Kad Jānis bija ar Zani drusku sadraudzējies, viņš sāka to pavadīt gājienos pēc zālēm.
Neaizmirstami kļuva šie gājieni divatā. Zanei bija tik daudz ko stāstīt par augu un putnu noslēpumiem. Tā prata visas putnu dziesmas un, kad viņi bija paguruši runāt, viņa svilpoja kā vālodze vai dziedāja kā purva strazds. Zane zināja, kādus sapņus naktīs uzbur katras puķes smarža. Vakaros viņa sanesa Jāņa istabā kādas puķes un no rītiem kaitināja viņu, stāstīdama sapņus, ko Jānis naktī redzējis.
Tuvojās Jāņu diena. Zane kļuva savādi domīga un bieži naktīs viena pati klīda pa Melno silu.
Kad Jānis jautāja, kas viņai noticis, tā nezināja pateikt.
Reizēm tikai Zane teica: «Kad es pusnakts vai pusdienas laikā eju zāles plūkt, mani kāds sauc meža dziļumā. Un tad man ir baigi un reizē līksmi, jo es nezinu, kas mani sauc.»
Pienāca Jāņu nakts. Jānis un Zane sakūra meža malā ugunis un smiedamies apmētāja viens otru ziediem.
Piepeši Zane piecēlās un teica: — Jāni, es jūtu, ka dziļāk mežā ir uzplaukusi savāda puķe. Kad vējš atnes tās smaržu, es reibstu vairāk nekā no taviem skūpstiem. Es gribu šonakt tev atnest šo puķi. Gaidi mani, kamēr es pārnākšu.
— Es gaidīšu tevi, kamēr tu pārnāksi, — atbildēja Jānis un palika sargāt ugunskuru.
Viņš gaidīja, ilgi gaidīja, bet nevarēja sagaidīt Zani pārnākam un gāja to meklēt. Viņš sauca Zanes vārdu, bet, kad aizgāja turp, no kurienes, kā likās, tā atsaucās, mežs bija kluss un Zanes smiekli atskanēja pavisam citā pusē.
— Zane, ko tu mani moci! — sauca Jānis, bet Zane nedevās redzama.
Rītā Jānis pārnāca pavisam noguris un arī mazliet sa-
dusmojies. Var jau jokoties, bet kāpēc tā ķircināties visu nakti — un vēl Jāņu nakti, kas ir tikai viena gadā.
Bet Zane nepārnāca arī dienā un nākošā naktī. Jānis kopā ar citiem mājiniekiem izgāja viņu meklēt, bet veltīgi pārmeklēja visu Melno silu. Visi atgriezās mājā, tikai Jānis palika mežā.
Meklējot un saucot viņš bija nonācis pašā sila vidū. Te viņš ieraudzīja savādu, nekad neredzētu puķi, kas izplatīja skurbinošu smaržu.
— Tā laikam ir tā pati, kuras smarža Zani reibināja vairāk nekā mani skūpsti un kas Zani ievīla biezoknī! — iesaucās Jānis un dusmās gribēja to noraut. Bet piepeši viņa kāja aizķērās aiz sakārņa, un viņš nokrita zemē, sadurdams rokas un kājas līdz asinīm.
Jānis steidzās mežā uzmeklēt strautu, lai izmazgātu vainas, un pārdomāja, ka būtu taču muļķīgi dusmoties uz ziedu tāpēc, ka tas smaržo.
Pagāja viens gads, otrs, pagāja gadu desmiti, bet Zane neatgriezās. Jānis domāja par viņu kā par mīļu mirušo, bet atsākt izpostīto dzīvi no jauna vairs nespēja. Bija brīži, kad Jānim uzmācās nāves ilgas, bet viņš tās atvairīja.
— Dzīve bez Zanes ir rūgtāka par nāvi, — viņš domāja. — Bet kā lai es atņemu sev dzīvību, kas nepieder man vienam? Un, dzīvs būdams, es vismaz sapņos vēl varu Zani redzēt, bet aiz nāves robežām pat šo sapņu man vairs nebūs. .
Brīnišķīgi smaržoja naktsvijoles. Jānim sāka likties, ka smarža kļūst miglaina un no vieglās miglas veidojas kāds tēls. Arvien jaušamāks, arvien noteiktāks, līdz viņš pazina savu līgavu Zani. Zane nāca tuvāk, nometās ceļos un uzspieda viņa acīm vieglu, vēsu skūpstu.
— Zane, mana Zane! — laimē gavilēja Jānis. — Beidzot es tevi atkal esmu atradis! Kur tu biji tik ilgi? Mani mati ir nosirmojuši, un es pats sev liekos vecāks par dievu,
•— Draugs, mans uzticīgais draugs, — dvesa smaržaina elpa, — kāpēc tu toreiz, mani meklēdams, nenoplūci to naktsvijoli, pēc kuras sniegdamies paklupi? Tad tavi mati nebūtu nosirmojuši veltās ilgās pēc manis un man nebūtu uz mūžiem jāpaliek te kā puķei,
Jānis nesaprata, ko nozīmē dīvainie vārdi.
Zane stāstīja tālāk.
— Toreiz tanī tālajā Jāņu naktī mani aizvīla Mežagars. Jau agrāk viņš mani sauca un vilināja, bet man bija bail sekot šai balsij, un es nezināju, kas mani sauc. Tad viņš bija izdomājis viltību — uzplaucējis puķi, kuras smarža ir reibinošāka par taviem skūpstiem, jo viņš zināja, ka es mīlu puķes gandrīz tikpat stipri kā tevi. Toreiz, jau labu laiku pirms Jāņu dienas, es domāju, kā lai pārsteidzu tevi ar kādiem neredzētiem ziediem. Tad Mežagars bija sūtījis šo reibinošo smaržu, un es aizskrēju meklēt noslēpumaino puķi.
Meža vidū, šinī pašā vietā, viņš mani satvēra un teica, ka jau sen esot man uzglūnējis. Viņš gribot, lai es kļūstot viņa sieva un paliekot uz visu mūžu mežā. Es teicu, ka tas nekad nenotiks, jo esmu tava līgava un mīlēšu tikai tevi. Visu nakti viņš man lūdzās, bet es pretojos, jo zināju, ka tu nāksi mani meklēt un tad viņa burvība izgaisīs.
Kad tu otrā naktī viens pats mani meklēji un biji jau tuvumā, Mežagars pārvērta mani naktsvijolē, lai paglābtu no tavām acīm. Tev vajadzēja toreiz puķi noplūkt, tad es atkal būtu pārvērtusies Zanē. Mežagars redzēja, ka tu gra- sies to noplūkt, pārvērtās pats par sakārni un saķēra tevi aiz kājas. Tu krizdams ievainoji rokas un aizgāji pie strauta tās mazgāt. Trīsreiz deviņus gadus es gaidīju, ka tu noplūksi naktsvijoli, bet tev bija žēl trauslās puķes un glezno ziedu. Un trīsreiz deviņus gadus es liedzos kļūt Mežagara sieva. Viņš lūdzās un dusmojās, bet es gaidīju tikai tevi un smaržojot tvīku pēc taviem skūpstiem. Pēc trīsreiz deviņiem gadiem cilvēks vairs neko nevar padarīt Mežagara burvībai, un tā man jāpaliek te uz mūžiem starp savām likteņa biedrēm — arī aizviltām līgavām. Tu redzi, cik viņu te daudz, un visas tās paliek uzticīgas saviem bijušajiem draugiem, jo Mežagars ir vecs un nejauks kā sakārnis. Mans draugs, mans uzticīgais draugs, kāpēc tu nenoplūci mani pēc tās Jāņu nakts! — izdvesa smar- žainā elpa, un miglainais tēls sāka irt. — Zane, neaizej no manis! — iesaucās Jānis un tvēra savu apburto līgavu. Bet viņš satvēra tikai trauslu, baltu ziedu, kas kvēpināja smaržas pār viņa seju.