— Ak, jūs esat pirmais, kas ieraudzījāt arī manu dvēseli. Parasti visi apdzied tikai manu skaistumu, bet skaistums taču nav mūžīgs.
— Mūžīga ir tikai mīlestība, un es tevi mīlu, mīlu, mīlu, — apskaudams Mežarozi, Rītavējš čukstēja viņai ausī vārdu, ko izgudrojis burvis, lai apmātu visus, kas ir dzīvi.
Vai Mežaroze varēja pretoties šim maģiskajam vārdam? Ak vai! Filozofi un austrumu gudrie ir pazaudējuši skaidro saprātu, tvīkdami pēc šī mazā vārdiņa, karaļi ir atteikušies no troņa un sekojuši vienam vienīgam vārdam — mīla. Kā tad Mežaroze lai būtu atvairījusi burvību, ko dvesa Rītavēja lūpas, mīlu, kas dzirkstīja viņa acīs un kā dzīvinoša straume plūda no viņa pirkstiem, kad tie glaudīja Mežarozes stāvu.
Un Rītavējš skūpstīja Mežarozi un paijāja visu dienu, tāpat kā vakar upmalā bija skūpstījis un paijājis balti uzziedējušo Ievu, ko viņš vairs neatcerējās.
Kad pienāca vakars, Rītavējš gurdi aizvēra acis.
— Ar labu nakti, mana mīļā, — viņš čukstēja. — Paliec sveika līdz rītam. Gaidi mani! — un, gaisa skūpstus sūtīdams, viņš aizskrēja dusēt līgano bērzu zaru šūpotnēs.
Arī Mežaroze aizmiga laimīgā snaudā un sapņoja par savu maigo mīļāko — skaistuli Rītavēju. Rītausmā pamodusies, viņa sāka to gaidīt, bet iestājās rāma un tveicīga bezvēja diena.
— Viņš dus, mans mīļais zēns. Viņš ir noguris no mīlas, -— Mežaroze sev teica un atvēra ziedu pēc zieda, lai izskatītos krāšņāka, kad atnāks viņš — Rītavējš.
Dārza stūrī Zīlīte klusi sarunājās ar Krūmuķauķi:
— Neteiksim Mežarozei, ka Rītavējš jau pirms ausmas aizskrēja uz pļavu pie zilās Neaizmirstulītes.
— Neteiksim gan.
Bet Mežaroze gaidīja savu Rītavēju ar katru dienu kaislīgāk. Ziedi tā ir raisījās vaļā veseliem ķekariem, un cilvēki, kam gadījās iet gar dārza malu, apstājās un iesaucās:
— Nē, cik skaista var būt arī tāda mežaroze!
Pienāca vasara, bet Rītavējš vēl nebija atgriezies.
— Zini, to mūsu māšeli aiz žoga vajadzētu apprecināt, — dārza iekšpusē Tējasroze teica Ofēlijai.
— Vajadzētu gan, — tā atbildēja. — Es aizsūtīšu pie
viņas balto Taureni. Manuprāt, tas viņai būtu piemērots.
«
Bet, kad Taurenis ieradās pie Mežarozes ar bildinājumu, tā sašutusi viņu noraidīja:
— Ko jūs iedrošināties, mans kungs! — Es jūs nemīlu un nekad nemīlēšu.
— Bet es varētu jūs mīlēt, — Taurenis prātīgi paskaidroja. — Un, man domāt, es esmu diezgan glīts no vaiga, lai varētu jums ar laiku iepatikt, — viņš vēl piebilda.
— Ne mūžam, — Mežaroze iesaucās. — Un, ja nu jūs te sākat lielīties ar savu glītumu, tad es gan laikam nezināšu, kāds jūs izskatījāties, kad kā zaļš tārps ložņājāt pa kāpostgalvām un izgrauzāt tās gluži robainas. Fui! — un Mežaroze iecirta viņam pliķi.
Atraidītais precinieks aizlidoja streipuļodams.
Iestājās tveicīgas vasaras dienas. Zeme izžuva un sacietēja. Dārza puķes katru dienu saņēma valgmi no lejkannas, ar ko dārznieks tās dzirdīja rītos un vakaros, Bet viņam neienāca prātā jel reizi padzirdīt arī Mežarozi, kas auga aiz sētas. Glābdama savu ziedu krāšņumu, Mežaroze tos atvēra tikai vakaros, lai tie uzsūktu valgumu, ko izelpo nakts. Dienās viņa ziedus un lapas turēja sakļautus un dusēja, sapņodama par skaistuli Rītavēju, kas viņu mīlēja un tāpēc reiz atgriezīsies, un paijās, un skūpstīs…
Baiga brāzma iztraucēja Mežarozi no jaukā sapņa. Gatvē bērzi piekļāva sev zarus un izbailēs stenēja. Viņi laikam bija ieraudzījuši kaut ko briesmīgu, ko Mežaroze, mazāka būdama, vēl nevarēja saskatīt.
Ak, labāk viņa nebūtu atvērusi acis! Tas taču bija viņš, Rītavējš, kas nāca pāri koku galotnēm, lauzdams zarus un plēsdams lapas. Bet kāds viņš izskatījās — izspūris, bārdas rugājiem noaudzis, asām rievām ap kādreiz maigo muti. Zaļais kaklauts saplīsis skrandās, tas tagad plandījās viņam aiz pakauša. Viņš nolaidās zemē, gatves malā piegrāba pilnas saujas smilšu un svieda dārzā uz puķēm, kliegdams:
— Ek jūs, nepastāvīgās prieka meitas! Es jūs nicinu.
Rītavējš jau bija pavisam tuvu Mežarozei. Viņa uzsmaidīja tam un gribēja jokojoties paraustīt aiz matu sprogas, bet acīs iebira daži smilšu graudiņi. Kamēr viņa tās izslaucīja, Rītavējš jau bija tālu projām.
— Kas tad tam noticis? Ko viņš trako? — attapusies no izbīļa, Zīlīte vaicāja Zvirbulim.
— He-he! Hi-hi! — Zvirbulis paņirdza. — Mans lauka brālis bija noklausījies, ko Kaijas runājušas. Rītavējš iemīlējies ezera Odenslilijā, bet tā lakstojas ar Dienvidvēju un šo noraidījusi. Hi-hi!
— Tu nestāsti to Mežarozei, — līdzjūtīgā Zīlīte nozvērināja Zvirbuli.
— Mans nabaga zēns, viņš laikam apmaldījies, mani meklēdams, un smagi pārdzīvo mūsu šķiršanos, — Mežaroze nopūtās un sakārtoja savus ziedu ķekarus. — Eet
viņš nāks, es to droši zinu, jo mīlestība ir mūžīga — tā viņš teica.
— Kā tev liekas, vai nebūtu pēdējais laiks apprecināt mūsu māšeli aiz žoga? — Tējasroze atkal griezās pie Ofē- lijas.
— Jā, pēdējais laiks ir klāt, — tā piekrita. — Gaisā jau dvesmo rudens. Nu viņa droši vien vairs nebūs tik lepna un pieņems arī prastāku precinieku. Es sūtīšu pie viņas Nlēslu Bambuli.
Mēslu Bambulis pierāpoja pie Mežarozes un, uz pakaļkājām paslējies, ar radziņiem māja tai familiāru sveicienu:
— Vesela, ciema meit! Runāsim īsi un aši. Es tevi ņemšu par sievu.
Bet Mežaroze izstiepa viņam pretim savu visasāko ērkšķi.