Un lūka aizvērās, nogriežot no tambura zāli ar nezināmajiem uzbrucējiem.
Ivors piesteidzās pie tupošās meitenes.
- Dzīva? Neesi ievainota?!
- Kādi nelieši! - ar negaidītu mieru viņa teica. - Slēpni ierīkojuši! Nu, jūs vēl man padejosiet!
Ivors paņēma viņu aiz elkoņa, lai palīdzētu viņai piecelties, bet viņa atbrīvojās un viegli uzlēca kājās.
- Neuztraucies, ar mani viss kārtībā. Šis rāpulis šāva no “drakona”, bet “kokosu” ir grūti cauršaut ar lodi. Kā tev izdevās aizvērt lūku?
- Pats nezinu, - Ivors nomurmināja. - Man šķiet, ka es uzkliedzu inkam, lai tas aizhermetizē tamburu.
- Es nedzirdēju nekādu kliedzienu ... un bāzes inks nepakļaujas tādiem rīkojumiem, kas nenāk no pilnvarotas personas. Labi, par to domāsim pēc tam, kad izkļūsim no lamatām.
- Un, ja nu pie izejas mūs gaida tie no kogga?
- Koggu sašāva, es redzēju viņu dūmojam un lidojam prom. Bet es neesmu pārliecināta, ka to izdarīja mūsu draugi. Eh, būtu mums "gloks"! Vai vismaz "šukra"! Es viņiem parādītu, kur vēži ziemo!
- Tu uzvedies kā īsts drošībnieks, - Ivors pasmīnēja, ar cieņu un neuzticību raudzīdamies uz meiteni. - it kā visu mūžu būtu cīnījusies ar teroristiem.
- Cīnījusies neesmu, bet varu sevi aizstāvēt. Un arī tevi. Tu vienkārši mani maz pazīsti. Tētis mani no trīs gadu vecuma audzināja kā zēnu, es pat mācījos izdzīvošanas skolā... - Mirjama apklusa, kaut ko ieklausoties. - Ejam prom, citādi viņi atvērs lūku un apšaus mūs kā irbes.
Nākamajā mirklī lūka samontējās kā akordeons stūrī, atverot ieeju.
- Pie sienas! - Meitene pavēlēja.
Ivors paklausīgi atlēca vestibila stūrī, ar ķiverē iemontēto tēmekli noķēra lūka atveri, gaidot no turienes šāvienu. Tāpat izdarīja arī Mirjama, piespiedusies pie sienas otrā pusē. Bet tamburā neviens neiešāva un neieskrēja. Pagāja sekunde, otrā, trešā ...
- Hei, ceļotāji, - no zāles atskanēja kāda cilvēka enerģiska rīkles balss, - jūs varat iziet. Šeit jau viss kluss un mierīgi.
- Kas tas ir? - Ivors čukstus jautāja.
- Teo? - nedroši teica Mirjama un atkārtoja jautājumu caur "kokosa" skaņas membrānu.
- Pilnīgi pareizi, senjorita, - sacīja rīkles balss īpašnieks. - Teo al-Valids personīgi.
- Mūsējie! Meitene iespiedzās, steidzoties pie lūkas un ieslīdot tajā.
Pēc tam nesteidzīgi iegāja Ivors.
Uz blāvi pelēkās zāles grīdas viņš ieraudzīja divus ķermeņus mirdzošos spoguļainos skafandros un izmētātus ieročus: draudīga izskata karabīni un "universālu". Nedaudz tālāk stāvēja divi puiši vienādos skafandros, bet ar atmestām ķiverēm. Viens bija tumšmatains un tumšādains, otrais bija īsāks, sarkanmatains ar baltām skropstām. Mirjama pieskrēja pie melnmatainā, ejot atmeta ķiveres konusu (tas savācās ap pleciem krokās), un pastiepa viņam roku.
- Sveiks, rotmistr. Nemaz necerēju sastapt. Kādi vēji jūs šeit atnesuši?
- Šāva, - tumšādainais vīrietis pasmaidīja, pievērsdams acis Ivoram. - Vai tas ir tavs draugs?
- Ivors Ždanovs, - meitene iepazīstināja savu biedru, - dzejnieks un kvistors, un, protams, mans draugs. Mēs šeit nedaudz pasaimniekojām ...
- Aha, kā tad, nedaudz. - Bāzes Inks jau sūdzējās par jūsu pasūtījumiem un prasībām, bet tu taču zini, ka viņš nepakļaujas pat man. Tev būs viss jāpaskaidro savam tēvam.
- Neko nevar darīt, nāksies, - Mirjama nopūtās ar skumju skatienu. - Viņš man sarīkos skandālu. Bet kas mūs šeit gaidīja? Vai jūs ... viņus nogalinājāt?
Teo al-Valids paskatījās lejup uz ķermeņiem skafandros.
- Vienu pataisījām nekustīgu. - Viņš norādīja uz hipnoinduktoru "zilonis" pie jostas. - Otrais ievainots, pats zaudēja samaņu. Šāvi tu?
- Tā sanāca.
- Labi darīts, precīzs šāviens. Neesmu velti tevi apmācījis.
Mirjama atskatījās uz Ivoru.
- Teo ir mans šaušanas instruktors. Un tas ir Dima Ležičs, mans treneris rusbojā.
Sarkanmatainais Dima caur pieri paskatījās uz Ivoru, pēkšņi pasmaidīja un pastiepa viņam savu plato plaukstu.
- Ļoti patīkami.
- Savstarpēji, - Ivors pieklājīgi atbildēja.
no koridora, kas ved uz bāzes dzīlēm, zālē ienāca vēl viens vīrietis "kokosā", milzīgs, kā skapis, ar drūmu, bedrainu seju, melnām acīm un sirmiem matiem.
- Sveika svilpaste.- Paskatījās uz Ivoru. - Sveiks, Ivor Ždanov.
- Tas ir Ivans Kļikovs, - Mirjama nedaudz sarauca uzacis, - pretizlūkošanas sekundmajors.
Kļikovs pašķielēja uz cilvēku ķermeņiem, kuri bija sarīkojuši slazdu.
- Viņi bija četri, - sacīja Teo al-Valids. - Divi šeit, divi aizmuka.
- Katram gadījumam pārmeklējiet visus nodalījumus. Un nomainiet metro pieejas kodu.
Teo saslējās, pamāja ar galvu.
Milzis atkal uzmeta aci Ivoram un devās prom.
- Man pavēlēts jūs nogādāt mājās, - grupas komandieris turpināja, - bet jūs arī paši atradīsiet ceļu. Tikai ieroči gan jānodod.
Mirjama sarauca uzacis.
- Teo, nesasprindzini savas balss saites. Paldies, protams, par jūsu palīdzību un tā joprojām, taču "universālu" es neatdošu. Tas man var būt noderīgs jebkurā brīdī. Redzi pats, kas notiek. Šķiet, sākušās Ždanova medības.
- Tēvs būs neapmierināts.
- Ar papu es kaut kā sarunāšu.
Teo domīgi paskatījās no Mirjamas sejas uz Ivoru un atpakaļ, paberzēja deguna galu un pamāja ar galvu.
- Nu, tev zināms labāk, es mazgāju rokas. Bet atcerieties, jūs šeit neesat bijuši.
- Paldies, rotmistr! - Mirjama uzsita savu cimdoto plaukstu pa viņa izstiepto plaukstu, pamāja ar roku Ivoram. - Braucam, Ždanov, - un pirmā devās ārā no zāles.
Vīrieši noskatījās vinai pakaļ.
- Ļoti apņēmīga jaunkundze, - sarkanmatainais Dima pasmīnēja. - Ar viņu garlaicīgi nebūs.
- Eņģelis ar "universālu", - ar nesaprotamu intonāciju piebilda Teo al-Valids, paškielējis uz Ivoru. - Vai jau sen ar viņu pazīstami?
- Četras dienas, - Ivors godīgi atzinās.
- Tad jums viss vēl priekšā.
Ivors nesaprotoši paskatījās uz drošībnieku un steidzās uz Mirjamas saucienu, tā arī nenoskaidrojis, ko Teo ar to domājis.
Pēc dažām minūtēm viņi bija uz Zemes.
* * *
Incidents Venēras drošības dienesta bāzē neatdzesēja Mirjamas nodomus sasniegt savus mērķus. Viņa tikai ar vēl lielāku neatlaidību sāka gatavoties izrāvienam Stumbrā un piesaistīja šī uzdevuma risināšanai visus savus paziņas avārijas dienestos, kuriem uzticējās tikpat labi kā tēvam. Viņa arī uzstāja, lai Ivors parunātu ar māti par Spēlētāja kurjera apmeklējumu (nestāstot viņai par kauju uz Venēras, lai viņu nesatrauktu), un it kā nejauši pajautātu, ar ko viņš ieinteresējis pašu Spēlētāju.
Saruna ar Jasenu izrādījās patiešām interesanta, lai gan viņai neizdevās pārliecināt savu dēlu par viņa ārkārtējām spējām, kuras, it kā, pirms dzemdībām esot aprēķinājuši dzemdību nama ārsti.
- Nez kādēļ es vispār nejūtos kā kaut kāds ārkārtējs cilvēks, - Ivors teica, kad viņi pabeidza stundu ilgo sarunu.
- Tas mani iepriecina, - sacīja Mirjama, kura gandrīz nepiedalījās sarunā: viņa ieradās beigās, kad Ivors jau bija uzzinājis gandrīz visas savas dzimšanas un audzināšanas detaļas. - Jūsu dēls - vienkārši brīnišķīgs, bet pārāk atklāts un spontāns. Es gribētu viņu mazliet audzināt.
Jasena ar zināmām šaubām paskatījās uz Mirjamu, kura bija pieņēmusi izteikti stingru un nopietnu izskatu.
- Nu ko, pamēģini, meitiņ. Es ceru, ka tas viņam palīdzēs novērtēt pasauli no citas perspektīvas.