— Mēslu Bambuļa kungs, jūsu prastībai nav robežu! — viņa, dusmās smakdama, iesaucās. — Es esmu Rīta- vēja saderēta līgava, bet jūs iedrošināties man tuvoties!
— Es zinu, ka tev bija romāniņš ar to vējagrābsli, bet es to laižu pār galvu. Lai tie zvirbuļi čivina, cik tīk.
— Un es arī zinu, ka jūs cita neprotat kā rakties pa mēsliem. Dvēseles cēluma jums trūkst.
— Pareizi, pa mēsliem es rokos gan, — Bambulis priecīgs atsaucās. — Es varētu arī tavām saknītēm piegādāt kādu vezmelīti. Cik ilgi tev tie cēlie ziedi turēsies bez mēsliem! Nu, kas ir, sit saujā!
Bet Mežaroze iedūra ar ērkšķi Bambuļa izstieptajā priekškājā. Murminādams tikai viņam pašam un citām vabulēm saprotamus lamu vārdus, zaļgani spīdīgais Mēslu Bambulis lēnām aizčāpoja pāri ceļam.
Rudens, rudens. Abi Ķauķi un Lakstīgala jau sen aizlaidušies uz siltām zemēm. Zīlītes un Zvirbuļi bieži apspriežas, kā labāk pārlaist ziemu. Tējasrozēm un Ofēli- jām dārznieks uzslien dēļu jumtiņus un gatavo lapu pārklāju.
— Ak dievs, šis ir mans pēdējais zieds, — kādā rītā nopūtās Mežaroze. — Kaut taču Rītavējš atnāktu, kamēr tas vēl nav noziedējis. Kaut gan viņš mīlēs mani arī bez ziediem, jo viņš taču bija pirmais un vienīgais, kas saskatīja manu dvēseli, manu dziļo un tīro dvēseli, — cik skaisti viņš to pateica.
Zeme sasala, bet debess skopojās un nenoklāja to ar sniega segu kā citos gados. Mežaroze ilgāk nespēja cīnīties pret salu. Savus spēkus viņa bija izšķiedusi visu vasaru un pat rudenī, raisīdama ziedu pēc zieda un tvīkdama ilgās pēc Rītavēja glāstiem. Liela vienaldzība pārņēma viņu no saknēm līdz pēdējam zara galiņam. Nekā viņai nebija vairs žēl, ne mīlestības, ne skaistuma, ne savas dvēseles cēluma, tāpēc viņa pat neievaidējās, kad Nāve pienāca pie viņas ar savu izkapti.
Ak nežēlīgā, nejūtīgā Nāve! Vai tu nevarēji iet pa citu ceļu un izvēlēties sev citus upurus? Lūk, sauss dadzis drebinās vējā, čaukstēdamas cita pret citu klanās pelēkās smilgas — vai tu nevarēji tās pļaut vispirms? Tagad tu pati saraujies un nodrebi kā noziedzniece, jo, drūmi šalkdams, pār koku galiem skrien Rītavējš. Vecs un sirms viņš izskatās — jeb varbūt tas ir sniegs, kas mirdz viņa matos un pinkainajā bārdā? Un nu viņš sāk runāt, un vai tu dzirdi, kāda nožēla skan viņa aizsmakušajā balsī? — Maigā Mežaroze, — viņš gārdz, — tu vienīgā mani patiesi mīlēji. Atļauj man skūpstīt to zemi, kurā tu audz, atļauj to man, nelietim! Ja tu vari man piedot, tad pamāj ar vismazākā zara galiņu. Un, ja tu man piedosi, es gulēšu pie tavām kājām līdz jaunam pavasarim un gaidīšu tevi uzplaukstam, mana mīļā, mana uzticīgā Mežaroze.
Bet Mežaroze vairs nevarēja Rīta vējam piedot.
NAKTSVIJOLE
JĀŅU NAKTS PASAKA
JĀŅU vakarā līgotāji pulcējās baros, jo, liekot daudzas balsis kopā, atbalsis atsaucas no lielākiem tālumiem.
Tikai pats Jānis, kā katru gadu savas goda dienas priekšvakarā, nebija labā omā un diezgan agri likās gulēt. Bet, kā katru Jāņu nakti, viņu traucēja skaļie līgotāji:
Kas gulēja Jāņu nakti, līgo, Tas ne velnam nederēja, līgo!
— Tikpat tie diedelnieki neliks miera gulēt, — norūca Jānis un cēlās augšā.
Viņš saģērbās un pa ganu ceļu, slapstīdamies no jautrajiem Jāņu bērniem, iemanījās Melnajā silā.
Tas bija dziļš, tumšs sils. Slaidas egles šalca skumjas dziesmas mūžībai, brūnas priedes kā pīlāri balstīja dabas svētnīcas zaļo jumtu.
Jānis nevarēja izprast, kas viņu tik neatvairāmi vilka uz Melno silu. Daudz baigu teiku klīda par sila burvībām. Gan ļaudis kaunējās no savām bailēm un par tām neru-
nāja, bet naktīs tikai lieli drosminieki staigāja pa taisno ceļu cauri Melnajam silam.
Arī Jānis kādreiz bija baidījies no tumsas un izdaudzinātās sila burvības, bet, kopš bija pazudusi viņa līgava Zane, kājas pret paša gribu bieži ieveda silā.
Sevišķi ap Jāņiem viņam nebija miera. Jānis nesaprata, kas tas bija — meža šalkas, putnu dziesmas vai brīnišķīgā ziedu smarža, kas viņu vilināja meža dziļumos. Laikam gan pēdējā, jo trīsdesmit gadus jau viņš neprātīgi mīlēja meža puķes.
Ap Jāņiem, kad ziedēja smaržīgās naktsvijoles, viņu pārņēma dīvains nemiers. Katru nakti viņš, bezmiega mocīts, klīda pa mežu, un, atradis naktsvijoles, apgūlās viņu tuvumā, ļaudamies to mulsinošajam skurbumam.
Tikai plūkt viņš nevienu naktsvijoli nekad nebija noplūcis. Tik maigi, trausli likās to caurspīdīgie kātiņi, tik glezni baltie ziedi un tik salda smarža, ka Jānim likās apgrēcība ar savām sastrādātajām rokām pieskarties šim dabas brīnumam.
Jānis mīlēja puķes ar dievinošu mīlu, laikam tāpēc, ka tās bija mīlējusi viņa Zane. Ikvienu ziedu viņš labprāt noglāstīja, jo ikviens atgādināja tos laikus, kad Zane rītos un vakaros sanesa viņa istabu pilnu smaržīgiem un krāšņiem ziediem.
Arī šonakt Jānis gāja tur, kur zināja augam naktsvijoles. Tas bija tālu sila vidū.
Viņš atrada laukumiņu, no vietas apaugušu naktsvijolēm, kas kā sveces kvēpināja uz debesīm smaržu vīraku.
Jānis apgūlās ziedu pudura malā un atkal domāja par savu Zani. Trīs gadu desmiti pagājuši, kopš viņa tam pazuda, bet vēl arvien viņš to nebija aizmirsis ne sapņos, ne nomodā.
— Zane, Zane, kā man visa dzīve skanēja, kad tu vēl man biji, — čukstēja Jānis, ar lūpām pieskardamies naktsvijolei.
Un atkal Jānis atcerējās tos laikus, — viņam bija tikai divdesmit četri gadi, kad viņu mājās atnāca dzīvot Vaid- upes māte ar savu meitu Zani. Zane sākumā bija bikla un tramīga, tikai retu reizi viņš dabūja manīt tās brūnos matus vējā aizplīvojot. Vaidupes māte prata vārīt zāles dažādām kaitēm, bet, tā kā viņa pati jau bija diezgan veca, ziedus lasīja Zane. Viņa arvien izgāja pirms saules lēkta, lai ap brokasta laiku atgrieztos, rasā nobridusies, pilnu klēpi smaržīgu zāļu un ziedu. Dažreiz viņa gāja arī pusdienas laikā, bet dažreiz pat naktī — kā nu kura zāle bija plūcama.