SIRDS EZERA
ANSIS bija labs dēls savai mātei. Nekad viņš neļāva tai nest smagos ūdens nēšus no akas vai celt mugurā zāļu nastas. Viņš pats apdarīja visus grūtākos darbus un palīdzēja ari vieglākajos. Viņu mājiņa allaž bija tīra un apkopta, žogi ar kāršu rozēm apaudzēti, bet dārziņā visu vasaru ziedēja puķes.
Kaimiņos dzīvoja Anša saderētā līgava Ieva, krietna, strādīga meiča, un tas bija jau stingri norunāts, ka rudenī Ansis viņu ievedīs savā mājā kā mīļu sievu un saticīgu vedeklu.
Bet vajadzēja, lūk, notikt neparedzētai nelaimei, kas sajauca šo triju cilvēku dzīvi kā duļķainu ūdeni. Kādā jaukā vasaras dienā, kad Ansis bija iebraucis ezerā un pārliecās pār laivas malu, lai saplūktu ūdensrozes savai līgavai Ievai, pēkšņi ūdenī iekrita viņa sirds. Nu sirds, nu tiešām Anša krietnā un skaidrā sirds!
Vai tad varēja atstāt ezerā sirdi — un vēl tādu jaunu un labu sirdi? Nē, Ansis zināja, ka bez tās viņa turpmākajā dzīvē nebūs laimes, tāpēc sameklēja makšķeri, piesēja tai sudraba āķi un mēģināja izzvejot savu sirdi no ezera dzelmes.
Pienāca vakars. Pirmo reizi Anša māte pati vilka no akas ūdeni un nesa smagos nēšus, pirmo reizi cēla plecos zāļu nastu. Pirmo reizi Ansis nepārnāca mājā, bet pārgulēja turpat ezera krastā, lai rītā ar mazu gaismiņu sēstos laivā un brauktu meklēt savu sirdi.
Diena pēc dienas aizritēja Ansim uz ezera, mātei — smagā darbā, bet Ievai — sirdsēstos un asarās. Ansis, mātes labais dēls, vairs ne pirksta nepiedūra mājai un vasaras darbiem. Labība noklāpēja uz lauka nepļauta, zirdziņš noliesēja nebarots, ziemai netika sagādāta ne pagale malkas. Velti Ieva staigāja gar ezera malu un sauca Ansi mest mieru nepārtrauktajai makšķerēšanai. Ansis, viņas mīļais Ansis, bija kļuvis kurls pret līgavas izmisīgajām lūgšanām.
Skarba un draudīga tuvojās ziema. Izputēja Anša un Ievas kāzas, nepiepildījās mātes klusā cerība, ka, aukstumam iestājoties, dēls atmetīs māžošanos ar makšķeri un turēsies pie mājas. Jā, tiesa, naktīs viņš pārgulēja savā gultā, bet, gaismiņai austot, uzkrāva mugurā darba rīkus
un brida pa dziļo sniegu uz ezeru, cirta ledū caurumus un nopūlējās līdz dziļai krēslai, lai atrastu savu sirdi.
Tā gāja gadi un atkal gadi. Tie sadrupināja Anša mājiņas jumtu, un ūdens gāzās uz grīdas un guļu vietās. Pavards sagruva, un dūmi ēda māmuļai acis, kas jau tā sūrstēja no asarām.
— Ansim nav sirds! — viņa nopūtās, sastingušiem pirkstiem lāpīdama dēla noplīsušos cimdus.
— Ansim nav sirds! — dusmās izsaucās Ieva un pieņēma cita puiša bildinājumu.
— Ansim nav sirds! — nogrozīja galvu kaimiņi, iedami garām pussagruvušajai mājelei ar sakritušo žogu un nezāļu pārņemtajām norām.
Ilgi vārga un nīkuļoja Anša māte, dēla nekopta, kamēr nāve par viņu apžēlojās un pasauca sev līdzi. Nevienu puķīti neuzdēstīja dēls uz viņas kapa kopiņas. Tikai trešajā vasarā uz tās uzdīga dadža sēkliņa, ko putniņš bija atnesis no Anša mājas pagalma.
Gadi, gadi, kur viņi paliek, tie, kas aizgājuši? Laikam sagulst uz cilvēku pleciem, jo kas gan cits saliektu za- ļokšņo jaunekļu augumus? Kas gan cits padarītu stīvas viņu vingrās kājas, kas trīcinātu viņu citkārt spēcīgās rokas? Kurš būtu varējis pateikt, ka aizsteigušies jau desmit un vēl divdesmit gadu, ja pēkšņi neieraudzītu, ka uz ezera laivā nesēž vairs kādreiz brašais, jaunības pārpilnais Ansis, bet sirms, salīcis večuks? Un tā skaistā jaunava, kas vakaros pie ezera mazgā kājas, tā taču nav kādreiz jaukā Ieva, bet viņas meita Magone. Ieva, vai! — Ieva ir tā īgnā, rūcīgā veča, kas katru dienu šķendējas par dulnajiem makšķerniekiem, šiem diedelniekiem, kas tik vien zina kā sēdēt uz ezera, kamēr kārtīgi cilvēki strādā godīgu darbu.
Jā, jā, tie ir gadi, kas pārvērtuši ir Ansi, ir Ievu tā, ka mums grūti viņus pat pazīt.
Bet reiz, tas bija pavasarī, Ansis izvilka uz makšķeres zelta zivtiņu. Un gluži kā pasakā zivtiņa sāka runāt.
— Mīļo Ansi, atlaid mani, — tā lūdzās. — Atlaid mani, un es izpildīšu tavu sirsnīgāko vēlēšanos.
— Vai tu vari atnest manu sirdi? — cerībās iededzies, jautāja Ansis.
— Jā, varu, — atbildēja zivtiņa. — Tavu sirdi paņēma mūsu ezera nāriņa. Viņa to lieto par spilvenu,
— Tad atnes manu sirdi, un es nekad vairs neķeršu nevienu zivi! — apsolīja Ansis un palaida zelta zivtiņu.
— Plinkš-plunkš, plinkš-plunkš! — zivtiņa aizpeldēja un ienira dzelmē.
— Plinkš-plunkš, plinkš-plunkš! — zivtiņa iznira no dzelmes un piepeldēja pie laivas, turēdama mutē Anša sirdi.
Viņš paņēma sirdi un ielika atpakaļ krūtīs. Ak, pasaulīt, kur tu tik skaista! Lūk, ievu krūms ezera malā — pa kuru laiku tas uzplaucis balts un smaržīgs? Un kur tas cīrulis radies, kas plivinās debesu zilgmē un vītero tik līksmi, ka gribas dziedāt tam līdzi? Paga, paga, bet vai tad nav laiks arājam stāties uz vagas? Ai, ai, un kāda izskatās tā māja ezera krastā — vai tiešām tādā graustā mitinājies viņš, Ansis, kas agrāk nevarēja paciest ne mazāko nekārtību savā mājā! Pie darba, pie darba, Ansi! Visam vajag izskatīties atkal tā kā tavos jaunības gados, kad tu te dzīvoji ar savu māti.
— Māte! Kā es varēju nodarīt viņai tā pāri! — sirdsapziņas mocīts, Ansis pēkšņi iešņukstējās un steidzās uz kapsētu, lai vismaz sakoptu viņas kapu un kaut jel tā parādītu mīlestību, kuras tai aptrūka, kopš Ansim pazuda sirds.
Centīgi jo centīgi Ansis tagad darbojās ap savu mājiņu, līdz saveda to agrākajā kārtībā. Palūdzis kaimiņiem zirgu, viņš uzara aizlaisto lauku, aizņēmās sēklu un apsējās.