- Kas ir mēsli?
Belijs un Ždanovs iesmējās.
- Tas nav svarīgi, tu tāpat nesapratīsi, - Ivors turpināja. - Tas ir integrāls tavas garīgās aktivitātes novērtējums. Ja man būtu brīvas rokas un kājas, es tev ātri izskaidrotu šī vērtējuma patiesumu.
Taustekļi ievilkās pseidocilvēka ķermenī, viņš nedaudz paaugās, iezīmēja ekstremitātes, sāka vairāk līdzināties metālā izlietam piemineklim.
- Es tevi noķeršu.
- Pamēģini.
- Es tevi noķeršu un likšu tev paskaidrot, kas ir mēsli.
- Viens tāds mēģināja.
- Nu un kas?
Ivors saprata, ka joki nenonāk līdz sarunu biedra apziņai.
- Un es to apēdu.
- Tu mani neapēdīsi, es neesmu bioloģiska būtne.
- Nu, tad atbrīvo mani un sāksim!
Pauze.
- Labi.
Tajā pašā mirklī plēve, kas saspieda jaunieša ķermeni, sāka noslīdēt no viņa kā zeķe, pārvērtās peļķē, kas aizplūda līdz dzīvajam metāla blokam un tika tajā ievilkta.
Ivors ar grūtībām piecēlās, vingrinot sastingušās rokas un kājas.
- Esmu gatavs, - teica pseidocilvēks. - Sāksim ar pie skaitļa trīs.
- Pagaidi, ļauj atgūt elpu, man ir jāatjauno locekļu elastība. Tu patiešām esi no dzelzs, bet es esmu izgatavots no trauslāka materiāla.
- Mans ķermenis ir izgatavots no palādija-osmija polimēriem.
- Redzi nu, bet es esmu trīs ceturtdaļas ūdens. Vai tie būs, tavuprāt, vienlīdzīgi noteikumi?
- Tu pats piedāvāji spēlēt.
- Paturi prātā - nepārkāpt noteikumus! Ja tu mani nenoķersi minūtes laikā, es būšu uzvarējis! Vai tu zini, kas ir minūte?
- Zinu.
- Tad sāksim!
- Ivor! - vāji iesaucās Mirjama.
Pseidocilvēks strauji meta uz Ivoru metāla strūklu, un tas palēcās sānis, glābjoties no tās, kā no lodes.
V daļa. IT KĀ BEZ SĀKUMA UN BEIGĀM...
.
1. nodaļa
Železovskis nelabvēlīgo situāciju tēlnieka mājā izjuta uzreiz pēc iziešanas no metro kabīnes. Bet viņš, tāpat kā Romašins, nebija lietas kursā par notikumiem un trauksmi necēla. Iznācis metro hallē un redzēdams tās sadedzinātās, apkusušās, bedrainās un nelīdzenās sienas, Aristarhs pievērsa tām sava biedra uzmanību, kurš apstājās, saprotot, ka tēlnieka namā nesen notikusi kauja, bet atgriezties jau bija par vēlu.
Koridorā, kas ved uz mājas pirmo stāvu, parādījās divas dūmakaini caurspīdīgas figūras, bet no metro kabīnes zālē ieslīdēja vēl divi tādi paši “spoki”, aiz kuriem bez steigas sekoja Fjodors Polujanovs.
Romašins un Železovskis sastinga.
"Ja mēs sāksim pirmie, - tiksim cauri," ieteica Aristarhs, ieslēdzot rāciju mentālās komunikācijas režīmā.
"Jānoskaidro, kas šeit noticis," atbildēja Romašins. - Vilksim laiku un gaidīsim mūsējos.
"Vai ar viņiem sazinājies?"
"Šī rācija tik tālu nesniedz."
"Es varu viņus izsaukt caur Spēka lauku."
"Mēs uzzināsim, kas noticis ar kvanku, un izsauksim."
- Tā lūk mēs satikāmies, tēlnieka kungs, - teica Polujanovs, apdomīgi turēdamies specvienības aizmugurē. - Beidzot, mēs varēsim parunāt par lietām, kas mani interesē, jo citādi jūs tik strauji bēgat no maniem puišiem, ka var apskaust. Dīvaini, ka jūs riskējāt atgriezties, zinot par slazdu. Es jūs pat neatpazīstu.
"Mani uzskata par vietējo Romašinu," - Ignats pārraidīja domu Aristarham. "Pamēģināsim izmantot šo apstākli."
- Kāpēc klusējat, pa visu Saules sistēmu meklētā persona? Cerat uz Speckona palīdzību? Maz ticams, ka jūsu līdzzinātāji uzdrošināsies šeit rādīties, lai glābtu vienu cilvēku. Starp citu, iepazīstiniet mani ar savu kolēģi. Kaut kā, viņu es agrāk neesmu saticis.
- Tas ir mans vitss-miesassargs, - vienaldzīgi sacīja Romašins.
- Ahā, saprotu, tā jau domāju. Puisis izraisa cieņu. Es ceru, ka viņš nesāks demonstrēt veiklības un ātras šaušanas brīnumus?
- Nesāks.
- Nu, tad jauki. - Polujanovs kādam pamāja ar pirkstu, un no metro kabīnes iznāca vēl divi cilvēki, spriežot pēc viņu gabarītiem un acu īpašās izteiksmes - vitsi.
- Aizvediet šo spēkavīru uz blakus istabu un pavērojiet viņu, puiši. - Fjodors pamāja uz Železovski. - Sāks ārdīties - sadedziniet. - Viņš pievērsās Ignatam: - Un tā, pirms dosimies uz Pārvaldi, atbildiet man uz diviem jautājumiem.
- Ja tas nebūs pretrunā ar maniem mērķiem, - Romašins mierīgi sacīja.
Polujanovs noraustīja lūpu kaktiņu.
- Ignat, es zinu, ka jūs esat spēcīgs cilvēks un, iespējams, nēsājat psi aizsardzību, taču diez vai izturēsiet "patiesības sūkni". Tāpēc es iesaku jums pateikt visu, ko jūs zināt brīvprātīgi, citādi pats saprotat...
- Lieliski saprotu, emisāra kungs. Uzdodiet savus jautājumus. Lai gan, varbūt mēs varam parunāties viesistabā pie kafijas tases?
Polujanovs apdomājās, uzmeta skatienu vienam no dūmakainajiem "spokiem" koridorā.
- Vai viesistabu pārbaudījāt?
- Tieši tā, - ziņoja "spoks". - Viss tīrs.
- Ejiet pa priekšu, - Fjodors pavēlēja. - Tikai vispirms atdodiet ieroci. Jūsu vitss paliks šeit.
Romašins klusi atvienoja "gloku" un "kiju" no tornīšu mezgliem un nodeva tos kaujiniekam. Polujanovs atņēma viņam "kiju", pagrozīja to rokās, pakratīja galvu.
- Interesants štrunts. Neatceros, ka man būtu bijis kaut kas tāds. Vai tiešām Speckonam ir savas ieroču darbnīcas?
- Tas štrunts nav no mūsu pasaules.
- Tad skaidrs. Uz priekšu!
Atkal atvērās metro durvis, zālē iznāca spilgti rudmataina sieviete un drūmais Basanks, Fjodora apsardzes vadītājs, kura gabarīti bija tuvi Aristarham.
- Ko jūs vēlaties ar viņu darīt? - Tiruvilejadala jautāja.
- Nopratināt, - Polujanovs pašķielēja uz viņu.
- Neiesaku to darīt šeit. Mēs nezinām, kādus pārsteigumus šis cilvēks varētu sagādāt.
- Es tikai gribu zināt, kāpēc viņš atgriezās.
Fjodors pamāja ar roku, un gājiens devās pa koridoru uz pirmā stāva telpām: divi kaujinieki priekšā, viņiem sekoja Romašins, pēc tam vēl divi "spoki" un Polujanovs. Apmainījušies skatieniem, Basanks sekoja viņiem kopā ar Bendes sūtni.
"Izsauciet pārējos," mentāli teica Romašins Železovskim. - "Ieskicējiet situāciju".
Polujanovs ar diviem padotajiem iegāja viesistabā, kuru rotāja augstvērtīgie koksnes izstrādājumi "pareizticīgo renesanses" stilā, un pēc tam ielaida Romašinu un pārējos.
- Varbūt uzvārīšu kafiju? - Ignāts viesmīlīgi piedāvāja.
- Beidziet, mākslinieka kungs, - komisārs saviebās. - Es zinu, ka jums ir kāds noslēpums, kas jums ļauj apiet visas zināmās cilvēku atklāšanas metodes. Varūt nejauši atgriezāties lai to paņemtu?
Romašins saprata, ka viņa kvanks guļamistabā izmantojis "attēlu" - hronokvanta kokonu, lai paslēptos no Fjodora meklētājiem. Varbūt viņš bija tur arī tagad.
- Man krājumā ir daudz noslēpumu, komisāra kungs. Piemēram, es varu pārvērsties par neredzamu un nesajūtamu. Nodemonstrēt?
- Turiet viņu uz grauda, - Polujanovs paskatījās uz saviem kaujiniekiem. - Mēģinās pazust - šaujiet!
Romašins pasmaidīja.
- Bet jūs taču no manis baidāties, komisār. Pat šādā situācijā ar tādu spēku pārsvaru.
- Pārmeklējiet māju vēlreiz, - ieteica Tiruvilejadala. - Tik pieredzējis cilvēks kā bijušais komisārs nevarēja nezināt, ka, parādoties mājās, viņš riskē ar savu brīvību un galvu. Viņš šeit kaut ko slēpj.
Poļujanovs pamāja Basankam.
- Savāc visu, kas raisa vismazākās aizdomas. Iztaustiet skulptūras, to statīvus, apostiet sienas.