- Un tomēr tu man nepaskaidroji, kāda programma manī ielikta, - Ivors spītīgi paziņoja. - No kā man jābaidās vai par ko priecāties.
- Nevis programma, - Jasena klusi teica, - bet iespējas. Un tev vēl ļoti jācenšas tās realizēt.
- Bet es tās neredzu! Nejūtu!
- Tās vajag pamodināt.
- Kā?!
- Principā to var izdarīt Alternatīvās medicīnas centra speciālisti Krievijā vai Meksikā, man tur ir draugi. Bet mans tēvs un es uzskatu, ka tavai psi-rezervei vajadzētu pamosties dabiskos apstākļos, bez tehnoloģiju palīdzības.
- Kāpēc šī rezerve joprojām nav pamodusies?
- Tu vēl neesi tam gatavs, dēliņ, - Jasena klusi sacīja. - Lielas iespējas, pirmkārt, tā ir arī liela atbildība, stipra griba, spēja paredzēt katru darbību, visbeidzot liela labestība.
- Ko, vai tu domā, ka es esmu ļauns? - Ivors sarauca pieri.
- Tu esi labs, ar labu intuīciju un pat stingrs savos centienos, lai gan tēvs šo tavu īpašību sauc par spītību, bet atbildības tev tomēr trūkst. Bet daba nekļūdās. Ja tā vēl nedod tiešu piekļuvi zināšanu un darbību augstumiem, tad tā tam ir jābūt. Nedaudz jāpaciešas.
- Mēs pacietīsimies, - Mirjama apsolīja. - Es ņemu viņu savā uzraudzībā, ja jums nav iebildumu. Viņš noteikti pāraugs sevi un kļūs par lielu cilvēku.
- Nešaubos, - Jasena sacīja, slēpdama šaubas acu dziļumos. - Tikai neaizmirstiet: lai gūtu panākumus šajā pasaulē, nepietiek tikai ar centieniem sasniegt mērķi, nepieciešamas arī labas manieres.
Ivors ziņkārīgi paskatījās uz savu māti, kura atkārtoja pazīstamo Voltera izteicienu, nedaudz uzlabotā formā [12]. Viņa nebija pārliecināta par sava dēla pareizo pieeju problēmai un šaubījās par viņa izvēli. Bet viņa bija māte un viņai bija tiesības šaubīties.
Viņš paskatījās uz Mirjamu. Pēc izskata nebija iespējams spriest, vai viņa saprot mātes mājienu, taču nez kāpēc Ivors bija pārliecināts, ka saprot. Nevarēja noliegt Mirjamas prāta asumu, kā arī skaistumu un izlēmību.
Viņi atvadījās no Jasenas, noklausījās viņas atvadu vārdus, pārdomāt katru savu soli, un Mirjama taksometra kabīnē sūdzējās savam pavadonim:
- Es viņai nepatiku. Kā tu domā, kāpēc? Sarunāju kaut ko lieku?
- Pirmkārt, tu viņai patīc, - Ivors protestēja. - Pretējā gadījumā viņa nekad nebūtu uzticējusies, ka tu uzņemies šefību par mani. - Viņš pasmaidīja. - Kopumā tu mani reizēm pārsteidz. Dažreiz tu šķieti tikai meitene, te pēķšņi - cīņas mākslas meistare, pēc tam - nopietna dāma-audzinātāja.
- Paldies, - Mirjama pasmējās. - Nopietnība ne vienmēr ir pozitīva īpašība. Kā teiktu mans tētis: nopietnība ir pēdējais viduvējības patvērums. Kā vēl citādi tu vari mani mierināt?
- Otrkārt, mana māte ir noraizējusies par mani un nevēlas, lai es riskētu ar dzīvību, kas ir diezgan dabiski.
- Var būt. Arī mana mamma ir tāda pati, kaut arī vienmēr man visu ļāva. Klau, ļauj man iepazīstināt tevi ar viņu? Tagad viņa atrodas uz Marsa, Zurbaganā, un būvē kaut kādu rūpnīcu.
- Mums taču jādodas pie Polujanova. Ja nu vēlāk, pēc tikšanās ar viņu, ja būs iespējams.
- Es pilnīgi aizmirsu par komisāra uzaicinājumu, - Mirjama pasmaidīja, atskatoties uz pinassu, kas attālā distancē sekoja viņu taksometram. - Lidosim uz manu māju, pārģērbsimies uzticamākos unikos un iesim pie komisāra. Es ceru, ka viņš pateiks patiesību par tavu tēvu un atdos drimmeri.
- Bet ja nē?
- Tad kaut ko izdomāsim, - Romašina meita nevērīgi atmeta ar roku.
8. nodaļa
Ārkārtas avāriju-glābšanas dienesta ēkā Ivors bija pabijis tikai divas vai trīs reizes un arī tad bērnībā, kad tēvs viņu paņēma līdzi. Šoreiz jaunais kvistors uz turieni lidoja nevis kā brīvs apmeklētājs, bet gan kā persona, kurai nebija tiesību atteikties no apmeklējuma un kura bija saņēmusi oficiālu izsaukumu. Tomēr viņš nekur nejutās vainīgs (piedzīvojumu uz Venēras ar vajāšanu un šaušanu organizēja nezināmas personas, viņš tikai aizstāvēja savu dzīvību) un ar vieglu sirdi aizlidoja uz tikšanos ar komisāru. Mirjamas ideja "izdarīt spiedienu" uz Polujanovu šķita neiespējama, tāpēc situācijai vajadzēja izlādēties pašai, un Ivors nedomāja par to, ko viņi darīs tālāk.
Romašina meita daudz biežāk nekā viņas pavadonis bija apmeklējusi Pārvaldi, kurā atradās civilizācijas drošības dienests, un arī īpaši neuztraucās par tikšanās ar komisāru iznākumu. Turklāt tur viņai bija sakari, draugi un paziņas, kas vajadzības gadījumā varēja palīdzēt.
Viņi tomēr ceļoja nevis pa gaisu, bet gan ar metro līniju, kuras izejas kods Mirjamai bija zināms jau kopš tēva komisāra darba laikiem, tāpēc nebija vajadzības apbrīnot UASS milzīgo, sarežģīto, harmonisko, skaisto ēku.
Pārvaldes gaiteņi nebija pārpildīti, klusi, saulaini (griesti izstaroja dabisku dienasgaismu), bija jūtamas patīkamas meža smaržas. Ātrgaitas lifts atvedušos no metro zāles atveda uz ēkas simts pirmo stāvu, kur atradās Zemes drošības dienesta komisāra kabinets, viņi izkāpa un apstājās caurspīdīgas starpsienas priekšā, aiz kuras sākās koridors ar diviem desmitiem durvīm, kas ved uz dažāda līmeņa administrācijas vadītāju apkalpojošajiem moduļiem.
Starpsienas caurspīdīgā materiāla dziļumos uzplaiksnīja uzraksts: “Piedodiet. Kā varam Jums palīdzēt?"
- Mēs, sakarā ar komisāra izsaukumu, - Mirjama atbildēja Ivora vārdā.
uzraksts Izdzisa, parādījās vēl viens: “Vēlreiz atvainojiet, jaunkundz, bet manā formulārā ir tikai uzvārds Ždanovs. Jūsu uzvārda nav."
- Bet, ja mēs kopā?
"Tas ir izslēgts. Komisārs gaida Ivoru Ždanovu."
- Pasaki viņam, viņš atļaus.
“Esmu jau pieteicis, bet atbilde jums nepatiks. Jums būs jāgaida savu biedru atpūtas stūrītī. Pa kreisi pa koridoru piecpadsmit soļi. Par jums parūpēsies."
- Paldies, cerber! - dusmīgi atmeta Mirjama, paskatījās uz Ivoru. - Tev būs jāizgrozās vienam. Ja kaut kas noiet greizi, dod ziņu, es gaidīšu tevi šeit, līdz kliņķim.
Ivors pamāja.
"Ienāciet, lūdzu," starpsienas biezumā iedegās divi vārdi, un uzreiz tajā izveidojās ieejas taisnstūris.
Mirjama paturēja Ivora roku un iečukstēja ausī:
- Man tas nepatīk. Esi uzmanīgs!
- Būšu, - Ivors apsolīja, pats justies mazliet neomulīgi un iegāja pa durvīm.
Koridorā no zila gaisa saformējās spēcīgs vīrietis pelēkā unikā - inka fantoms, kas apkalpoja drošības zonu.
- Nāciet, es jūs pavadīšu.
Viņš devās pa priekšu kā dzīvs cilvēks. Ivors atskatījās uz Mirjamu un sekoja ceļvedim.
Komisāra kabineta durvis ar uzrakstu “Fjodors Poluyanovs. Komisārs NFSB-2 ”atradās cita koridora strupceļā, perpendikulāri ieejai. Durvis atvērās. Ivors iegāja.
Komisāra darba modulis daudz neatšķīrās no viņa tēva kabineta: tās pašas dzintara sienas ar dziļumā izvirzītām "bišu šūnām", ar gaismas dzirkstelēm iekšpusē, to pašu matētu melnu grīdu, "mākoņainiem" griestiem, kokonu komunikācijas zonas kontrolei, inka virālu, stūrī galdu ar trim krēsliem. Nekā lieka, izņemot vecu plakanu vīrieša portretu pie sienas.
- Ienāc, apsēdies, - sacīja Fjodors Polujanovs, kurš sēdēja kokonā aiz caurspīdīgas "ziedlapiņas". - Es tūlīt atbrīvošos.
Ivors apsēdās vienā no krēsliem, ziņkārīgi aplūkojot portretu pie sienas un domājot, kam tas varētu piederēt. Uztraukums, kas bija radies dvēselē, kad tuvojās komisāra darba modulim, nedaudz norima, bet tomēr saglabājās zināms emocionāls saviļņojums. Ivors katru dienu netika izsaukts uz civilizācijas drošības dienestu, bet dienests nenodarbojās ar sīkumiem.