Ar sirēnu gaudām pie svešā kosmosa kuģa caurules "rungas", pielidoja un nolaidās aparātu grupa, kas piederēja robežsargiem, Zemes Drošības Dienestam, Avārijas Glābšanas Dienestam, mediķiem un aeronavigācijas inspekcijām, izsēdināja desantu. Virs pilsētas iedegās MK spogulis, kas izgaismoja katru detaļu.
Sākās darbs. Gaiss piepildījās ar operatīvo "komandu" sarunu šalkoņu, komandām, ziņojumiem, blank-ziņojumu čerkstiem un ziņu aģentūru korespondentu satrauktajām balsīm. Pie puskilometra attālumā no svešā speisera lidojošā Ždanova pietuvojās galeons ar Drošības Dienesta emblēmu un atvēra blistera lūkas vāku.
- Ienāciet pie manis, jaunais cilvēk, - sacīja apslāpēta balss.
Aparāta priekšējā sēdeklī esošais vīrietis pagrieza galvu pret Ivoru, un viņš atpazina sava tēva draugu, Zemes Drošības Dienesta Eirāzijas nodaļas otro komisāru Fjodoru Polujanovu. Ivors nebija pārsteigts par komisāra parādīšanos, viņš tikai pabrīnījās, ka tas katastrofas vietā ieradies vienlaicīgi ar sava dienesta operatīvo grupu, kas vispār liecināja par viņa ātro reakciju un atbildību.
- Kādi vēji tevi šeit atnesuši? - turpināja Polujanovs, kad Ivors apsēdās viņam blakus.
Nācās pastāstīt par atpūtu bijušo universitātes absolventu sabiedrībā.
- Viņi arī redzēja šī dranduļeta krišanu?
Ivors papurināja galvu.
- Viņi visi izklīda kur kurais, bet es ziņkārības dēļ atlidoju uz šejieni. Nometne atrodas trīs kilometru attālumā no šejienes. Ja vēlaties, mēs varam aizlidot līdz tai un pajautāt puišiem.
- Tā arī darīsim. Bet tu redzēji visu kritiena procesu vai tikai pēdējo posmu?
- Es nezinu, es skatījos debesīs ... sapņoju ... - Ivors kļuva viegli sārts. - Un pēkšņi gaismas stars! Un šī milzeņa parādīšanās ... no attāluma tas ļoti atgādināja rungu ar ērkšķiem. Bet visi ērkšķi, no atsitiena pret zemi, nolūza.
Polujanovs uzmanīgi paskatījās uz Ždanovu.
- Tas tiesa? Visi nokrita? Tūlīt vai kaut kādā secībā?
Ivora atmiņā uzpeldēja izdzīvojušā radījuma čuksts no ērkšķa dziļumiem:
"Meklē pēc smaržas ... nevienam ne ..."
Ko gribēja pateikt mirstošais organisms? Kas jāmeklē "pēc smaržas"? Un ko nozīmē "nevienam ne"? Nevienam nestāsti?
Pauze ieilga.
- Kāpēc klusē? - labsirdīgi teica Polujanovs. - Tu visu redzēji? Vai ērkšķi uzreiz nenokrita? Vai daži no viņiem bija aktīvi?
- Tikai viens, - Ivors nomurmināja.
- Tu ar to ... biji kontaktā ar viņu?
- N-nē, - Ivors ātri atbildēja. Pārāk ātri.
- Nebaidies, - Poļjanovs pasmīkņāja. - Neviens neko neuzzinās. Es taču esmu tava tēva draugs un pat šo to saprotu kvistorijā. Vai tev iedeva informāciju par viņa atrašanās vietu?
- Nē, - Ivors vairāk pārliecinoši sacīja. - Es tikai sapratu, ka viņš atrodas kādā mirstošā Zarā un ka viņam draud briesmas.
Ivors noklusēja par to, ka tēva kurjers ieteica viņu meklēt “pēc smaržas”.
- Kurā tieši Zarā tu zini?
- Nezinu. Godīgi - nezinu.
- Ticu. - Polujanovs domīgi pabungoja ar pirkstiem pa sēdekļa izliektajiem roku balstiem, skatoties uz satraukto dienestu burzmu ap svešo kosmosa kuģi. - Žēl, ka viņi nepaspēja sniegt precīzas Ždanova komandas koordinātes. Tas palīdzētu izvairīties no daudzām nepatīkamām procedūrām.
- Kādām procedūrām? - Ivors nesaprata.
- Tevis saņemtā informācija ir ārkārtīgi svarīga, un mums jāzina vissīkākās detaļas. Būs jāizskanē tava atmiņa ... ja pats neatcerēsies visu informāciju.
- Jūs jokojat, vai kā?! - Ivors negribēja ticēt.
- Diemžēl, manu zēn, tu nesaproti notiekošā nopietnību.
- Bet es tiešām neko citu nezinu! Tas, kurš ar mani runāja uz psi viļņa, bija gandrīz miris un paspēja ziņot tikai par briesmām, kas draud manam tēvam. Starp citu, jums jau nu gan vajadzētu zināt vairāk, jo jūs pats viņu nosūtījāt šajā ekspedīcijā.
- Tev taisnība, - Polujanovs pamāja ar galvu. - Es gatavoju ekspedīciju un man vajadzēja tajā piedalīties, ja ne ... - Komisārs pašķobīja lūpas. - Vispār tam vairs nav nozīmes. Tomēr es lūdzu ne ar vienu nerunāt par mūsu sarunu, rīkojoties pretēji, tu tikai pasliktināsi sava tēva ... un arī savu stāvokli. Ja atcerēsies vēl kaut ko nozīmīgu par kurjera izkrišanu, zvani.
- Kā jūs teicāt? Par izkrišanu?
Polujanovs pašķielēja uz apmulsušā jaunieša seju.
- Šis svešais speiseris, izkrita no "stīgas" pie Jupitera, aplidoja visas Saules sistēmas planētas un pēc tam pārlēca uz Zemi. Ļoti vēlētos uzzināt, kāpēc viņš parādījās šeit, Meksikā, lai gan mēs viņu gaidījām citur, un kāpēc tieši tu biji liecinieks viņa izkrišanai.
- Es nezinu ...
- Ticu. Būtu labi, ja ar to šis incidents beigtos. Uz redzēšanos. Zvani, ja kas.
Ivors ieslēdza antigravu, pacēlās virs drošības galeona un vēroja, kā tas aizlido. Galleons steidzās pie avarējušā svešā speisera izgaismotās drūmās kolonnas, pazuda starp daudzām citām gaismām īpašās tehnikas karuselī.
Radās liela vēlēšanās pakonsultēties ar tēvu, pastāstīt par komisāra dīvainajiem draudiem un dalīties savos iespaidos par saskarsmi ar nehumanoīdiem. Tad atnāca doma: Arī mamma reiz kopā ar tēvu ceļoja pa Koka pasaulēm un daudz ko par to saprot. Viņa var dot labu padomu.
Pieņēmis lēmumu, Ivors apriņķoja ap svešā kuģa "rungu", ap kuru jau bija uzstādīts staru aizkars, lai norādītu uz nepieejamības zonu, satika satrauktos draugus, kuri steidzās uz kuģa avārijas vietu, bet informācijā ar viņiem nedalījās. Lai gan bija vēlme uzlabot savu statusu Albīnas acīs. Bet ar akcentētu, uzvaroši neatkarīgu izskatu viņa turēja Kostju Lambertu aiz rokas, un Ždanovs ar skumjām savā sirdī atzina sakāvi.
Izdzirdējis apmēram duci pieņēmumu par notikušā iemesliem, Ivors klusi, angliski, pameta draugus, nometnē paņēma savas personīgās mantas un ar turlaifu devās uz metro. Pēc dažām minūtēm viņš izgāja no Tveras metro - šeit valdīja pusdienlaiks - paņēmar taksometru-pinasu un drīz izkāpa no tā simt četrdesmit trešajā pilsētas septītā dzīvojamā klastera līmenī. Deviņpadsmitais bloks, kurā dzīvoja Ždanovu ģimene, sastāvēja no četrām istabām ar rekonstruētu interjeru: divām guļamistabām, viesu zāli un kabinetu ar divām neatkarīgām izejām uz internetu.
Māte bija mājās, ar draudzenēm spēlēja triaksu. Ieraugot savu dēlu, viņa ļoti nopriecājās un bija pārsteigta.
- Vai kaut kas noticis? Viņa jautāja, atstājusi draudzenes viesistabā. - Vai tev ir nepatikšanas?
Ivors saprata, ka viņa vēl nezina par nehumanoīdu speisera nokrišanu Meksikā.
- Izskatās, ka mans tēvs ir nonācis nepatikšanās, - viņš drūmi sacīja un pastāstīja mātei stāstu par savu kontaktu ar nehumanoīdu.
Jasena klusējot noklausījās dēla stāstu, nepārtraucot un neahojot, kā parasts visām mātēm. Tā vairs nebija tā izbiedēti apņēmīgā skaistā meitene, kas nejaušības dēļ izrauta no Gezemas planētas dzimtās nišas vienā no Laiku Koka "strupceļa" Zariem. Kļuvusi par Pāvela sievu, viņa pabeidza Maskavas universitātes, pēc tam Psi-Socioloģijas akadēmijas vēstures fakultāti, kļuva par efektīvu VKS analītiķi, pēc tam SEKON kvistorijas nodaļas vadītāju. Visur, kur vien vīru aizveda liktenis, viņa vienmēr atradās blakus, tajā pašā laikā paspējot būt izcila savas jomas speciāliste un mīloša sieva. Kaut arī nez kāpēc Ždanova pēdējā ceļojuma laikā viņa palika mājās.
- Ko darīsim? - Ivors klusi jautāja, nesagaidījis mātes reakciju.