- Paskaidrojiet!
- Pēc kāda laika Makalans piezīmēs mainīja kodu. Mes domājam, ka viņš to izdarījis, lai pierakstītu Ūdens Akas slepeno šifru. Protams, septiņpadsmitā gadsimta kods ir pa spēkam mūsu ātrgaitas datoriem, tātad mūsu speciālisti jau tuvākajās dienās to atšifrēs.
- Un cik lielām bagātībām tur vajadzētu būt? - I lečs vaicāja.
- Labs jautājums. Mēs zinām, kāda bija Okema kuģu kravnesība, mēs zinām, ka tie bija pārpildīti, un mums ir kravas saraksti 110 kuģiem, kam uzbruka šis pirāts. Vai zinājāt, ka viņš bija vienīgais pirāts, kam izdevās veiksmīgs uzbrukums spāņu kara flotei?
- Nē, - norūca Hečs.
- Kad to visu saskaita, pat paši pieticīgākie aprēķini liecina, ka apslēpto bagātību vērtība mūsdienās… - Naidelmans atkal ieturēja pauzi, un viņa lūpas savilkas smaidā, - ir miljards astoņi simti līdz divi miljardi dolāru.
Iestājās dziļš klusums, ko pārtrauca tikai motora rūkoņa, monotonā kaiju ķērkšana un laivas švīksti viļņos. Hečs pūlējās aptvert, cik milzīga ir šī summa.
Naidelmans pieklusināja balsi.
- Tas ir, neskaitot Okema lielākā ķēriena - Svētā Mihaēla zobena - vērtību.
Šajā brīdi burvestība tika lauzta.
- Izbeidziet, kaptein! - Hečs iesmējās. - Nestāstiet, ka ticat šai apsūbējušajai vecajai leģendai.
- Kamēr nebiju izlasījis Makalana piezīmes, neticēju. Doktor 1 leč, manta ir tur. Makalans redzēja, kā tā tiek aprakta.
Hečs neko neredzošām acīm vērās kuģa klājā, domas auļoja ka neprātīgas. Neticams stāsts, tam vispār nav iespējams noticēt…
Viņš pacēla acis un juta, kā nevilšus sažņaudzas vēders. Neskaitāmie, prātu urdošie jautājumi pēkšņi izplēnēja. Pari ūdens plašumam viņš jau varēja sazīmēt garo, zemo miglas vālu, kas sedza Skrandu salu - tāds pats vāls salu bija sedzis pirms divdesmit pieciem gadiem.
Pēkšņi viņš atskārta, ka Naidelmans stāv blakus un kaut ko saka. Hečs pagriezās un, strauji elpodams, centās apslāpēt strauji pukstošo sirdi.
- Kā, lūdzu?
- Es saku, ka zinu, cik maz esat ieinteresēts atrast naudu. Taču gribu, lai jūs zinātu, ka manis piedāvātajā Iigumā paredzēts, ka jūs saņemat pusi visu dārgumu, turklāt izdevumus apmaksājam mēs. Es uzņemos finansiālo risku, bet pretī saņemu Svētā Mihaēla zobenu. Tādējādi jūsu daļa būs apmēram miljardu dolāru vērta.
1 lečs norija siekalas.
- Jums taisnība. Nauda mani patiešām neinterese.
Iestājās ilgs klusums. Tad Naidelmans pielika acīm binokli
un saka pētīt miglā tīto salu.
- Kādēļ tā visu laiku ir miglas ieskauta?
- Tam ir brīnišķīgs iemesls, - I lečs atbildēja, pateicīgs, ka mainīts sarunas temats. - Salas spēcīgā paisuma straume, kas novirza auksto l.abradora straumi siltajā Ki^ķodas straumē. Kur tās sajaucas, veidojas miglas mutuļi. Dažkārt salu ieskauj tikai plāns dūmakas gredzens, bet cikkārt tā pilnīgi pazūd miglas vālos.
- Un kas gan pirātam vairak vajadzīgs? - Naidelmans nočukstēja.
Vairs ilgi nav palicis, Hečs nodomāja. Viņš centās aizmirsties, klausoties ūdens čalas, kad viļņi sitās pret kuģa bortiem, ieelpojot sāļā ūdens smārdu, sajūtot veso misiņa stūri plaukstā. Viņš paskatījās uz Naidelmanu - kapteiņa nopietnajā sejā raustījās kads muskulītis. Ari viņš pārdzīvoja spēcīgas emocijas - citādas, taču ne mazāk personiskas.
Miglas vāls pamazām tuvojās. Hečs klusēdams izcīnīja iekšēju ciņu - piespiezdams sevi stūrēt kuģi ložņājošo dūmakas pirkstu virzienā. Šī migla šķila savadi sveša pie citādi skaidrā horizonta. Kad kuģa priekšgals iedūrās tumšajā dūmakā, viņš samazināja ātrumu. Pēkšņi viņus apņēma nepatīkams miklums. Hečs juta, kā uz pirkstu kauliņiem un kakla veidojas ūdens pilieniņi.
Viņš centās vismaz kaut ko saskatīt šajā biezajā miglā. Šķita, ka tālumā vīd tumšas aprises, taču tad tās atkal izzuda. Viņš vel vairāk samazināja ātrumu. Relatīvajā klusumā viņš saklausīja krasta bangas un Skrandu salas boju zvanus, kas brīdināja jūrniekus par nodevīgajiem rifiem. Hečs pagrieza kuģi vēl vairāk uz ziemeļiem, lai piebrauktu salai no aizvēja puses. Pēkšņi apmēram divsimt metrus tālāk aiz kreisā borta parādījās daudzo vētru saplosītais, rūsas kārtas klātais, pussabrukušais dzelzs urbjtornis.
Asi ievilcis elpu, Naidelmans steigšus pielika acīm binokli, taču kuģis atkal ieslidēja miglas vālā un sala pazuda skatienam. Sāka pust auksts vējš un līņāt.
- Vai varam piebraukt tuvāk? - norūca Naidelmans. Hečs stūrēja tuvāk rifiem. Kad viņi iepeldēja salas aizvēja pusē, viļņi un vējš rimas. Pēkšņi viņi jau bija izlauzušies cauri miglai, un priekša vīdēja Skrandu sala.
i lečs virzīja kuģi paralēli rifiem. Šķita, ka binoklis vai pieaudzis pakaļgalā stāvošā Naidelmana sejai. Zobos viņš vēl joprojām turēja pīpi, taču likās, ka ir pilnīgi par to aizmirsis. Kapteiņa pleci mirka tumšajā lietu. Pagriezis priekšgalu pret jūru, Hečs ieslēdza neitrālo ātrumu un ļāva kuģim dreifēt. Un tad viņš beidzot arī pats pagriezās ar seju pret salu.
4.
Viņa priekšā atkal vidēja tumšās, biedējošās salas aprises, kas tik dziļi bija iespiedušās atmiņā un mocīja murgainajos sapņos. Tas bija tikai melns siluets starp pelēkajām debesīm un juru, - tas atgādināja dīvainu saliektu galdu, kas no salas aizvēja puses stiepās kraujas virzienā un kura centrā slējās sauszemes paugurs. Bangas sitās pret klintīm un atstāja aiz sevis putu plēksnes, kas līdzinājās kuģa ķīļudenim. Tagad sala šķita vēl drūmāka nekā Heča bērnības atmiņās: neaizsargāta pret vēju, neauglīga, jūdzi gara un astoņsimt jardus plata. Aizvēja pusē pāri oļiem klātajam krastam slējās vientulīga, salīkusi egle, kuras galotni jau sensenos laikos bija pāršķēlis zibens, bet tas zari sabozušies slējās debesis kā vecas raganas rokas.
It visur starp grīšļu stiebriem un mežrozīšu krūmiem rēgojās velnišķīgu mašīnu paliekas: senlaicīgi tvaika kompresori, vinčas, ķedes, katli. Vecajai eglei vienā pusē atradās laika zoba sagrauztas budeles - sašķiebušas uz sāniem un bez. jumtiem. Tālākajā galā llečs varēja saskatīt gludās, apaļīgās Vaļu muguras, kurās viņi ar Džoniju bija rāpušies pirms vairak nekā divdesmit pieciem gadiem. Pie tuvākajām klintīm gulēja vairāki milzīgu kuģu vraki, kurus saviem viļņiem bija slacījušas un drupinājušas neskaitāmas vētras. Šķēpelēs sadauzītie veco kuģu klaji un brangas mētājās starp granīta bluķiem.
Ik pēc simt pēdām virs paisuma līmeņa zīmēm bija izlikti brīdinājumi:
UZMANĪBU!
BĪSTAMI DZĪVĪBAI!
KRASTĀ NEIZKĀPT!
Naidelmans uz bridi šķita zaudējis valodu.
- Beidzot, - viņš izdvesa.
Mirkļi izvērtās minūtēs, bet "Žēlabainā Džeina" turpināja dreifet. Naidelmans atrāva no acīm binokli un pievērsās Uečam.
- Doktor? - viņš uzsauca.
1 lečs bija stingri ieķēries stūrē un dziļi iegrimis atmiņās. Kā jūrasslimibas lēkme viņu bija pārņēmušās šausmas. Stūres mājas logus rasinaja sīks lietutiņš, bet bojas zvaniņš migla drūmi dzindzinaja. Tomēr viņu mocīja ne tikai šausmas; tām pievienojās kaut kas līdz šim nepieredzēts: apjausma, ka šajā sala tiešām apslēpti dārgumi - ka vectēvs nemaz nav bijis muļķis, kurš nieku deļ izpostījis dzimtu trijās paaudzēs. Šajā bridi Hečs saprata, kādam jābūt lēmumam - galīgajai atbildei, ko viņš dos vectēvam, tēvam un brālim.