Viņš aiznesa mani uz savu istabu un pakāra pie sienas. Priecīgs, ka atkal ticis pie vietas un varu būt noderīgs, es tikšķēju, cik skaļi vien spēju. Bet ar sišanu man vairs neveicās.
Pie šī jaunekļa drīz atnāca jauna meitene un vairs negāja projām. No viņu runām es sapratu, ka viņi ir apprecējušies. Un tiešām, kad pie Ulda — tā sauca manu jauno saimnieku — atnāca viņa darba biedri, viņš tos iepazīstināja ar Maiju, teikdams: «Mana sieva.» Viesi bija ļoti pārsteigti, ka draugs apprecējies bez kāzām.
— Ak jūs, noslēpumainie bēguļi! — viens pārmeta. — Mēs jums būtu tādas kāzas sarīkojuši, ka trīs dienas visa Rīga skanētu.
— Mums tāpat ir labi, -— Maija steidzās apliecināt.
— Un Rīgā trokšņu pietiek bez mūsu kāzām, — Uldis atjokoja. — Klausieties, kā visās malās veseri klaudz!
Kad viesi aizgāja, Uldis jautāja Maijai:
— Varbūt tu būtu gribējusi jaunu pulksteni?
— Es gribētu, lai tava mīlestība paliktu mūžam jauna, — viņa atteica.
Uldis mēģināja Maiju nobučot, bet viņa kautri novērsās un, ar elkoni parādīdama uz manu pusi, izdvesa:
— Bet kā tu tā… redzi, kā pulkstenis smejas.
Mēs tiešām būtu labi sadzīvojuši, bet, kā par nelaimi, blakus istabā ievācās jauni iemītnieki. Ja Uldis ar Maiju abi reizē gāja darbā un gandrīz reizē nāca mājās, tad no blakus istabas iemītniekiem darbā gāja tikai vīrs, bet sieva dzīvoja pa māju. Vai viņa kaut ko arī darīja, to es nezinu, bet caur plāno sienu es dzirdēju, ka viņa drīz vien sāka žēloties vīram, cik ļoti viņu traucējot mana aizsmakusi čerkstoņa un riebīgie sitieni. Pēc dažām dienām viņa katrā pilnā stundā jau svieda uz grīdas grāmatas un pat traukus, kas saplīsa. Tad kādā vakarā mūsu istabā ienāca šīs sievas vīrs un neiecietīgi pieprasīja, lai reiz izbeidzot manu nejēdzīgo trokšņošanu, citādi viņš ierosināšot mūs visus izlikt no dzīvokļa.
Uldis apturēja manu pendeli un ilgi sprieda ar Maiju, vai kaimiņiem ir tiesības sūdzēties par pulksteni vai ne.
Pēdīgi viņi nolēma, ka nekad nekļūs kā mietpilsoņi, kam lielākais prieks ir kaitināt dzīvokļa kaimiņus. Un tā
viņi aiznesa mani uz vecu lietu tirgotavu un pārdeva.
— Tiešām raibs ir arī tāda pulksteņa mūžs, — es apbrīnā nogrozīju galvu. Man vairs nemaz negribējās smīnēt par vecā pulksteņa runātkāri.
— Paklau, — pulkstenis atkal iesāka, bet nedabūja pabeigt, jo viņam uznāca sitamā stunda. Man bija ilgi jāgaida, kamēr viņš nosēcās, izklepojās un pēc tam lēni un uzmanīgi nosita divpadsmit.
Kad viņš bija beidzis, iestājās klusums.
— Tu gribēji man kaut ko teikt, — es viņam atgādināju. — Jā. Es gribēju kaut ko lūgt. Nepārdod mani, lūdzu, lūdzu! Neviens jau mani ilgi necietīs — tiklīdz iepelnīs
naudu, tā nopirks jaunu pulksteni. Bet tu mani sapratīsi, ja arī man arvien biežāk sāks klibot ritms: abi esam veci, savu laiku cilvēkiem nokalpojuši, Un, kad tev uzmāksies vientulība, tad tu sapratīsi, ka arī pulkstenis var būt draugs. Veco pulksteni es neesmu pārdevusi.
SATURS
pasaka par Četriem vēja dēliem……………………………………. 6
skaistule salna ………………………………………………………………. 12
sirds ezerā………………………………………………………………………… 18
me2aroze un rltavējs……………………………………………………. 26
naktsvijole………………………………………………………………………. 36
laimes kalējs……………………………………………………………………. 44
vecais pulkstenis……………………………………………………………. 52
АННА САКСЕ * КУЗНЕЦ СЧАСТЬЯ * СКАЗКИ НА ЛАТЫШСКОМ ЯЗЫКЕ « ХУДОЖНИК К. ФРИДРИХСОН
95 КАР.