Operatīvās datorsistēmas kokons atvērās kā sava veida tulpe, un Polujanovs no tā izkāpa, nogludinot pie deniņiem matus. Viņš no sienā paslēptā bāra paņēma tonika pudeli, iedzēra pāris malkus un nolika to atpakaļ, nepiedāvājot viesim. Ivoram pēkšņi iesāpējās pakrūtē: viņš tikai tagad uztvēra sava tēva drauga noskaņojumu, un tas bija skaidri redzami minorā.
- Stāsti, - teica Polujanovs, apstājoties pie atzveltnes krēsla; komisārs neapsēdās. - Sēdi, - viņš pārtrauca jaunieša mēģinājumu piecelties.
- Ko stāstīt? - nomurmināja Ždanovs.
- Par tās rudmatainās dāmas vizīti. - Polujanovs uzmanīgi paskatījās uz viesi, atkal nogludināja matus pie deniņiem. - Par kauju Venēras Kleopatras krātera rajonā.
- Tur mēs nebijām, - izrāvās Ždanovam.
Komisāra uzacis pacēlās uz augšu.
- Kādu, tādu - mēs?
- Es dzirdēju par šaušanu uz Venēras no savas mammas, - Ivors mēģināja labot situāciju, - bet tajā laikā viņš bija kopā ar draudzeni… vienā vietā.
- Tu nemaz neproti melot, puis, - Polujanovs pasmīnēja. - Es zinu, ka tieši tu biji Maksvella kalnos, turklāt ne jau viens, bet kopā ar bijušā komisāra Romašina meitu. Un tieši jums uzbruka, kas acīmredzami ir saistīts ar rudmatainās skaistules apmeklējumu. Kas jums palīdzēja atvairīt uzbrukumu?
- Es nesaprotu, par ko jūs runājat, - Ivors spītīgi sarauca pieri, novēršot acis.
Polujanovs nopūtās.
- Būtu labāk mums abiem un jo īpaši tavam tēvam, ja tu man visu izstāstītu tā, kā ir. Patiesību!
- Man nav ko teikt... un, ja mēs runājam par patiesību, tad jums vajadzētu pirmajam man pateikt patiesību par manu tēvu...
- Tas ir dienesta noslēpums.
- Tad ļaujiet man arī paturēt pie sevis noslēpumus, kas nav domāti svešiniekiem!
Polujanovs pasmīkņāja, nomēroja Ivoru ar nožēlojošu, izsmiekla pilnu skatienu, piegāja pie atvērtā kokona.
- Tu stipri kļūdies, kvistor. Tev nedrīkst būt nekādu noslēpumu no drošības dienesta. Bet man nav laika tev skaidrot acīmredzamo. Vai nu tu visu izstāstīsi, vai...
- Vai jūs izskenēsiet atmiņu? - Ivors šķībi pasmaidīja.
- Tu neatstāj man citas iespējas. - Polujanovs ar pirkstu uzspieda uz vienu no gaismām, kas atradās uz viriāla izgaismotās apmales. - Basank, ienāc.
kabinetā ienāca milzīgs, muskuļots cilvēks cieši pieguļošā "pielīpošā" maskēšanās tērpā, ar neko neizsakošu seju un kvadrātveida frizūru pēc modes "hevibrein". Pārlaidis vienaldzīgu skatienu pār Ivora seju, viņš izslējās kabineta saimnieka priekšā.
- Objekts atsakās brīvprātīgi sadarboties ar mums. Parūpējies par viņu. Bet nepārcenties, mums viņš vēl būs vajadzīgs.
Milzis spēra soli pie galda, aiz kura sēdēja Ivors.
- Ejam.
- Es ar jums nekur neiešu! - Ivors sašutis izgrūda.
Nākamajā mirklī milzīga roka satvēra viņu aiz jakas atlokiem un vienā kustībā izvilka no krēsla tā, ka viņš palika karājamies gaisā, ar kājām nepieskaroties grīdai.
- Nu? - Komisārs paskatījās uz viņu ar vienu aci. - Izlem. Vai pats visu pastāstīsi vai pēc īpašu pratināšanas metožu pielietojuma?
- Es sūdzēšos! - Ivors nočērkstēja, veltīgi mēģinot atbrīvoties.
Polujanovs pamāja ar roku, un Ždanovs saņēma īsu un spēcīgu triecienu pa vēderu. Palika bez elpas. Acīs aptumšojās, sagriezās ugunīgi riteņi. Muti piepildīja rūgtums. Vēl pēc dažiem mirkļiem viņš sāka slīkt klusumā un tumsā. Pēdējais, ko viņš dzirdēja, bija Polujanova vārdi:
- Es taču teicu, nepārcenties, stulbeni! Viņš ir tikai zēns, vienkāršs sapņotājs, nevis super-puper-aģents nulle-nulle-septiņi...
Kaut kas nodrebēja dvēselē, reaģējot uz "vienkāršā sapņotāja" un "zēna" novērtējumu. Uz brīdi it kā aktivizējās otrā elpa, un viņš sāka sevi redzēt it kā no malas. Sagribējās pierādīt šiem bezjūtīgajiem cilvēkiem, ka arī viņš ir kaut ko vērts. Ivors noraustījās komisāra palīga rokās, dedzinot viņu ar skatienu, un mentāli iekliedzās: "Atlaid!" - un tūlīt pēc tam: "Mia, palīdzi!"
Basanka roka atraisījās, Ivors nokrita uz grīdas, un viņam likās, ka griesti sabrūk viņam pāri. Saņēmis negaidītu psi sitienu no nepakļāvīgā objekta, milzis dusmās atbildēja ar milzu dūres sitienu pa galvu. Un tikai tad atjēdzās, ar bažām uzmetis skatienu saniknotajam komisāram.
- Velns tevi būtu parāvis! - uzsprāga Polujanovs.
- Viņš mani apdedzināja ar kaut ko ...
- Ar skatienu, vai? Nes viņu uz Levinsona laboratoriju, - atdziestot nomurmināja Polujanovs, nemierīgi aptaustot Ždanova pulsu. - Lai viņam paceļ tonusu un pieslēdz pie "patiesības sūkņa". Es drīz būšu atpakaļ.
- Tur viņu gaida tā meitene.
- Lai gaida vien. Pēc pusstundas mēs viņu palaidīsim, un viņš atcerēsies tikai to, ko mēs viņam atstāsim.
Basanks pamāja ar galvu, satvēra jaunieša ļengano ķermeni, pārmeta pār plecu un iznesa ārā no kabineta.
* * *
Viņš peldēja caur tumsu, tumsu un tumsu ... klusums, klusums un klusums ... bezgalīgs un bezgalīgs ...
Tad apkārt kaut kas sāka mainīties.
Tumsa, tumsa ... klusums, klusums ...
Tumsa ... klusums ...
Pustumsa ... nespodrs šņāciens ...
Pusgaisma ... šņākoņa ...
Blāva, vienmērīga gaisma, ēnas ... čaukstoņa ...
Gaisma, gaisma ... čaukstēšana, čabēšana, klauvēšana, dunoņa, kaut kādas balsis ... brīvības trūkuma sajūta ...
Viņš mēģināja pakustēties, bet viņu apturēja ļoti maigs, kluss, atbalsojošs čuksts:
- Ne-e-e-ste-ei-dz-ies ...
- Kas šeit ir? - Ivors sastinga.
- Ta-a-vs o-o-o-tr-a-ai-s e-e-s-s ...
- Tātad es runāju ar sevi?
- No-o-ti-i-ka-a spo-o-ntā-a-na dzi-iļā-ā-s psi-i-hi-i-ka-a-as ie-la-au-ša-a-nā-ās apziņā... tu esi izmainītā psihiskā stāvoklī ... pie-ie-ro-o-di!
- Kā tas notika? - Ivors saspringa un pēkšņi atcerējās pēdējos notikumus. - Man taču iesita pa galvu! Vai tāpēc es nokļuvu izmainītā stāvoklī?
- Nē-nē ... tas notika pirms ... tu sāki pretoties psi līmenī ... bet saņēmi sitienu ...
- Ir pienācis laiks rīkoties! Mirjama nezina, kas ar mani noticis. Viņi vēlas iztīrīt man smadzenes! Cik laika ir pagājis?
- Mēs ar tevi tagad esam ārpus laika ... gatavojies ... bet neuztraucies, vispirms izpēti situāciju ... tev nebūs viegli pierast ...
- Nekas, es tikšu skaidrībā, kas un kā. Sāc atskaiti.
- Nesteidzies ... desmit, deviņi, astoņi ... tevi pieslēguši “melu detektoram” jeb “patiesības sūcējam”, kā šeit visi sauc mērķtiecīgas psihofiziskās ietekmes sistēmu ... septiņi, seši, pieci ... lai nolasītu informāciju atmiņā un ievadītu nepatiesu informāciju zemapziņā ... četri, trīs ... Es varu nobloķēt šo informāciju, bet labāk neriskēt ... divi, viens, nulle! ..
Ivora acīs izšļakstījās īsta gaisma, ausīs ielija skaņu vilnis: klikšķi, soļi, melodiski zvani, cilvēku balsis, čaukstēšana - ķermenis ieguva blīvumu un svaru, bija neveiklības, spiediena, sāpju sajūtas. Nekustēdamies, Ivors uzmanīgi paskatījās apkārt.
Viņš puskails gulēja no caurspīdīga materiāla izgatavota sarkofāga dziļumos ar pie gultas piesietām plaukstu locītavām un potītēm. Uz krūtīm un uz vēdera bija piestiprināti sārti apaļi piesūcekņi ar adatiņu nolasītājiem, no kuriem pārkārušos fasetu vairogos plūda tievi gaismas stari. Tāds pats apaļš, tikai lielāka diametra vairogs, rēgojās Ivora pieres vidū, radot sajūtu, ka auksts tausteklis no galvas izsūc asinis.
Spriežot pēc aparatūras, kas to piepildīja, istaba nepārprotami piederēja medicīnas centram vai biolaboratorijai. Tajā atradās četri cilvēki: milzis Basanks, ar garlaikotu izskatu atbalstījis plecu pret durvīm, bārdains vīrietis ar platām uzacīm un Mefistofeļa skatienu, jaunāks vīrietis, sārtiem vaigiem un pilnīgs, kā arī sieviete ar sārti dzeltenīgu seju, kurā atainojās nicinājums pret visu pasauli. Šie trīs kaut ko brūvēja pie vietējā inka viriāla savienota ar sarkofāga paneli, runājot savā starpā ļoti specializētajā zinātniskā žargonā.