Pussagruvušās mājas pagalmā viņš sastapa dziļi noskumušo zemnieka sievu.
— Kā nu iet, kā klājas? Vai laimes arkls vēl nav salūzis? — kalējs apvaicājās.
— Saki labāk — nelaimes arkls, — sieva sašutumā iesaucās. — Kamēr manam vīram vairs nav jāstaigā arklam pakaļ, nu tikai dzīvo pa krogu un, kad pārnāk mājās, guļ uz krāsns. Māju un zemi postā aizlaida, manu mūžu sagrauza tas nelaimes arkls, — tā sieva nobeidza savas žēlabas.
Kalējs manījās ātrāk projām no šīs bēdu mājas. Viņš gāja pie saimnieka, kuram bija izkalis laimes atslēgu.
Klusums valdīja kādreiz turīgajā sētā. Neskanēja ne bērnu klaigas, ne zirgu zviedzieni, ne suņu rejas. Izģin- dusi sieva sēdēja uz sliekšņa un graizīja katliņā balandu lapas.
— Laba diena, saiminiec! Kā sviežas, kā griežas? — kalējs uzrunāja sievieti.
— Kopš tu manam vīram izkali to nelaimes atslēgu, posts un bēdas ir mūsu mājas valdnieki, — saimniece iesaucās.
— Kā, vai tad klēts apcirkņi nav pilni, vai… — kalē js iesāka, bet saimnieces izmisušais skatiens viņam neļāva pabeigt.
— Apcirkņi ir pilni ar peļu apgrauztiem graudiem, bet tēvs un māte nomira badā, bērni aizgāja pie svešiem kalpot, zirgi un lopi nobeidzās. Pat suns neizturēja un aizbēga mežā, — saimniece pārstāstīja visas nelaimes.
— Un kur tad pats saimnieks? — kalējs iejautājās.
— Saimnieks sajuka prātā un dienām un naktīm cita nekā nedara kā pārskaita savu naudu, — pavēstīja bēdu sagrauztā sieva.
Kalējs steidzīgi atvadījās un devās pie bramanīgā puiša, kuram bija izkalis divpadsmit gredzenus.
Vai tiešām šis noskrandušais, nolēkšķējušais nevīža bija tas pats kādreiz švītīgais puisis ar melno mēteli un caunu cepuri?
— Hei, brāl, vai tad visas tavas divpadsmit līgavas ezerā salēkušas, vai, ka neviena tevi neapkopj? — kalējs pazoboja veco zēnu.
— Ek, brāl, vai tu nezini, kāda ir sieviešu daba? — puisis nicīgi atmeta ar roku, — Visas divpadsmit mani mīlēja, mīlēja, bet tad apprecējās ar citiem. Tagad katrai savs vīrs, savs pavards, savi bērni. Man vien nekā, kā nokaltis koks es te nīkstu, — puisis uzsāka garu bēdu
stāstu, bet kalējs viņā neklausījās. Viņš aizgāja mājās un teica sievai: — Tavs padoms nebija zelta vērts. Tagad es zinu, ka mana laime ir mans darbs. Un, nokaitējis ēzē dzelzs gabalu, viņš uzlika to uz laktas un kala, dungodams savu veco dziesmiņu: Es kaļu, es kaļu, Es savu laimi kaļu.
VECAIS PULKSTENIS
REIZ kādas vecu lietu tirgotavas logā es ieraudzīju vecmodīgu pulksteni. Viņa ciparnīca bija tā nodilusi un apskram- bāta, ka atgādināja grumbainu, vējos appūstu seju. Stundu rādītājam bija nolauzts gals. Nespodrais misiņa pendelis kustējās neparasti centīgi, un man likās, it kā es pat caur skatloga biezo stiklu dzirdētu pulksteni skaitām:
— Tik-tak, tik-tak, tik-tak.
— Kas gan pirks tādu vecu kraķi un turēs savā istabā? — es nodomāju un gribēju iet, kad pēkšņi man likās, it kā pulkstenis pamirkšķinātu ar vienu aci.
— Kādas blēņas! — es nomurmināju un jau pagriezos, lai ietu, kad pulkstenis savilka seju lūdzošā smaidā.
— Hm. Tiešām dīvains pulkstenis, — es pie sevis iesaucos, un man iegribējās to nopirkt. Galu galā, tas taču bija pavisam lēts pulkstenis, un, ja nu ari izrādīsies nederīgs, tad var to izsviest lūžņos.
Es pārnesu veco pulksteni mājās, uzkāru to krāsns tuvumā uz naglas, un tā viņš sāka priecīgi tikšķināt:
— Tik-tak, tik-tak, tik-tak.
Bet, kad pienāca brīdis sist stundas, tad no pulksteņa nāca tāda šņākoņa un čerkstoņa kā no veca vīra krūtīm, kad tas taisās klepot. Jā, sišana šim lāga zēnam vairs nepadevās, laikam viņa āmuriņš un laktiņa bija galīgi izrūsējuši. Būs jāaizvāc šis vecais krāms, kamēr draugi un paziņas nav sākuši mani izsmiet.
Es iekurināju krāsni un omulīgi ieritinājos lielajā, mīkstajā krēslā, lai palasītu grāmatu. Bija izlasītas dažas lappuses, kad atkal sākās sēkšana un krekšķināšana.
— Ak dies, kas to varēs izturēt! — es nopūtos.
— E-e-e-ehh. . . e-e-e-ehh.. , khe-khe-khe… Nu nedusmo uz mani, pacieties!
Izbailēs es uzlēcu no krēsla un ar acīm meklēju runātāju»
— Tas esmu es, tavs vecais pulkstenis, — vecīga balss no augšas man pavēstīja.
— Ak tas esi tu? — es priecīgi iesaucos un neizrādīju izbrīnu par to, ka pulkstenis var runāt.
— Jā, tas esmu es. Khe-khe! Lai tev laba veselība, ka izkurināji krāsni. Es tajā skatlogā biju galīgi nosalis.
— Vai tu ilgu laiku pavadīji tur, skatlogā? — es pieklājības pēc apjautājos.
— Kopš rudens. Vasarā tur stāvēja labākas lietas. Bet, kad iestājās lietains laiks, pārdevēji tās ienesa telpās un logā ielika mani, cauru prīmusu un kapara katlu. Tas bija taisni lieliski, ka tu mani nopirki.
— Atvainošanu, bet kā tas notika, ka tavs iepriekšējais saimnieks šķīrās no tik jauka pulksteņa? — es nekaunējos izsmiet cienījamo veci.
— O, tas viņam nebija nemaz viegli, — manu ironiju nesaklausījis, pulkstenis palielījās. — Es biju vienīgā pieklājīgā mēbele jaunā pāra istabā.
— Tad nu gan! Viņi laikam tevi saņēma kā dāvanu kāzās? — es turpināju viņu ķircināt.
— Nē, kāzu dāvanu viņiem nemaz nebija. Tas puisis mani jau pirms kāzām atrada bēniņos, notīrīja zirnekļu tīklus, kas bija saausti ap manu pendeli un āmuriņu, un ienesa savā istabā, — pulkstenis vientiesīgi stāstīja.
— Bet kā tu nokļuvi bēniņos? — es viņu pārtraucu.
— Jā, tas jau ir garāks stāsts. Khe-khe, — viņš sāka krekšķēt. — Nu, klausies, nežēlo priekš veca puikas vienu karotīti eļļas, — pulkstenis lūdzās un atkal pamirkšķināja aci kā dzērājs, kas izlūdzas no sievas kočiņu.
Es sameklēju eļļu un uzpilināju to uz visiem pulksteņa zobritenīšiem.