— Slikti gan, — Arnolds teica pēc tam, kad Gregors bija nolicis klausuli.
— Transports izmaksātu…
—: . . . daudz vairāk par piecpadsmit centiem tonnā, — teikumu pabeidza Gre¬gors. — Labāk tomēr izslēdz to aparātu, kamēr izdomāsim, ko iesākt.
Arnolds piegāja pie ražotāja.
— Ļauj man padomāt, — viņš teica.
— Tā . . . Izslēgšanai lietojiet Laksa at¬slēgu. — Viņš sāka pētīt mašīnas kor¬pusu.
— Nu, slēdz taču ārāl
— Vienu mirkli.
— Tu slēgsi vai neslēgsi galu galā? Arnolds izslējās taisni un samulsis
klusi iesmējās.
— Tas nav nemaz tik vienkārši.
— Kāpēc tad ne?
— Lai to Izdarītu, mums vajadzīga Laksa atslēga. Un izskatās, ka mums tādas nav.
Nākamās stundas abi pavadīja dru¬džainā rosībā, izmisīgi zvanīdami uz mu¬zejiem, zinātniskajiem institūtiem,' ko¬ledžu arheoloģijas nodaļām un visiem, kam vien varēja iedomāties. Taču neviens nekad nebija ne redzējis Laksa atslēgu, ne arī par tādu dzirdējis.
Nezinādams, ko lai iesāk, Arnolds pie¬zvanīja Džo uz Starpzvaigžņu antikva¬riātu.
— Nē, nē, man nav nekādas Laksa atslē¬gas, — Džo teica. — Kāpēc tad es, tavu¬prāt, to mašīnu tik lēti pārdevu?
Viņi bija zaudējuši cerības kaut ko uz¬zināt pa telefonu un nu bēdīgi skatī¬jās viens uz otru. Meldžas Brīvais ražo¬tājs tikmēr moži grūda ārā savu nevēr¬tīgā pulvera straumi! Tajā bija nozuduši divi krēsli un radiators, un pelēkais tan¬grīss jau sniedzās līdz galda virsai.
— Mazais, jaukais naudas pelnītājs, — Gregors grūtsirdīgi noteica.
—, Gan mēs kaut ko vēl izdomāsim.
— Mēs?
Arnolds piesēdās atpakaļ pie savām grāmatām, lai meklētu vēl kādu cittt tangrīsa izmantošanas iespēju. Gregoram nācās izšķūrēt daļu pulvera priekšnamā, lai kantoris netiktu pilnīgi applūdināts.
Pienāca rīts, cauri pelēkajai kārtiņai, kas klāja logu rūtis,- iespīdēja sauH| Arnolds piecēlās un nožāvājās.
— Neveicas? — Gregors viņam jautāja.
— Baidos, ka ne.
Gregors izgāja pēc kafijas. Kad viņš atgriezās, mājas īpašnieks un divi sarkan-sejaini policisti patlaban kliedza uz Arnoldu.
— Jums jāizvāc visas tās smiltis no mana priekšnama! — bļāva saimnieks.
— Jā, un bez tam pastāv aizliegums izvērst rūpniecību pilsētas darījumu ra¬jonā, — piebilda viens no sarkansejaina-jiem policistiem.
— Tā nav rūpnīca, — Gregors skaidro¬ja, — tas ir Meldžas Brīvais . . .
— Bet es saku, ka tā ir rūpnīca. Un vēl es saku, ka jums tūlīt jāizbeidz to dar¬bināt.
— Tā jau ir mūsu nelaime, — Arnolds taisnojās, — ka nevaram to vairs izslēgt
— Nevarat izslēgt? — Policists ar aiz* domām paskatījās uz viņiem. — Gribat mani izmuļķot, ja? Es saku, ka jums tā jāizslēdz.
— Virsniek, es dodu godavārdu …
— Paklausieties, gudro zēn. Pēc stundas
es būšu atpakaļ, bet jūs tikmēr izslēgsit
to padarīšanu un aizvāksit savu drazu
prom no šejienes. Citādi izsaukšu jūs uz
tiesu. J
Visi trīs izgāja ārā.
Abi kompanjoni paskatījās vispirms viens uz otru, tad uz Brīvo ražotāju. Tangrīsa līmenis bija sasniedzis jau galda virsas līmeni un cēlās aizvien augstāk un augstāk,
— Nolādēts! — Arnolds iebļāvās. Viņa balsi jau bija jūtama histērijas pie¬skaņa. — Jābūt taču galu galā kaut kādai izejai! Kaut kur jābūt noietam. Katrs šā pulvera sīkākais graudiņš ir bezmaksas. Bezmaksas!
— Jā, tam acīmredzot patiešām nav ādas vērtības. — Gregors lēni tīrīja ārā matiem pelēkās smiltis.
— Vai tiešām tu nesaproti? Ja mums kaut kas tāds, par ko nav jāmaksā,
noteikti jāatrodas arī noietam. Un taču varam šo pulveri ražot neiero-tos daudzumos, bez tam mums rā¬ma neko nemaksā . ..
Durvis atvērās, un kantorī ienāca gara uma kalsns, darba drēbēs ģērbies vī-s. Rokā viņš tujrēja nelielu, bet sa¬ltu ierīci.
— Tad, lūk, kur tas atrodas, — vīrietis M.
Gregoram pēkšņi ienāca prātā ne visai dra doma.
— Vai tā būtu Laksa atslēga? — jautāja.
— Ko, kāda atslēga? Nē, es nedomāju — atnācējs teica. — Tas ir zudumu
'rītājs.
— Akl — vārgi izdvesa Gregors.
— Un šķiet, ka tas mani ir atvedis līdz itikšanu cēlonim. Mani sauc misters
steirs. — Viņš notīrīja smiltis no rak-galda, nolasīja sava zudumu mērītāja ījumu un sāka aizpildīt kādu blanku.
— Ko tas viss nozīmē? — jautāja Ar-lds.
— Es, esmu no Metropoles Enerģēti¬kas kompānijas, — Gersteirs teica. — Va¬kar pēcpusdienā mēs- konstatējām pēkšņu strāvas zudumu vados.
| — Un zuduma cēlonis atrodas šeit? — Gregors, nelabu nojauzdams, jautāja.
— Jā, jūsu mašīnā, — Gersteirs apstip¬rināja viņa aizdomas. Viņš pabeidza aizpildīt blanku, 'pārlocīja to uz pusēm un iebāza kabatā. — Pateicos par- palīdzību. Rēķinu jums, protams, vēlāk piesūtīs pa pastu. — Ar nelielām pūlēm viņš atvēra durvis, tad pagriezās un vēlreiz paska¬tījās uz Brīvo ražotāju.
— Tas noteikti taisa kaut ko sevišķi vērtīgu, lai attaisnotu tādu enerģijas pa¬tēriņu. Kas tas ir? Platīna putekli?
Viņš pasmaidīja, pieklājīgi paklanījās un aizgāja.
Gregors paskatījās uz Arnoldu.
— Vai tā būtu bezmaksas enerģija?
— Nu, es domāju, ka mašīna vien¬kārši ņem to no tuvākā enerģijas avota.
— Jā, tā es arī to saprotu. No gaisa, no kosmosa, no saules un reizi pa reizei arī no enerģētikas kompānijas vadiem, ja tie ir turpat tuvumā.
— Tā liekas gan. Bet pamatprincips . ..
— Pie velna ar visiem pamatprinci¬piem! — Gregors nokaitināts iekliedzās. — Mēs nevaram izslēgt to nolādēto gra¬bažu bez Laksa atslēgas, kuras nevienam nav, mēs esam ierakti nevērtīgos putekļos, kurus nevaram pat aizdabūt prom, un, pēc visa spriežot, mašīna rij enerģiju kā traka.