— Tā, tā, tā! Lai tev veselība un ilgs mūžs! — pulkstenis tencināja. — Tagad es tev izstāstīšu visu no paša sākuma, kā man ir gājis. Mēs, veči, lūk, esam pļāpīgi, he-he-he!
— Vai tavs stāsts būs stipri garš? — es nožāvājos.
— Kā tu domā — vai garu dzīvi var īsi atstāstīt? Bet ar stāstiem ir tā — ja tie interesanti, tad liekas par īsiem, ja garlaicīgi, tad nevar beigas vien sagaidīt, — pulkstenis atbildēja.
— Tātad tu esi nodzīvojis jau garu mūžu? — es pārtraucu viņa prātulas.
— Garu gan. Ļoti garu. Es esmu no pirmajiem pulksteņiem tavas dzimtenes laukos. Līdz tam laikam saimnieki skaitīja gaiļa dziesmas, gani mērīja ēnas, bet apmākušās dienās visi paļāvās uz lopiņiem, jo tie vienmēr labāk par cilvēkiem zina laiku. Redz, tajos laikos mani Rīgā nopirka Kalniņu māju saimnieks Kalniņš un ar zirgu veda tālu tālu. Es sāku karāties goda istabā visredzamākajā vietā. Ak, kas es biju par slavenību tuvā un tālā apkārtnē! Svētdienās, tad mans Kalniņš ar manis izrādīšanu vien noņēmās, tik daudz radu un draugu pie viņa sabrauca, kas visi gribēja mani redzēt un dzirdēt, kā es noskaitu stundas. Toreiz es biju jauns un skaļš kā dzeguzes sauciens. Katru svētdienu, no baznīcas braukdami, Kalniņos iegriezās saimnieku radi un paziņas pat no citiem pagastiem. Parunāja, parunāja gan par laiku, gan par rudziem un liniem, par sviesta un ābolu cenām, bet tad ciemiņš saka uz manu saimnieku:
— Nu, parādi, parādi, kāds tad tev izskatās tas jaunās modes gailis!
Atzīšos, es tiešām kļuvu lielīgs kā gailis. Es tikšķēju skaļāk un ātrāk, lai drīzāk pienāktu pilna stunda un es varētu ciemiņiem nodziedāt savu dziesmu.
Mans slavas laiks bija arī mana pirmā saimnieka slavas laiks. Pēc tam, kad arī citi apkārtējie saimnieki sapirka un saveda mājās pulksteņus, mani apbrīnot vairs neviens nenāca. Es manīju, ka manam saimniekam lāgā nepatika, ka citi arī gādāja pulksteņus. Kad saimniece vai kāds no saimes ļaudīm pastāstīja, ka tur, tādās vai šādās mājās, atvests pulkstenis, saimnieks īgni norūca:
— Lai nu pērk, lai pērk, kad tikai vēlāk nav jāpārdod līdz ar visām mājām.
Saimnieks bija noteicis, ka neviens cits nedrīkst man ne pirksta piedurt kā tikai viņš. Svētdienas rītos viņš mani uzvilka un, ja es biju pa nedēļu pasteidzies uz priekšu, apturēja manu pendeli, kamēr sāks iezvanīt svētrītu. Nez kāpēc viņš bija iedomājies, ka ķestera vai mācītāja pulkstenis ir pareizāks par mani.
Vēlāk, ak, vēlāk mājinieki zaudēja pret mani cieņu. Kad saimnieka Jēkabiņam negribējās pirmdienas rītos agri iet uz skolu, viņš, svetdienas vakaros guletiedams, pagrieza manu rādītāju par divām stundām atpakaļ. Vasaras rītos ganu meitēns pirms govju izdzīšanas bieži vien ar slotas kātu pagrūda manu rādītāju stundu uz priekšu, lai drīzāk pienāktu mājās dzenamais laiks. Tā es tiku iznerrots un novests tik tālu, ka vairs nerādīju pareizu laiku. Protams,
visu vainu uzvēla man, bet ko es tur varēju darīt? Pat vecais vaļinieks nekautrējās mani zākāt, apjautādamies:
— Cik tad nu šodien tas melis rāda?
Vienīgi saimnieka acīs es nebiju zaudējis savu vērtību, un laikam tāpēc viņš mani veda atkal uz Rīgu par kāzu dāvanu savam dēlam Jēkabam, kas precējās ar tik smalku sievu, ka arī kāzu dāvanai vajadzēja būt smalkai. Bet, dēlu skolodami, vecie Kalniņi bija izdzīvojušies no mantas, ka pat ceļa nauda iznāca tikai vienam. Mātei bija jāpaliek mājās.
Nododams mani Jēkabam un viņa jaunajai sievai Amālijai, Kalniņš teica dažus svinīgus vārdus par ģimenes svētumu, — it kā es nu būšot tā dzīvā balss, kas dēlam arvien atgādināšot tēva mājas. Jēkabs nobučoja tēvam roku, un arī Amālija piegrūda savu vaigu pie vecā bārdas. Bel, kad tēvs bija izgājis otrā istabā, abi jaunie Kalningi — jā, nez kāpēc Jēkabs tagad saucās Kalnings — abi jaunie sāka kratīties jautros smieklos.
— Ah, Jakob, kur mēs šo krāmu liksim? — izsmējusies jautāja Amālija.
— Nekas, nekas, Amāli, — Jēkabs viņu mierināja. — Kad tēvs aizbrauks, novietosim ķēkšas istabiņā.
Tā nu es vairākus gadus karājos ķēkšas Marijas istabiņā līdzās virtuvei un kļuvu liecinieks kādas nelaimīgas dzīves sākumam un turpinājumam.
Sākās ar to, ka virtuvē reiz ienāca jauns skursteņslauķis„ melns kā šķelmīgs velns, cilindrā, ar slotiņu pie sāniem un satītu virvi uz rokas. Skaists viņš izskatījās, nevar noliegt, kaut arī nosmērējies ar sodrējiem tā, ka balti bija tikai zobi un acu āboli. Viņš ieknieba Marijai vaigā, atstādams uz tā melnu traipiņu, bet viņa nemaz nedusmojās par to, tikai smējās un pat iegrūda viņam kabatā no pusdienām pāri palikušo cepeša gabalu.
Šis skursteņslauķis sāka nākt pie mums arvien biežāk, bet nu jau nomazgājies balts. Parasti viņš nāca tādās reizēs, kad Kalningu kungi nebija mājās. Marija viņu cienāja ar gardākajiem kumosiem, kādi vien mājā bija atrodami. Ciemiņš ēda, ēda un tikai atkal piesita ar knipi pie kakla. Marija tad iesteidzās ēdamistabā un atnesa konjaka pudeli, ko Jānis — tā sauca skursteņslauķi — krekšķinādams izdzēra. Kad viņš aizgāja, Marija sasita pudeli un pēc tam smalkā balstiņā lūdza kungus viņai piedot, jo notikusi nelaime: putekļus slaucīdama, viņa nejauši izgrūdusi pudeli no bufetes un tā saplīsusi.
Tā nu viņš nāca un gāja, kamēr arī viņiem rīkoja kāzas un Kalningu kungi savai uzticīgajai Marijai par kāzu dāvanu pasniedza mani.
Mums, pulksteņiem, jābūt vienaldzīgiem pret cilvēku priekiem un bēdām un vienādā taktī jāskaita sekundes gan laimīgiem mīlētājiem, kam stundas, pat diennaktis liekas par īsām, gan arī mirējiem, kas būtu vēlējušies apturēt laiku kaut uz dažām minūtēm, lai vēl pavadītu tās šajā jaukajā
pasaulē. Bet diendienā noskatīties tādu elli, kādā dzīvoja Jānis un Marija, nē, tas pat pulksteņa sirdij ir grūti. Nebija tāda vakara, kad Jānis būtu pārnācis nepiedzēries. Kad Marija to pārmeta, viņš lamāja viņu un sita. Kad es reiz tādā Jāņa dusmu brīdī paskatījos uz viņu pārmetoši, viņš to pamanīja un ārkārtīgi noskaitās.