Viņi atradās Ištaras zemes augstākā kalna galā, pie kura piederēja gan Maksvella kalns, gan Lakšmi plato, pateicoties Mirjamas iegribai, kura vēlējās izmēģināt bāzē atrastos "kokosus". Bet pirms tam jaunie izlūki vairākas stundas pavadīja bāzes nodalījumos, ieradušies šeit pa “iesaldēto” metro līniju. Mirjamai zināmais izejas kods, izrādījās derīgs, un tieši no Minskas universitātes metro kabīnes viņi izgāja Venēras bāzes metro kabīnē.
Bāzes Inks viņus sagaidīja nelaipni, pārsteidzot ar jautājumu: vai viņiem ir "A" pakāpes pieeja? Ne Ivoram, ne Mirjamam nebija šādas pakāpes piekļuves, un uzvarošais gājiens pa visām bāzes telpām, kas slēpās krātera bazalta iežu biezumā, nesanāca. Inks ļāva viņiem apmeklēt tikai atpūtas zonu un ārējo izejas nodalījumu, kur viņi arī atrada "kokosus". Bet viesi neiekļuva ne bāzes ieroču noliktavā, ne īpašā aprīkojuma angārā, un Mirjamas cerības iegūt ieročus un psi-identifikācijas aprīkojumu nepiepildījās. Viņi dabūja tikai "universālus", kas bija iekļauti standarta komplektā iziešanai ārā, NZ blokus un pirmās palīdzības komplektus.
- Nu, vismaz vilnas šķipsna no draņķīgas aitas, - Mirjama nezaudēja dūšu. - ieročus un pārējo specuhu nāksies meklēt citur.
Ivors ar interesi paskatījās uz meiteni, kura zināja vārdus no neatliekamās palīdzības dienestu žargona. "Specuha" šajā žargonā nozīmēja īpašām vajadzībām paredzēto aparatūru.
Paklaiņojuši pa bāzes pieejamajām telpām, novērtējuši atpūtas zonas komfortu: dzīvojamie moduļi bija diezgan lieli un tajos bija viss nepieciešamais atpūtai un priekam, līdz mini bāriem, rotaļu laukumiem un elegantiem gaisa spilveniem (tādus vairs neizgatavoja), viesi pasēdēja vienā no moduļiem, mēģinot iedomāties, kas šeit dzīvojis, tad uzvilkuši "kokosus" izgāja ārā pa slūžu tambur-ieeju.
Īss koridors viņus noveda pie metāliska izskata sienas, kas izrādījās video fantoms. Ieeju alā, kas ved uz bāzi, maskēja dingo ģenerators [11], kas radīja cieta akmeņaina atseguma izskatu. Pat ar lokatoru nebija viegli atrast ieeju bāzē no ārienes, krātera nogāzē ar daudzajām alām un plaisām.
Kā spoki iznākot no klints, jaunieši ieslēdza antigravu un, pacēlušies virs krātera, kādu laiku aplūkoja zaļgan-oranž-brūnos kalnus un milzu astroblēmas dzelteno dibenu, kas sastāvēja no diviem triecienkrāteriem. Tad uzkāpa augstāk un apmetās Maksvella kalna virsotnē, no kuras varēja parredzēt vai visu Venēras virsmu: ļoti blīvās atmosfēras dēļ bija ārkārtīgi spēcīga refrakcija. (Jo spēcīgāka atmosfēras refrakcija, jo tālāk aiz horizonta esošas virsmas detaļas iespējams saskatīt. tulk.)
Skats no kalna virsotnes izrādījās tik lielisks, ka Ivors nespēja pretoties un klusi un svinīgi nolasīja skaļi:
Kā ērglis augstumos izpletis spārnus
Es skatījos lejup uz dzīvi, kas tagad
Kā smilšu grauds zudusi tuksnesī
Un skaistums, kas nomests ellē
Sauc mani! Sauc atpakaļ mani!
- Brīnišķīgi! Mirjama iesaucās. - Tieši noskaņojumam! Vai to tieši tagad sacerēji?
- Tas nav mans, - Ivors samulsis sacīja. - veclaicīgs dzejnieks.
- Kurš? Šķiet, ka klasiku zinu diezgan labi.
- Edgars Po.
- Jā, protams, atceros, jaunībā lasīju Po. "Krauklis" - viņa dzejolis?
- Viņa. - Ivors pēkšņi sajuta neskaidru nemieru, palūkojās apkārt, palūkojās zaļganpelēkajās plankumainajās debesīs, tuvi tālo horizonta malu (radās iespaids, ka viņi stāv milzu bļodas centrā ar grumbuļainām malām, kas paceļas uz augšu).
Nevarētu teikt, ka Venēra ir tuksnešaina un cilvēku pamesta, galu galā uz tās virsmas cilvēki bija paspējuši uzbūvēt trīs desmitus kupolveida pilsētu un staciju, divus desmitus raktuvju, karjeru un rūpnīcas silikātu un oglekļa plastmasu ražošanai, taču apgabals ap Maksvella virsotni un Lakšmi plato kopumā bija pārāk nelīdzens un mežonīgs, tuvākā pilsēta atradās vairāk nekā divsimt kilometru attālumā no Kleopatras krātera, aiz Akna kalnu grēdām, tomēr Ivoram šķita, ka viņš un Mirjama nav vieni.
- Mia, ejam prom no šejienes, - viņš nomurmināja.
Par pārsteigumu meitene reaģēja uz viņa vārdiem bez parastās rotaļīgās ķircināšanās, nekavējoties novērtējot jaunā vīrieša stāvokli.
- Tu kaut ko redzēji? Viņa ātri jautāja.
- Neredzēju, bet ... rodas iespaids, ka uz mums skatās vismaz no divām pusēm!
- Tad ejam mājās!
Mirjama noleca no klints un ātri metās lejā uz Kleopatras krātera austrumu nogāzi. Ivors steidzās aiz viņas, izveidojis stāvu niršanas loku. Un tūlīt Venēras dienas krēslainajā gaismā gandrīz neredzamais kogga trijstūris, kas parādījās it kā no gaisa, plēsonīgi metās viņiem pakaļ.
Pārējais notika dažu sekunžu laikā.
Līdz glābjošajai akmeņainajai dzegai, kas aizsedza bāzes ieejas koridoru, atlika tikai divi vai trīs simti metru, kad koggs atklāja uguni.
Mirjama, aizlidojusi simts metrus uz priekšu, turpināja lidot ar tādu pašu ātrumu, bet šāviena brīdī viņa pēkšņi izveidoja cilpu un no "universāla" atklāja uguni uz vajātājiem. To pašu izdarīja arī Ivors, uzticoties savai intuīcijai - viņš nogriezās pa kreisi, un ugunīgā trase pagāja garām. Par laimi vajātāji izmantoja plazmas lielgabalu, nevis "gloku" vai antimatu. Pretējā gadījumā bēgļiem neizdotos aizbēgt. Šajā situācijā, neskatoties uz to, ka uguni koriģēja inka aparāts, zalve nesasniedza mērķi, bet otra nesekoja.
Pirmkārt, "universāla" žilbinošā kārta - Mirjama izmantoja lāzera uzliktni - atsitās pret kogga kabīni, apžilbinot pilotu un izsitot inka tēmekli. Otrkārt, no kaut kurienes parādījās vēl viens koggs un uz pirmo atklāja uguni no nopietnāka ieroča. Blāvu punktēta trase - "gloka" lādiņš - pārsvītroja agresora trīsstūri, un tas, sācis kūpēt, aizlidoja sānis.
- Nenovērsies! - Mirjama uzkliedza apjukušajam Ivoram.
Ždanovs metās viņai pakaļ, un jaunieši, izlīduši caur brūngani dzelteno klints dingobloku, iedrāzās alā.
- Nekad sev nepiedošu! - meitene dusmīgi izmeta, stumjot Ivoru no aizmugures. - Vajadzēja paredzēt, ka mūs izskaitļos!
- Kas? - neizpratnē jautāja Ivors.
- Vectēvs Nekas! Tu vilcinies ar atbildi Spēlētāja vervētājam, bet ar to pietiek, lai uz tevi izdarītu nopietnu spiedienu, vai pat likvidētu, lai novērstu informācijas noplūdi.
- Kas mums palīdzēja?
- Noskaidrosim. Pagaidām tas nav tik svarīgi. Mums jātiek prom no šejienes. Tas ir labi, ka tava intuīcija neguļ pat tad, ja pats guli.
- Es neguļu, - Ivors protestēja.
- To es tēlaini.
Atvērās bāzes slūžu lūka. Vispirms tajā ielidoja Mirjama, viņai sekoja Ivors. Lūka viņam aiz muguras nokrita savā vietā, rievotā plāksne pārvietojās sānis atsedzot ieeju bāzes tehniskajā zālē. Un Ivors uzreiz sajuta draudu auksto vēju.
- Neej tur iekšā! - Viņš uzkliedza.
Mirjams pēc inerces tomēr spēra soli uz priekšu un ... izšāva!
Viņas šāviens bija negaidīts ne tikai Ivoram - meitene rīkojās kā rūdīts miesassargs! - bet arī tam, kurš viņus gaidīja zālē. Viņa apsteidza gaidošo burtiski ar sekundes daļu, izsitot viņa tēmekli. Atbildes šāviens tikai skāra viņas plecu, nogriežot tornīti ar "universālu".
Mirjamu pagrieza par deviņdesmit grādiem un izmeta atpakaļ, tā ka Ivors varēja palūkoties zālē uz divām spoguļaini mirdzošām figūrām, no kurām viena bija viduklī saliekusies uz pusēm, bet otra nāca uz lūku. Tad viņš izšava pats un vienlaikus mentāli uzkliedza inkam: "Aizver tambura slūžu lūku!"