LAIMES KALĒJS
IZMĀCĪJIES amatu, jaunais kalējs atvēra savu smēdi un sāka gaidīt pasūtītājus. Bet, tā kā viņš vēl bija jauns un neviens viņa darba prasmi nepazina, tad visi gāja viņa smēdei garām.
Kalējs tomēr nezaudēja cerību, jo savu amatu viņš tiešām prata.
— Mēdz teikt, ka ikviens esot savas laimes kalējs, — viņš prātoja. — Kāpēc gan es nevarētu izkalt sev laimi? Vajag tikai prast.
Viņam iešāvās prātā jautra doma, un viņš to tūlīt izpildīja — uzlika uz smēdes durvīm uzrakstu:
LAIMES KALĒJS
Un tiešām — zemnieks, no rīta garām iedams, apstājās, izlasīja, pamīņājās, pabraucīja bārdu un lēni vēra vaļā smēdes durvis.
— Tātad tu varot izkalt laimi? — viņš neticīgi jautāja kalējam.
— Protams, ka varu, — kalējs pārliecināti atbildēja. — Tu tikai pasaki, kādu laimi gribi, un — klip-klap — līdz pavasarim tā būs gatava.
— Es gribētu tādu arklu, kam nav jāstaigā līdzi. Jūdz tikai zirgu priekšā un — aiziet! — zemnieks iztēloja, kādu viņš iedomājas savu laimi. Tas bija slinks zemnieks un mīļāk gulēja uz krāsns nekā rosījās pa lauku.
— Labi, norunāts, — kalējs apsolīja un, uzpūtis ēzē ogles, ielika tajā dzelzs gabalu. Kad dzelzs bija nokaitusi sarkana, viņš cēla to uz laktas un locīja, un kala, dungodams dziesmiņu:
Es kaļu, es kaļu, Es savu laimi kaļu.
Pavasarī arkls bija gatavs. Kalējs uzvēla to sev plecos un aiznesa zemniekam. Tas iejūdza arklā zirgu, un — aidā — arkls pats bez arāja rieza velēnu un dzina taisnu vagu.
Kalēja slava žigli apskrēja novadu. Nebija viņš paguvis ne atpūtināt rokas, kad pie smēdes durvīm klauvēja otrs pasūtītājs.
— Ar ko varu pakalpot? — kalējs laipni apvaicājās.
— Izkal man klēts durvju atslēgu, — acis nodūris, noburkšķēja bagātākais novada saimnieks.
— Kādu tu gribi — ar trim zobiem, ar četriem? — kalējs jautāja.
— Izkal man tādu atslēgu, ko tikai es varu atslēgt, bet kas neklausa ne manam tēvam, ne mātei, ne sievai, ne bērniem.
— Līdz rudenim būs gatava, — kalējs apsolīja un ķērās pie darba. Viņš kala un mērīja, kala un vīlēja un kaldams dziedāja:
Es kaļu, es kaļu, Es savu laimi kaļu.
Rudenī atslēga bija gatava, un kalējs to aiznesa saimniekam. Tas aizslēdza klēts durvis un sūtīja tēvu pēc auzām zirgiem. Tēvs izpūlējās ap jauno atslēgu, bet nevarēja to pagriezt ne uz priekšu, ne atpakaļ. Saimnieks sūtīja māti pēc miltiem karašām, bet māte ar savām slimajām rokām ne domāt nevarēja atgriezt jauno atslēgu. Tad saimnieks sūtīja sievu pēc gaļas kāpostiem, bet sieva atgriezās raudādama, ka visus nagus atlauzusi, tikai klēti gan vaļā nedabūjusi,
— Nu, mīļie bērniņi, ejiet jūs, izmēģiniet savu laimi, — saimnieks viltīgi uzrunāja bērnus. — Jums vienmēr garšojuši pelēkie zirnīši. Ja atslēgsiet klēti, varat grābt pilnas kabatas ar aizpērnajiem zirņiem.
Bet kur nu bērni atslēgs tēva laimes atslēgu, ja to nevarēja ne tēvs, ne māte, ne paša jaunā un spēcīgā sieva.
Tā zirgi palika bez auzām, saime bez karašām, kāposti bez aizdara, bērni bez zirņiem. Bet saimnieks priecājās, ka nu reiz viņa manta ir aiz drošas atslēgas, jo viņš bija skops saimnieks un pat savam vēderam nenoslieca gardāka kumosa.
Kalējs nedabūja ne rokas atpūtināt, kad smēdē ieradās jauns, bramanīgs puisis melnā mētelī, ar sarkani izrakstītu jostu nosēj ies, caunu cepuri uz vienas auss nošķiebis.
— Klausies, kalēj, — pat labdienu nepadevis, puisis uzsāka valodu, — izkal man laimes gredzenus.
— Tātad tu taisies precēties? Un tev vajag divu gredzenu — viena tev pašam un otra tavai līgavai? — kalējs noprasīja.
— Gluži neuzminēji vis, — puisis šķelmīgi iesmējās. — Es gribu tādus gredzenus, lai katra meita, kam to uzmaucu pirkstā, mīlē tikai mani.
— Bet apžēlojies, tad taču tev pietiktu viena gredzena! — kalējs iesaucās.
— Nē, izkal man veselu duci. Man ir tik plaša sirds, ka tajā pietiek mīlestības visa ciema skaistulēm, — puisis palielījās.
— Izkalt es varu, bet diezin vai tu būsi laimīgs, — kalējs nogrozīja galvu un apsolīja puisim uz pavasari divpadsmit gredzenus.
Un atkal viņš uzpūta ēzē ogles, karsēja sudraba stienīšus un kala gredzenus, dziedādams:
Es kaļu, es kaļu, Es savu laimi kaļu.
mtim'
'e i
m
Pavasarī bramanīgais puisis pats bija klat pēc gredzeniem.
Gāja gadi. Kalēja smēdē nenorima vesera dunoņa, neapklusa dziesma, ēzē neizdzisa uguns. Siimums jau dzirkstīja kalēja melnajos matos, rokas bija kļuvušas raupjas un stiegrainas.
Reiz kalēja sieva, vīru žēlodama, ieteicās:
— Klau, vīrs, kā tas nākas, ka citiem tu esi izkalis laimi, bet sev ne?
— Vai tu esi mani kādreiz redzējusi nelaimīgu? — kalējs izbrīnījies jautāja.
— To es neesmu manījusi. Bet kāpēc tev tā jānomokās smagā darbā? Tu taču varēji sev izkalt tādu laimes veseri, kas pats kaļ.
— Labs padoms esot vērtīgāks par zeltu. Bet, tāpat kā zelts jāpārbauda, vai ir īsts, tā es pārbaudīšu tavu padomu, vai tas ir labs, — teica kalējs un gāja apraudzīt, kā dzīvo zemnieks, kuram viņš bija izkalis arklu, kas pats ar.