— Ko tu tā blenz, vecais ķēms! Laikam tu arī sāksi man pātarus skaitīt!
Viņš novilka zābaku un zvēla man pa ciparnīcu, tā ka nolauza stundu rādītājam galu. Kopš tā laika es paliku tāds kroplis.
Viņiem bieži dzima bērni, bet prieka no tiem nebija — ņiprākie nomira jau mazi, bet tie, kas izdzīvoja, neiemācījās ne staigāt, ne runāt.
Tāda dzīve vilkās daudzus gadus, kamēr vienā vakarā Jānis vairs nepārnāca mājās pats ar savām kājām. Viņu ienesa četri melni vīri, četri skursteņslauķi, un noguldīja uz garā koka sola. Viņš bijis pārāk piedzēries, uzkāpis uz v jumta, paslīdējis un nokritis uz bruģa.
Lai nopirktu vīram zārku, Marija noņēma mani no sienas, noslaucīja putekļus, ietina vecā lakatā un nesa uz uteni pārdot.
Te es guvu ievērību kāda jauna cilvēka acīs. Viņš pienāca Marijai klāt un apjautājās, kāpēc viņa noraudājusies — laikam esot žēl šķirties no tāda interesanta pulksteņa?
Marija viņam izstāstīja visu, kā bija.
— Nopērciet gan, kungs, pulksteni, citādi es netikšu pie zārka, — viņa lūdzās. — Es lēti atdošu, par desmit latiem.
Svešais iedeva Marijai piecpadsmit latus, paņēma mani padusē un nesa uz manām jaunajām mājām. Pa ceļam es domāju, ka nokļūšu kāda bagātnieka mājās, ja nu viņš tā svaidās ar naudu — maksā vairāk nekā prasa. Es neticēju savām acīm, kad mani ienesa pavisam nožēlojamā jumta istabiņā ar atplīsušām tapetēm, ar lietus izmērcētiem griestiem un kaut kādām kastēm un dēļiem mēbeļu vietā. Vakariņās mans jaunais īpašnieks ēda cietu rupjmaizi, piestrēbdams tēju no zaļraibas emaljētas krūzītes. Pēc vakariņām viņš noslēdza durvis, sameklēja smalku papīru un kaut ko rakstīja uz tā. Kad es nositu trešo rīta stundu, viņš padraudēja man ar pirkstu, teikdams:
— Tu neskrien, draugs, šonakt tik ātri!
Es viņam uzsmaidīju, bet viņš to nepamanīja, jo atkal iegrima savos papīros.
Dažreiz viņš naktīs pacēla grīdas dēli, izņēma no paslēptuves nelielas kastītes, darbojās ar sīkiem metala gabaliņiem, likdams tos rindās, un, kad bija tā salicis krietnu skaitu rindu, nozieda tās ar melnu krāsu, uzlika virsū baltu papīru un pārvilka tam pāri pasmagu veltnīti. Es palūrēju un izlasīju stūrī iespiesto teicienu:
«Visu zemju proletārieši, savienojieties!»
Tādus vārdus es lasīju pirmoreiz un, protams, tos nesapratu. Bet tie jau arī nebija man domāti.
Un tad es uz ilgu laiku paliku bez īpašnieka. Kādā naktī pie mūsu durvīm skaļi klauvēja. Mans saimnieks pietrūkās no miega, paķēra no spilvena apakšas mazu vīstok- līti, atrāva manu aizmugures dēlīti un iegrūda manī savu vīstoklīti. To visu viņš izdarīja tik klusi un ātri, ka tad, kad klauvētāji ielauza durvis, viņš atkal gulēja savā gultā un, izlikdamies aizmidzis, krāca.
Svešie laikam bija bandīti, jo tie izrāva manu saimnieku no gultas, lika pacelt rokas un nostādīja pie krāsns, neļaudami viņam ne kustēties, bet paši pa to laiku rakņājās pa viņa galda atvilktni, izvandīja gultu, plēsa no sienām tapetes. Vai tiešām viņi domāja, ka šim cilvēkam būtu paslēpta nauda vai dārglietas? Es gan vislabāk zināju, ikreiz vērodams, kā viņš pats tā vandījās pa galda atvilktnēm, meklēdams kādu maizes garoziņu.
Manu saimnieku svešie aizveda līdzi. Vīstoklītis palika pie manis. Tu varētu paskatīties, kas tajā ir iekšā, jo tu taču nopirki mani visu. Man pašam ari gribas zināt, kas tas ir, ko viņš man uzticēja.
Es pakāpos uz krēsla, atrāvu pulkstenim mugurpuses dēlīti un izvilku mīkstu vīstoklīti. Manās rokās atritinājās sarkana drāna, uz kuras ar baltiem burtiem bija rakstīts:
«Visu zemju proletārieši, savienojieties!»
— Jā, jā, tie ir viņa iemīļotie vārdi, — vecais pulkstenis atzina.
— Vai tu vēl kādreiz redzējies ar šo cilvēku? Un vai tu neatceries, kā viņu sauca? — es jautāju.
— Tie nedaudzie viesi, kas pie mums nāca, viņu sauca par Zibeni. Bandīti viņu uzrunāja par Birznieku …
— Zibens-Birznieks? Ko tu saki? Tas taču bija mans cīņu biedrs! — es iesaucos.
— Ak tā? Tad varbūt tu mani atdosi viņam atpakaļ, jo viņš mani netika pārdevis, — pulkstenis ieminējās.
— Mīļais, labais pulksteni, es tevi vairs nevaru atdot. Mūsu Zibens nolika savu galvu par to zemi, ko mēs saucam par Dzimteni.
Man likās, ka pulksteņa tikšķi uz brīdi apstājās.
— Piedod, ka es tā… aizmirsu savu pienākumu. Laiks nedrīkst apstāties, lai kādas kuram bēdas, — pulkstenis atkal vienaldzīgi ierunājās. — Tāpēc es stāstīšu tālāk savu dzīves stāstu.
Kad svešie cilvēki bija aizveduši tavu draugu, es paliku viens izvandītajā istabā. Tā kā neviens mani neuz- vilka, es apstājos. Tāpēc es nezinu, cik dienas vai nedēļas bija pagājušas, kad istabiņā ienāca mājas saimnieks ar sētnieku.
— Te jāiztaisa remonts un istaba jāizdod, — teica saimnieks. — Birznieks esot dabūjis sešus gadus spaidu darbos. Tādi kā dulni ar to savu sarkano politiku. Uznes tos krāmus bēniņos. Kad pārnāks, atdosim. Tā es kopā ar čīkstošo dzelzs gultu un ķirmju sagrauzto galdu nokļuvu bēniņos, kur mūs apklāja bieza putekļu kārta. Es vairs necerēju no turienes izkļūt. Bet atkal uzvarēja vecā patiesība, ka tikmēr, kamēr esi dzīvs, nevajag zaudēt cerību. Un tā pavasarī, kad mūsu mājai noplēsa veco jumtu, lai uzliktu jaunu, bēniņos mani ieraudzīja kāds strādnieks, jauns puisis. Viņš pacēla mani, sapurināja un pakāra pie vērbaļķa.
— E-hē, tas taču vēl tīri labs pulkstenis! — viņš iesaucās. — Man ļoti noderētu tāds daikts, citādi es vienmēr baidos no rītiem aizgulēties.