- Par ko?
- Par tavām iedzimtajām spējām.
- N-nē ... it kā nē ... godīgi sakot, es neatceros.
- Aprunājies ar viņu, iespējams, uzzināsi daudz ko sev interesantu. Bet tagad, mani dārgie, ejiet prom no šejienes, man jāstrādā. Un, ja kas notiek, informējiet mani.
Jaunieši izgāja no kabineta.
- Ko viņš gribēja pateikt? - Ivors atjēdzās.
- To, ka tu sevi labi nepazīsti.
- Bet mana māte man nekad neko neteica par kaut kādām tur spējām ... un tēvs arī... un vispār es nesaprotu, par ko ir runa!
Mirjama sazvērnieciski viņam pamirkšķināja, aizvilka līdzi un savā istabā sacīja:
- Pirmkārt, tu vienkārši nepamani savas prasmes. Es jau vairākkārt biju pārsteigta, kad tu man atbildēji uz jautājumiem, kurus es nemaz neuzdevu.
- Tad pēc tavām domām, es lasīju domas? - Ivors skeptiski pavīpsnāja.
- Tu nelasi, bet intuitīvi aptver, jūti situāciju. Tu arī manus draugus pārsteidzi, kad spēlējām tenisu, īstajā laikā pārtverot viņu sitienus. Bet Bobs un Saša ir meistari. Un, otrkārt, es nejauši dzirdēju tava tēva un mātes sarunu, un viņš teica, ka tu esot potenciāls operators.
- Kāds tur vēl operators?
- Es domāju, ka tas ir kaut kas līdzīgs ekstrasensam ar piekļuvi maģiskām operācijām.
- Tātad man vienkārši jāpagriež sevi uz āru un jānoskaidro, ko es protu? - Ivors pasmaidīja, nepievēršot īpašu nozīmi meitenes vārdiem.
- Es gan tam ticu! - Mirjama nopietni atbildēja. - parunā ar mammu, varbūt viņa zina, kā tevi ievest insaita stāvoklī. Bet pagaidām atgriezīsimies pie saviem auniem. Es tagad ... - Viņa nepabeidza.
Ivora videotelefons atkal iezvanījās.
Šoreiz piezvanīja Fjodors Poluyanovs.
- Ždanov, kur tu atrodies?
Ivors un Mirjama apmainījās skatieniem.
- Es drīz būšu mājās, - jauneklis izvairīgi atbildēja.
- Neko pastāstīt man negribi?
- Ko tad? - Ivors izlikās pārsteigts.
- Piemēram, par tikšanos ar skaistu rudmatainu sievieti.
- Kā jūs ziniet? - Ivors nomurmināja.
- Mans pienākums ir visu zināt. Gaidīšu tevi četrpadsmitos pēc vidējā planetārā Pārvaldē. pie reizes parunāsim arī par tavu darbu nodaļā. Pienācis laiks izlemt.
Komisāra galvas attēls nodzisa.
Jaunieši klusēdami lūkojās viens uz otru.
- Man tas kategoriski nepatīk, - Mirjama domīgi sacīja. - Acīmredzot komisāra darbinieki tevi novēro, pretējā gadījumā ir grūti izskaidrot viņa zināšanas par to, kas tevi apmeklē.
- Es būtu pamanījis ...
- Pastāv attāluma izsekošanas metodes, kuras gandrīz nav iespējams atklāt.
- Kā tu zini?
- Atkal aizmirsti, ka esmu bijušā komisāra meita. Es zinu un protu daudz ko. Lūk, ko: mums vēl ir laiks pirms tikšanās ar Polujanovu, apmeklēsim bāzi, nodrošināsimies ar ekipējumu un tikai pēc tam dosimies uz Pārvaldi. Iet?
- Kopā?
- Ērtāku brīdi grūti iedomāties. Komisārs būs pārliecināts par savu neievainojamību, atslābināsies, un mēs piespiedīsim viņu un liksim viņam atdot drimmeri.
- Tā nu viņš mums paklausīs.
- Tu mani maz pazīsti, - Mirjama sacīja sakārtojoties. - Kad nepieciešams, varu būt ļoti, ļoti pārliecinoša.
- Labi, - Ivors piekrita, zaudējot dvēseles līdzsvaru. - Lidojsim uz bāzi.
Meitene pieskrēja viņam klāt un noskūpstīja.
Viņš vairs nevilcinājās.
* * *
Ignats dzirdēja visu jaunākā Ždanova un savas meitas sarunu. Kad viņi klusi, neatvadījušies, izgāja no mājas, viņš pa tranš līniju izsauca pretizlūkošanas īpašo nodaļu. Sakaru vioms izklājās gaismas vēdeklī un izkusa dziļumā, atklājot ieeju šaurā telpā ar zvīņainām sienām un inka vadības kokonu. Kokonā sēdēja gaišmatains vīrietis ar sadrūvējušos seju, kurā izcēlās lielas lūpas, liels deguns un durstīgas, aukstas, pelēkas acis. Tas bija īpašās nodaļas vadītājs sekund-majors Kļikovs.
Viņi aiz;lidoja uz Venēru, Maksvella kalniem, Kleopatras krātera austrumu iekšējo nogāzi.
- Uz OSS-11 bāzi, - zemā balsī precizēja Kļikovs.
- Pieskatiet šo teritoriju. Nekad nevar zināt, kas notiks. Baidos, ka Ždanovu izseko.
Majors noliecās uz priekšu, pieskārās viriāla "kaktusa" gaismai, uz dažiem mirkļiem sastinga: runāja ar kādu psi diapazonā. Pabeidzis sarunu, viņš uzmeta skatienu Romasinam.
- grupa aizgāja.
- Kura?
- Teo al Valids bin Talals.
- Tad viss ir kārtībā.
- Vai Ždanovs zina par mūsu interesēm?
- Mia to gatavo, bet viņš joprojām ir zaļš, nav nogatavojies. Kaut arī izlēmības vajadzētu pietikt.
- Žēl, ka viņš nav izdzīvošanas profesionālis.
Romašins pavīpsnāja.
- Mums ir pietiekami daudz specvienību profesionāļu, vajadzīgs tieši šāds cilvēks - intuīcija, impulss un iedvesma. Pārējais sekos.
Ignats nezināja, ka gandrīz burtiski atkārtoja Spēlētāja kurjera runu, ko tas adresēja Ivoram Ždanovam.
- Tev taisnība, - pēc nelielas pauzes sacīja Kļikovs. - Bet tāpēc viņam nepieciešama īpaša aizsardzība. Ar tavu meitu nepietiks, ja notiks kas nopietns.
- Tu nepazīsti manu meitu, - Romašins raustīja lūpu kaktiņu. - Lai gan katram gadījumam sagatavo grupu.
- Pēc "Argus" varianta?
- Pēc VVU varianta [9] "Vētra".
- Klausos, - īpašās nodaļas vadītājs pamāja ar galvu, neizrādot, ka viņu pārsteidz ierosinātās funkcionāli izvērstās operācijas mērogs.
- Strādā un zvani, kā noritēs manevri. Kas šodien izseko komisāru?
- Parhomenko.
- Lai neiejaucas, lai kas arī notiktu.
- Pateikšu. - Kļikovs nedaudz pavilcinājās, bet tomēr piebilda: - Vai drīkst jautājumu?
- Uzdod.
- Vai tev nešķiet, ka puisis ir pārāk jauns šādam pasākumam?
- Tas ir labi, ka viņš ir jauns un nepieredzējis. Neviens no mūsu ienaidniekiem viņu neņems vērā.
- Sapratu. Var būt. Vēl viens nesaistīts jautājums?
- Jautā.
- Kāpēc Radītājam, kurš realizējis Laiku Koku, ir vajadzīgas šīs izdzīvošanas Spēles? Kāpēc viņš veselas civilizāciju sistēmas sagrūž kopā uz karu?
Romašins pašūpoja galvu.
- Šķiet, Vaņa, tu par daudz lasīji Zlatkovu un saslimi, ja reiz uzdod tik dziļus filozofiskus jautājumus. Pirmkārt, Radītājs nevienu negrūž, jo spēles organizators ir nevis viņš, bet gan viņa māceklis. Lai kā viņu katrs sauktu. Otrkārt, tu neesi Atanasa darbus izlasījis līdz galam, pēdējais no tiem - par jaunā pasaules redzējuma aspektiem - saka, ka Spēle ir vienkārši Laiku Koka sarežģītības un uzlabošanās procesa izpausme.
- Bet man šķiet, ka katra spēle tikai samazina Zaru izvēršanās un sazarošanās iespējas. Lai gan esmu vājš teorētiķis ...
- Toties kritiķis spēcīgs. Strādā un domā, tas ir veselīgi. Starp citu, varbūt tev taisnība, un iesāktā Spēle patiešām ir vērsta uz daudzu Zaru sakļaušanu. Līdz nākamajai reizei.
Vioms saritinājās diegā, bet uzreiz atkal apgriezās. Uz Romašinu nolūkojās Ivora mātes Jasenas Ždanovas spilgti zaļās acis.
- Kaut kas ar dēlu?! - sieviete satraucās.
- Pagaidām nekā nopietna, - Romašins atbildēja. - Ir zināms posms attiecībās ar vienu jaunkundzi.
- Tas ir, ar tavu meitu, - Pāvela Ždanova sieva pašūpoja galvu. Tas būtu apsveicami, ja es nezinātu tavas Mias raksturu. Man viņa vienmēr ir patikusi par spriedumu neatkarību, bet dažreiz viņa kļūst pārāk neatkarīga un kaislīga.
- Piekrītu, tā nepavisam nav viņas labāka īpašība, - Ignats pasmīkņāja. - Dažreiz viņa kļūst tik neatkarīga, kas nodara sev pāri. Bet es tev varu galvot, ka viņa neļaus darīt pāri tavam dēlam.