- Kaut kāda mistika! - Sieviete teica, atstiepusi lūpu. - Viņam ir paradoksāla reakcija uz kreiso torsu [13]. Vai nu tās ir distancētas blokādes pēdas, vai slēpta paranormāla nesēja motivācija.
- Veiksim testu caur zemgarozas un neverbālajiem kanāliem, - ieteica sārtvaidzis. - Varbūt viņš jau ir suģestējošā rīkojuma nesējs?
- Pārbaudīsim, - "Mefistofelis" nomurmināja.
- Viņš ir nomodā, - sieviete teica.
Visi trīs paskatījās uz Ivoru.
- Atbrīvojiet mani! - Viņš skaidri un skaļi pateica.
Trīsvienība sastinga. Milzis Basanks pārtrauca tīrīt nagus un ar pārsteigtu skatienu paskatījās uz Ivoru. Telpā iestājās klusums.
- Atbrīvojiet mani! - atkārtoja Ivors, pēkšņi pārklājoties aukstiem sviedriem. Viņu pārņēma vājuma vilnis, liekot gandrīz ieslīgt bezsamaņā. Tā bija ķermeņa reakcija uz maģiskās gribas izteiksmes iekļaušanu, taču viņš to vēl nezināja.
Trīs SB psi-laboratorijas darbinieki, kā somnambulistiskā sapnī, paklausīgi piegāja pie sarkofāga, atskrūvēja Ždanova plaukstas saturošās skavas, sāka atvienot sensoru piesūcekņus un izslēgt medicīniskā kombaina kanālus.
Hei, ko jūs tur darāt? - Basanks sarauca uzacis; Ivora psi rīkojums viņu praktiski neietekmēja.
"Mefistofelis" atskatījās uz viņu, kā apburts paskatījās uz Ivoru, kaut ko ieklausoties, viņa acis sāka noskaidroties, tajās uzliesmoja sapratnes un neizpratnes gaisma. Rokas pārtrauca atvienot sensorus un atbrīvot Ivora kājas no skavām.
- Visžēlīgais Ezod! - Viņš čukstēja. - Šis puisis ... mūs pakļāva!
Basanks divos soļos šķērsoja istabu, aizmeta laboratorijas vadītāju malā, ar plaukstas triecienu krūtīs nogāza Ivoru atpakaļ sarkofāga gultā.
- Gulēt! Sasieniet viņu! Ātri!
Ivors ieskatījās milža acīs, mentāli aizvēra viņam muti un izteica skaidru pavēli:
- Gulēt!
Basanks nodrebēja, uz mirkli sastinga. Sieviete ar nepatīkamo sejas izteiksmi un sārtvaidzīgais resnulis paklausīgi aizvēra acis un nogūlās uz grīdas, lai gan Ivora pavēle neattiecās uz viņiem. Arī "Mefistofelis" kļuva miegains, tupēdams pie "melu detektora" sarkofāga. Bet Basanks neaizmiga! Ar drūmu smaidu viņš pakratīja ar pirkstu Ivoram un sacīja:
- Nepalaidņojies, bērniņ. Lai arī es neesmu vitss, esmu labi aizsargāts un nebaidos no tieša psi-uzbrukuma. Bet komisārs, šķiet, tevi būs novērtējis par zemu. Žēl, ka man nav tiesību tevi nogalināt, - komisāra pavēle, - bet es varu tevi sakropļot un darīšu to ar prieku.
Viņš pēkšņi gulošajam Ivoram iegrūda vēderā ar āmura smago dūri. Tomēr Ivors saspringa, aizejot tukšumā (intuitīvi, nedomājot), noteiktā veidā pagrieza trieciena enerģijas vektoru un ... Basanka dūre elastīgi atlēca no Ždanova vēdera kā no gumijas spilvena.
- Nevar būt! - Polujanova palīgs kā apdullis, paskatījās uz dūri. - Tu taču neesi kaujas meistars! Vai arī es kaut ko nesaprotu?
Viņš deva vēl divus smagus sitienus vienu pēc otra - krūtīs un Ivoram galvā, un viņš nespēja atspoguļot pēdējo, tik spēcīgu un negaidītu. Viņam galvā uzliesmoja varavīksnes liesma, to saplēšot gabalos, un Ždanovs atkal iegremdējās sārtā tumsā, kas bija pilna ar neredzamiem ērkšķiem un cietiem priekšmetiem. Tomēr viņš ilgi nepeldēja šajā sarkanīgajā tumsā.
Kāds satvēra viņu aiz apkakles un izvilka no purva uz mīkstā, mājīgā, maigā un klusā krasta. Visos galvas fragmentos skanēja pazīstamā maigā samtaini atbalsojošā balss:
- Ei, Ždanov, vai tālu sataisījies?
- Uz leju ... - Ivors nevarīgi nomurmināja, izjūtot svētlaimi par atslābušajām sāpēm.
- Tā mēs neesam norunājuši. Ir pienācis laiks tev pašam sevi dziedināt, apzināt bet labāk - nepieļaut šādas kļūdas. Tev vajag sākt pretoties labi sagatavotā brīdī, bet tu tikai provocē ienaidniekus uzbrukumam un pasliktini situāciju.
- Es nezināju, ka šis kvadrātveida skapis nav ietekmējams.
- Visticamāk, viņam ir psi aizsardzības ģenerators. Lai gan arī to var prasmīgi apiet.
- Es neprotu.
- Iemācīsies. Rāpies ārā no sava mājīgā gliemežvāka, taču nesteidzies parādīt visas savas iespējas. Tilts, kas savieno tavu zemapziņu un apziņu, joprojām ir trausls, vēl viens tāds sitiens pa galvu - un tu kļūsi par idiotu.
- Mēģināšu ...
- Tad uz priekšu, kvistor. Trīs, divi, viens ... nulle!
Ivors pamodās un nekavējoties "aptvēra" visu telpas apjomu ar savu virsjūtīgo uztveres sfēru. Un gandrīz atkal zaudēja samaņu - no sāpēm galvā, krūtīs un vēderā, kā arī no strauji uznākušā vājuma.
Sevišķi sāpīgi pulsēja deniņi (labi, ka vismaz galvaskauss palicis neskarts!), Tad žoklis (draņķa parazīts, gandrīz salauza!), Lūpas, atslēgas kauls un ribas. Acīmredzot Basanks turpināja ieslodzīto sist pēc tam, kad viņš jau bija zaudējis samaņu. Kopš dauzīšanas sākuma nebija pagājis ilgs laiks - burtiski divas minūtes. Pateicoties rezervei, tā nostrādāja laikā, bez tās būtu pilnīgs kaput!
Laboratorijā gandrīz nekas nebija mainījies. Tikai "Mefistofelis" sāka nākt pie prāta, un Basanks attālinājās no "patiesības nosūcēja", noraizējies aplūkodams savu ūdeņainām tulznām, kā no smaga apdeguma, pārklāto dūri.
Un šajā mirklī laboratorijas durvis izlocījās burbulī un ar skaļu blarkšķi pārsprāga. Istabā kā tīģere ar "universālu" rokā, ielauzās Mirjama, viņai sekoja Ivora paziņa no incidenta uz Venēras, Teo al-Valids, pretizlūkošanas speciālās nodaļas darbinieks. Viņš pret milzi pagrieza rievota stobra pistoli - suggestoru "zilonis" un pavilka sprūdu.
Bet Basanks neiekrita transā, kā varēja gaidīt (“Aizsardzība!” - uzplaiksnīja caur Ivora galvu), bet, atbildot uz to, izķēra savu dienesta “universālu”, kura rokturis rēgojās ārā no paduses, un izšāva uz Teo. Pareizāk, gribēja izšaut.
Sasprindzinājies tā, ka vēnas uz pieres uzbrieda un gandrīz pārsprāga, Ivors uzkliedza Basanka iekšienē, pēkšņi sapratis, kā apiet viņa psi-aizsardzību: "Garām!" ("Mimo!"-tulk.)
"Universāla" stobrs Polujanova palīga rokā novērsās par centimetru, un tikai pēc tam sekoja šāviens, izveidojot lielu zvaigznes formas caurumu istabas sienā. Tad izšāva Mirjama, reaģējot uz draudiem un izsita "universālu" no Basanka rokas. Milzis sastinga, bet tūlīt paķēra pie jostas piestiprināto dunci un atkal sastinga, tagad jau no Ivora ienaida pilnās balss:
- Stāvēt!
Visi sastinga. Rīkojumu pastiprināja psi-komanda, kas pārvarēja smadzeņu zemgarozas slieksni, un pat Basanks, kuram bija aizsardzība, tam nevarēja pretoties.
- Atbrīvo mani, - Ivors atslāba, uzmetot vainīgu skatienu Miriamai. Spēki viņu bija gandrīz pametuši.
Meitene satrūkās, paklausīgi pieskrēja pie viņa, norāva rokassprādzes no kājām, palīdzēja izkļūt no "patiesības sūkņa" sarkofāga. Šajā brīdī istabā ienāca vīrietis neparasta piegriezuma apģērbā: saņurcīta izskata puskrekls-pusjaka, kas savienojās ar uzpūstām biksēm, kaut kas līdzīgs bārkstainai jostai ar daudzām piekārtām lāstekām, milzīgos zābakos, ar piešiem. Viņš bija garš - pat garāks par divmetrīgo Basanku - bet ar šauriem pleciem un zemes krāsas seju, kas tomēr neizraisīja slimīguma iespaidu, ar ļoti platu muti un saprātīgām oranžām acīm. Apskatījis kompāniju, viesis apturēja skatienu pie Ždanova un patīkami zemā balsī teica: