PASAKA
KĀDAM vecītim dārzā bija četras ābeles. Kad tās pirmoreiz uzziedēja sārtbaltiem ziediem, priecājās vecā vīra sirds, ka rudenī katra zariņa galā šūposies sarkans ābo- lītis.
Bet nebija vēl ābeles pusziedā, kad vienā naktī tai pašai košākajai kāds ļaundaris bija nomaitājis visus ziedus.
Apraudājās vecītis un teica savam pirmajam dēlam:
— Tā nevar to lietu atstāt. Kad pienāks vakars, apjozies ar zobenu un ej sargāt dārzu.
Vakarā vecākais dēls apjozās ar zobenu un paslēpās ābeļu dārzā. Visu nakti viņš staigāja gar sētu, bet neviens ļaundaris dārzam netuvojās. Kad aiz egļu galiem pavizēja rītausmas zaļganais loks, dēls nolēma, ka ir jau pietiekami gaišs, lai svešais postītājs vairs dārzā nenāktu. Viņš gāja mājās, nolikās uz silta mūrīša un aizmiga saldā miegā.
Bet rītā … ak vai! Atkal viena ābele stāvēja brūna, it kā ugunī apsvilušiem ziediem.
Apraudājās vecītis un teica savam otrajam dēlam:
— Tā nevar to lietu atstāt. Kad pienāks vakars, ej sargā dārzu un esi modrāks par savu brāli.
Vakarā vidējais dēls izgāja sargāt dārzu. Visu nakti nemanīja neviena tuvojamies, un, kad aiz egļu galotnēm pavizēja rītausmas zaļganais loks, arī viņš gribēja iet mājā un likties uz mūrīša gulēt. Bet nebija vēl ticis līdz vārtiņiem, kad izdzirda zirga pakavu klaboņu.
— Dipadadap! Klipklabaklap! — klaboņa skanēja arvien tuvāk, līdz viņš ieraudzīja pa gatvi auļojam baltu kumeļu, kuram mugurā sēdēja skaista jaunava. Viņa piejāja pie vārtiņiem un nolēca no kumeļa tik strauji, ka nošķinda ledus tilkām līdzīgās krelles, kas vairākām kārtām apvija viņas kaklu. Skaistules seja bija balta kā pirmais sniegs, un viņas gaišos matus rotāja sarmas kristālu vainadziņš.
— Labrīt, manu jauko zēn! — viņa sveicināja dārza sargātāju, un viņš apmulsis atvēra vārtiņus un ielaida agro viešņu dārzā. Viņa sniedza tam roku, aukstu kā ledus gabaliņu.
— Tu esi nosalusi, cēlā jaunava! — vidējais dēls līdzjūtīgi iesaucās. — Ienāc mūsu mājā un sasildies, — viņš laipni aicināja.
— Vispirms parādi man savu brīnišķo dārzu, — lūdza meitene, un vidējais dēls to veda gar ziedos uzplaukušo
ābeli. Skaistule apstājās pie tās, uzpūta ziediem savu elpu, un tie sastinga, it kā būtu no ledus.
— Kāda tev auksta elpa! — puisis brīnījās. — Ļauj man tevi sasildīt, — viņš žēlodams pastiepa pret viņu rokas. Bet skaistule arī viņam uzpūta savu auksto elpu, un tālāk viņš vairs nejuta itin neko, kamēr tēvs to atrada zem ābeles, kuras ziedi bija sačokurojušies un nobrūnējuši kā pēc ugunsgrēka.
Tikai pret vakaru atdzīvojās pārsalušais zēns, bet tā arī nevarēja pateikt, vai skaisto jaunavu redzējis īstenībā vai sapņos, gulēdams zem ābeles.
Vakarā jaunākais dēls pats pieteicās nosargāt pēdējo ziedošo ābeli. Par vidējā brāļa stāstu viņš tikai pasmējās — gan puisis būs nak^ī nolicies uz aukstas zemes un pārsalis, bet skaistā jaunava — nu, kam gan tā sapņos nerādās!
Laiku īsinādams, jaunākais dēls iekūra ugunskuru un skatījās, kā dūmu zirgi auļoja uz debesīm, kā dzirksteļu spieti uzlidoja nakts tumsumā un kā liesmu mēles kāri laizīja valgo gaisu.
Jau zaļgana rīta blāzma iezaigojās aiz egļu galotnēm, kad jaunākais dēls izdzirda gatves galā pakavu dipoņu:
— Dipadadap! Klipklabaklap!
Skaista jaunava baltā kumeļā pieauļoja pie dārza vārtiņiem, krellēm kā ledus tilkām skanot, nolēca zemē un uzsauca dārza sargam:
— Labrīt, manu jauko zēn!
— Labrīt, labrīt, daiļava! — jaunākais brālis atņēma sveicienu, bet vārtiņus vaļā vērt nesteidzās.
— Es tevi meklēju jau ceturto nakti, — baltā jaunava čukstēja un, pati atvērusi vārtiņus, iegāja dārzā.
— Tātad tu nomaitāji mana tēva ābeles? — jaunais puisis paskarbi noprasīja.
— Kā lai es citādi būtu varējusi tevi sastapt? Es drīkstu iziet no savas ledus pils tikai vēsās naktīs, bet tad tu guli uz silta mūrīša un mana kumeļa pakavu dipoņa nespēj tevi uzmodināt. Es nomaitāju tava tēva ābeli, cerēdama, ka viņš tevi sūtīs sargāt atlikušās. Bet tu nāci tikai trešajā naktī, kad zied vairs tikai viena ābele.
— Kāpēc tu meklēji mani? — vaicāja puisis.
— Es gribu, lai tu nāc man līdzi uz manu ledus pili. Es esmu princese Salna, un tu būsi ķēniņš un dalīsies ar mani valstībā.
— Bet vai tu mīli mani? — jaunākais dēls šaubījās.
— Es mīlu tevi tik ledaini auksti, ka no mana skūpsta tu pārvērtīsies īstā ledus karalī, — teica princese Salna un izstiepa pret puisi savas vēsās rokas.
— Ne, ne, pagaidi, es vēl gribu pārbaudīt tavu mīlestību! — jaunākais dēls atgaiņājās. — Ja tā būs stiprāka par ūdeni un uguni, nu, tad es iešu tev līdzi uz ledus pili.
To teikdams, viņš pārlēca pār strautiņu, kas tecēja cauri dārzam, un iesaucās:
— Brien pāri, ja mani mīli!
Princese Salna noliecās pie strauta, uzpūta tam elpu, un acumirklī ūdens sasala ledū. Viegli un cēli viņa pārgāja pār ledus tiltu un pastiepa savas rokas pret jaunāko dēlu.
— Ne, ne, pagaidi! — tas atgaiņājās. — Tev vēl jāiztur ugunspārbaude.
Viņš nostājās aiz sava ugunskura un aicināja:
— Nāc pāri, daiļava, ja mani mīli!
Un princese Salna kā neprātīga metās ugunī. Jau puisim likās, ka tā pieskaras viņam vēsām lūpām, kad pēkšņi tā izgaisa. Tikai ugunskurs nočūkstēja, it kā tajā kāds būtu ielējis ūdeni. Pēc sauleslēkta tēvs izgāja dārzā un priekā iekliedzās. Krāšņa, sārtbaltos ziedos līkstoša, stāvēja jaunākā dēla nosargātā ābele.