Duglass Prestons Linkolns Čailds
LAMATAS
PROLOGS
Tūkstoš septiņsimt deviņdesmitā gada jūnija pēcpusdienā mencu zvejnieks Saimons Raters no Menas iekļuva vētrā un spēcīgā straumē. Maza zvejas laiviņa bija pilna ar zivīm, viņš nomaldījās no kursa, un Saimonam nācās doties uz miglā tīto Skrandu salu, kas atrados sešas jūdzes no krasta. Gaidīdams, kamēr pāries negaiss, zvejnieks nolēmu izpētīt vientulīgo salu. Tās iekšienē tālu no klinšainajām robotajām kraujām, kuru dēļ salu tikusi pie sava nosaukuma, viņš atradu milzīgu vecu ozolu, kam vienā zarā karājas senlaicīgs kuģa ķīlis un takelāžas paliekas. Tieši zem koka zeme bija iegrimusi. Lai arī bija zināms, ka sala nav apdzīvota, Raters atrada skaidrus pierādījumus, ka pirms daudziem gadiem te kads pabijis.
Viņa modās ziņkāre, tādēļ Raters savervēja palīgos brāli un dažas nedēļas vēlāk svētdiena ieradās sala, bruņojies ar cērtēm un lāp- stām. Atraduši zemes ieplaku, vīri sāka rakt. Piecu pēdu dziļumā viņi uzdūrās ozolkoka baļķu platformai. Viņi izvilka baļķus un, satraukumam pieaugot, turpināja rakt. Dienas beigās viņi bija ierakušies divdesmit pēdu dziļumā - tikuši cauri kokogļu un mala slānim un nonākuši pie vēl vienas platformas. Brāļi devās mājup, nolēmuši atsakt rakšanu pēc ikgadējās skumbriju sezonas. Bet jau pēc nedēļas Ratera brālis noslīka - viņa laiva nesaprotamu iemeslu dēļ pēkšņi apgāzās. Bedre uz kādu laiku tika pamesta.
Pēc diviem gadiem Raters kopā ar vietējiem tirgotājiem nolēma apvienot resursus un atgriezties noslēpumainajā vietā Skrandu sa- lā. Sākuši rakt, viņi drīz vien atklāja neskaitāmas smagas, vertikāli novietotas ozolkoka sijas un šķērssijas, kas atgādināja aizbērtas šahtas stiprinājumus. Vēsture klusē, cik dziļi šie viri aizrakās - lielā-
koties tiek minētas simts pēdas. Te viņi uzdūrās akmens plāksnei ar iegravētu uzrakstu: Sākumā tu melosi, Nolādēts tu raudāsi, Taču ļaunākais ir tas, Ka tev jāmirst.
Plāksni izcēla virszemē. Vēlāk parādījās teorijas, ka plāksnes izcelšana iedarbinājusi kadu mehānismu, jo pēc pāris sekundēm bedrē pēkšņi sāka plūst jūras ūdens. Visi vīri izglābās - izņemot Saimo- nu Rateru. Ūdens Aka, kā tika iesaukta applūdusi šahta, bija paņēmusi saini pirmo upuri.
Ūdens Aku apvija daudzas leģendas. Taču visticamākā vēstīja, ka apmēram tūkstoš sešsimt deviņdesmit piektajā gadā bēdīgi slavenais angļu pirāts Edvards Oketns kaut kur Menas krastos apracis savas bagātības - tas noticis neilgi pirms viņa noslēpumainās nāves. Skrandu salas šahta šķita piemērota dārgumu krātuve. Drīz pēc Ratera nāves paklīda baumas, ka apslēptā manta ir nolādēta un ikviens, kas centīsies to iegūt, piedzīvos likteni, ko solīja uzraksts uz akmens plāksnes.
Neskaitāmas reizes Ūdens Aku mēģināja nosusināt. Tūkstoš astoņsimtajā gada divi kādreizējie Ratera biedri dibināja jaunu kompāniju un savāca naudu, lai izraktu otru tuneli - divpadsmit pēdas uz dienvidiem no sākotnējās bedres. Līdz brīdim, kad viņi nonāca simts pēdu dziļumā, viss bija labi - tur viņi sāka rakt horizontālu eju tieši zem Ūdens Akas. Viņi bija plānojuši pierakties apslēptajai mantai no apakšas. Taču, tiklīdz tunelis pagriezās pret Aku, tas strauji applūda. Vīri tik tikko izglābās.
Trīsdesmit gadus Aka palika neskarta. Tad, tūkstoš astoņsimt trīsdesmit pirmajā gadā raktuvju inženieris Ričards Pārkhērsts dibināja Bālas Kravas glābšanas ekspedīcijas kompāniju. Pārkhērsts bija draugs vienam no tiem tirgotājiem, kas pirmie pētīja Ūdens Aku, tādējādi spēja iegul vērtīgu informāciju par senāk veiktajiem darbiem. Pārkhērsts virs ieejās Ūdens Akā uzstādīja milzīgu ar tvaiku darbināmu sūkni, taču jūras ūdeni izsūknēt neizdevās. Būdams nepiekāpīgs, inženieris aizgādāja uz salu primitīvu urbjtorni, ko novietoja tieši virs Akas. Instruments ieurbās krietni tālāk nekā visi iepriekšējie racēji - tas nonāca simt septiņdesmit pēdu dzijumā, bet tad atdūrās pret kaut ko nesalaužamu. Kad urbi izcēla virszemē, uz tā nodilušajiem asmeņiem atrada dzelzs un rūsas paliekas. Tāpat lika konstatētas tepes, cementa un šķiedru daļiņas. Šķiedru izanalizēja, un atklājās, ka tā ir Zoysia matrella jeb kokosa šķiedra. Šo augu, kas sastopams tikai tropos, plaši izmantoja uz kuģiem - kravas nostiprināšanai. Drīz pēc šī atklājuma Bātas Kravas glābšanas ekspedīcijas kompānija bankrotēja, un Pārkhērsts bija spiests pamest salu.
Tūkstoš astoņsimt četrdesmitajā gadā tika dibināta Bostonas Kravas glābšanas kompānija, un tā Ūdens Akas apkārtnē sāka rakt trešo šahtu, jau pēc sešdesmit sešām pēdām viņi negaidīti uzdūrās senlaicīgam sānu tunelim, kas, izrādījās, ved uz Ūdens Aku. Arī trešo šahtu applūdināja ūdens, un tā aizgruva.
Nepiekāpīgie uzņēmēji trīsdesmit jardu attālumā izraka nākamo loti lielu šahtu, kas kļuva zināma kā Bostonas šahta. Atšķirībā no iepriekšējām, Bostonas šahta nebija vertikāla - tā urbās zeme mazliet ieslipi. Septiņdesmit pēdu dziļumā uzdūrušies pamatiežu slānim, viņi mainīja virzienu - iedzīvojoties milzīgos tēriņos, jo izmantoja urbjus un šaujampulveri, ierakās vēl piecdesmit pēdas dziļāk. Tad tika izrakta horizontāla eja - zem vietas, kura tika uzskatīta par Ūdens Akas pamatni. Tur tika atrastas koka konstrukcijas un pirmās aizbērtās šahtas turpinājums. Aizrautīgie racēji turpināja urbties zemē, attīrot veco šahtu. Simt trīsdesmit pēdu dziļumā viņi uzdūrās vēl vienai platformai, kuru atstāja savā vietā - līdz tiks izlēmis, vai to vajag izcelt virszemē. Un taja naktī apmetnes iemītniekus uzmodināja skaļa rīboņa. Vīri izskrēja ārā un ieraudzīja, ka Ūdens Akas pamatne iegāzusies jaunajā tunelī ar tādu spēku, ka trīsdesmit pēdu attālumā no Bostonas šahtas izšāvušas ūdens un dubļu šaltis. Tajās tika atrasta raupja metāla bultskrūve - līdzīga tām, kuras tika dzītas jūrnieku lādes.
Nākamajos divdesmit gados, lai piekļūtu dārgumu krātuvei, tika izrakts vēl ducis šahtu, taču visas applūda vai iegruva. Bankrotēja vēl četras bagātību meklēšanas kompānijas. Dažos gadījumos racēji apgalvoja, ka plūdi nav nejauši, ka Ūdens Akas radītāji uzbūvējuši velnišķīgu mehānismu, kus izraisu plūdus ikvienā šahtā vai tuneli, kas tiek izrakts salā.
Pilsoņu karš rakšanas darbus apturēja. Bet jau tūkstoš astoņsimt sešdesmit devītajā gadā savas tiesības veikt izrakumus salā pieteica jauna bagātību meklēšanas kompānija. Kalnrūpniecības meistars F. K. Vrenčs ievēroja, ka ūdens līmenis Akā ceļas un krīt atbilstoši plūdmaiņām, un izvirzīja teoriju, ka mākslīgi veidots tunelis savieno Aku un tās atzarus ar jūru. ļa šo tuneli varētu atrast un aizbērt, varētu nosusināt Aku un piekļūt dārgumu krātuvei. Vrenčs Ūdens Akas apkārtnē kopumā izraka vairāk neka duci izpētes šahtu. Daudzas no tām uzdūrās horizontāliem tuneļiem un klinšu caurulēm, kuras uzspridzināja ar dinamītu, lai apturētu ūdens plūsmu. Taču tuneli, kas savieno Aku ar jūru, atrast neizdevās. Kompānijai beidzās nauda, un tā - gluži kā visas pārējās - atstāja savu aprīkojumu sarūsēšanai sāļajā jūras gaisā.
Deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmito gadu sākuma Kanādas un Anglijas rūpnieku konsorcijs dibināja Zeltraču kompāniju. Uz salas tika nogādāti jaudīgi sūkņi un moderni urbji, tāpat kā tvaika katli, kas tos darbināja. Kompānija mēģināja izurbt Ūdens Akā vairākus caurumus, līdz beidzot tūkstoš astoņsimt astoņdesmit trešā gada divdesmit trešajā augustā varēja svinēt uzvaru - viņi bija nonākuši līdz dzelzs plāksnei, kas pirms piecdesmit gadiem apturēja Pārkhērsla racējus. Ar jauno dimanta urbi viņi tika cauri dzelzij - priekšā bija mīkstāka metāla plāksne. Kad urbis tika pacelts virszemē, uz tā tika atrasta gara, smaga zelta spirāle, kā ari bojāts pergamenta gabals, uz kura bija izlasāmas aprautas frāzes - "zīds, Kanā- riju salu vīns, ziloņkauls" un "Džons Haids pūst Deptfordas karātavās".