— Nez, kāda bite vecajam Ansim iekodusi, ka nu pavisam atmetis makšķerēšanu? — spriedelēja kaimiņi.
— Dažam jau prātiņš tā pavēlāk aizmetas, — citi nosmējās.
Bet sirds, tā pati sirds, ko Ansis tik cītīgi bija meklējis desmit un vēl divdesmit gadus, tā kļuva par viņa postu tagad, kad plecus bija saliecis laika smagums. Viņam taču vajadzēja pasēdēt uz mūrīša tādos vakaros, kad jaunieši pulcējas upes līcī uz dejām, vai arī ar citiem večiem gudri paspriedelēt par rītdienas laiku, par ražas izredzēm, par kariem — vai tie būs vai nebūs. Vajadzēja kopā ar večiem Jāņu vakarā izdzert dažus kausus alus, izsmēķēt kādu pīpi pašaudzētas tabakas. Bet šī sirds — nu taisni kā tāda auša — tā velk mūsu Ansi tikai uz to pusi, kur jaunas meičas, saspiedušās pulciņā, gaida jaunekļus tās uz deju uzlūdzam.
Un Ansis uzlūdza meičas vienu pēc otras uz valsi, uz polku, viņš dejoja līdzi sudmaliņas un mēģināja izlēkt pat jauno laiku dejas, kādu viņa jaunībā vēl nebija.
Sākumā meičām patika jautrais večuks. Vienu deju ar tādu izdejot, protams, bija patīkami. Bet visas citas taču katrai gribas dejot ar to vienu, ar savējo, un tāpēc viņas drīz vien sāka bēgt no «uzbāzīgā krepeļa», «nāves parādnieka», «līkanša», «vecā ķēma» un vēl citādām apsaukām izsmietā Anša.
Eh, lai viņas ņirgtu, šīs jaukās aušas un vējagrābsles, ja tikai tā viena, tā jaukākā, visdaiļākā un tīkamākā — smuidrā Magone vienmēr tik nicīgi nenovērstu savu sārto vaigu un zilās, spulgās actiņas, kad Ansis tai tuvojās, lai lūgtu uz deju.
Nabaga Ansis, sirmgalvis ar jauno sirdi, viņš nesaprata, ka Magone varējusi būt viņa meita, ja viņš toreiz nebūtu tik cietsirdīgi pametis Ievu. Viņš nesaprata, ka Magone redz tikai viņa sirmos matus, saliekto augumu, nedrošās kājas, bet neredz viņa sirdi, kas ezera dzelmē saglabājusies jauna un mīlas alkstoša. Nabaga Ansis, viņš nesaprata, ka viņa gados būtu pieticis ar acīm noglāstīt Magones sārtos vaigus, no tālienes apjūsmot smuidro augumu, sapņos noskūpstīt maigās lūpas. Nē, viņš to nesaprata un izdarīja savu vislielāko kļūdu — viņš bildināja daiļo Magoni.
Nu, smej ieties, smej ieties visi par Ansi, tāpat kā smējās Magone, aizgūtnēm caur smiekliem izspiezdama noraidījumu:
— Man liekas, tēvocīt, ka tu priekš manis esi par vecu!
Smejieties, smejieties, tāpat kā smējās Magones draudzenes, kuras jau pēc pusstundas uzzināja visjocīgāko notikumu Magones mūžā. Jums jau viegli smieties, jo tāda nelaime kā Ansim nevienam no jums nav gadījusies.
Magones smiekli kā āmurīši sitās pret Anša grumbaino pieri. Viņš paberzēja to un, neskaidras nojautas vilkts, devās uz ezeru, iesēdās laivā un īrās uz to stūri, kur auga ūdensrozes. Pārliecies pār laivas malu, viņš aplūkoja savu attēlu ūdenī.
— Ķēms! Vecais ķēms — un tu iedrošinājies bildināt
jauko Magoni? — viņš jautāja sev un redzēja no ūdens pretī ņirdzam bezzobainu muti. — Ko tu izdarīji, ko tu man izdarīji, neprātīgā sirds! — iesaucās Ansis un, izrāvis sirdi no krūtīm, iesvieda to ezerā. Rītā ezermalieši redzēja, ka laivā sakumpis sēž. vecais Ansis un makšķerē.
MEŽAROZE UN RĪTAVĒJŠ
DĀRZA malā aiz žoga uzziedēja Mežaroze. Sārta un pietvīkusi, ar rīta rasas pērlēm uz maigajām ziedlapiņām viņa izskatījās tik skaista kā jaunava, kas tikko raudājusi aiz laimes.
Tā kā pirmie no rīta arvien pamostas putni, tad arī rozi tie ieraudzīja pirmie.
— Cil-lī! Cik viņa skaista! — iesaucās Zīlīte.
— Cir-čir! Ir — ir skaista! — piebalsoja Zvirbulis.
— čuču, iček, ičīičiček! — sēdēdams apses zarā, iebur- bulējās Dārzaķauķis, un tas nozīmēja, ka roze viņam ļoti patīk.
— Klikliklik! — noklabināja Krūmuķauķis un aizlaidās uz upmalu pastāstīt jauno ziņu Lakstīgalai, jo viņš zināja, ka tā kaislīgi mīl rozes.
Un Lakstīgala sacerēja jaunu dziesmu par mīlestību, kas nekad nevienam neapnīk, jo tā ikreiz, cik mīlam, ir jauna un skaista kā tikko uzplaucis Mežarozes zieds.
Lakstīgalas dziesma uzmodināja draiskuli Rītavēju, kas, vakarā piekusis būdams, bija palicis nakšņot līgana bērza zaru šūpolēs.
— Vai tiešām tā Mežaroze ir tik skaista? — sukādams savus cirtainos, kastaņbrūnos matus, viņš neticīgi iejautājās.
— Viņa ir skaista kā rīta blāzma un maiga kā pirmais saules stars, bet viņas elpa ir reibinošāka par pavasari, — Lakstīgala aizrautīgi apdziedāja Mežarozi.
— Tātad viņa ir skaistāka par Ievu, kas zied upes līcī? — Rītavējš turpināja taujāt.
— Viņa ir skaistāka par Ievu, par Kļavu, par Ābeli un Liepu, — Lakstīgala dziedāja slavas dziesmu Mežarozes skaistumam un iekveldināja Rītavēja krūtīs tādu mīlas liesmu, ka viņš aizmirsa Ievai doto solījumu atgriezties šorīt pie viņas, ko vakar bija paijājis un skūpstījis, un zvērējis tai mūžīgu uzticību.
Viņš apsēja zaļu kaklautu, kas ļoti piestāvēja viņa melnīgsnējai sejai, nopurināja no garajiem svārkiem bērzu bārbaliņas un, pasviedis Lakstīgalai gaisa skūpstu, aizsteidzās uz dārzu, kura malā aiz žoga bija uzziedējusi Mežaroze.
— O daiļākā no daiļām, esi sveicinātai — zemu noliekdamies un rokas pie krūtīm piespiezdams, Rītavējš uzrunāja Mežarozi.
Kautrīgi pietvīkdama, viņa aizgrieza galviņu uz sētas pusi un izdvesa:
— Es lūdzu, neglaimojiet man. Es esmu vienkāršākā starp savām māsām, kas aug tur — dārzā un bauda dārznieka cieņu un mīlestību.
— Vienkāršība uzliek kroni tavam skaistumam, bet pazemība atklāj tavu dziļo un tīro dvēseli, — jūsmoja Rītavējš.
Izbrīnā Mežaroze pacēla galviņu uz augšu un ielūkojās Rītavēja zeltainajās acīs.