Iedarbinājis dzinēju, viņš apmierināts ieklausījās, cik paklausīgi tas rūc. Viegla vibrācija zem kājām, izplūdes gāzu šņākšana - šīs skaņas atgādinaja sirēnu dziesmu1 " no pagātnes, kas reiz bijusi tik salda un vienlaikus arī sāpīga. Pagriezis pārslēgu, viņš palielināja kuģīša ātrumu un pavērsa tā priekšgalu Skrandu salas virzienā.
Diena bija skaidra. Kamēr kuģītis šķēla viļņus, Hečs vēroja tā ēnu, kas slīdēja pa priekšu. Okeāna plašumā neviena nebija, izņemot kādu omāru ķēraja laivu - vīrs pārbaudīja murdus pie Vientuļnieku salas krastiem. Hečs šajā diena vairākkārt bija izgājis uz klāja, lai nopētītu horizontu - it ka gaidītu, ka Skrandu salas apkārtnē sāksies kāda rosība. Taču redzams nebija nekas - tikai jūra un debesis. Un Hečs nesaprata, - jūtas sarūgtināts vai laimīgs.
Ārpus ostas gaiss kļuva dzestrāks. Taču Hečs nevis samazināja ātrumu, lai noietu kajīte un paņemtu vējjaku, bet gan pagrieza kloķi līdz maksimumam, pavērsa seju pret vēju un atvēra muti - lai tajā iekļūst sāļā ūdens šaltis, ko uzmeta "Žēlabainā Džeina", šķeļot viļņus. Tas šķita tāds kā attīrīšanās rituāls - it kā vējš un ūdens spētu aizslaucīt visus pagājušajā ceturtdaļgadsimtā uzkrātos zirnekļtiklus un sārņus.
Pēkšņi autrumu pusē pie horizonta parādījās tumša ēna. Hečs samazināja ātrumu - viņš juta, ka atgriežas senais satraukums. Migla ap salu bija plānāka, taču krasta aprises tik un tā šķita neskaidras un draudīgas, bet celtņi un vinčas šķēla dūmaku kā sagrauti minareti kādā mītiskā pilsētā. Hečs pagrieza laivu pret ostu, taču saglabāja distanci un gatavojās apmest loku.
Tad salas aizvēja pusē viņš ieraudzīja apmēram ceturtdaļ- jūdzi no krasta noenkurotu nepazīstamu kuģi. Piebraucot tuvāk, noskaidrojās, ka tas ir senlaicīgs ugunsdzēšanas kuģis, kas būvēts no brūna materiāla - sarkankoka vai tīkkoka. Uz pakaļgala ar zelta burtiem bija uzkrāsots nosaukums "C.rifs", bet zemāk ar mazākiem burtiem - Mistika, Konekti- kuta.
I lečs prātoja, vai nepiebraukt vēl tuvāk, taču pārdomāja un izslēdza "Žēlabainas Džeinas" motoru apmēram simts jardu attālumā. Kuģis šķita pamests - neviens neiznāca uz klāja, lai sagaidītu atbraucēju. Hečam iešāvās prātā, ka šis kuģis varētu piederēt kādam tūristam vai trofeju medniekam, taču jau rietēja saule - sagadīšanās bija pārāk acīmredzama.
Viņš ziņkārīgi pētīja kuģi. Ja šis kuģis piederēja Naidelmana komandai, tad tā bija neparasta, taču ļoti praktiska izvēle. Ātruma trukums tika kompensēts ar stabilitāti - 1 lečs bija pārliecināts, ka ar šādu kuģi var droši doties visnegan- tākajā jūrā, bet priekšgala un pakaļgalā izvietotie dzinēji padarīja to lieliski manevrējamu. Šļūteņu rituļi un monitori bija aizvākti, atbrīvojot vietu uz klāja. Kravas bomji, torņi un prožektori bija atstāti, un pakaļgalā uzstādīts ar datoru va- dams celtnis. I Ieča acis pievērsās plašai stūres mājai un pārmetamajam tiltiņam. Virs tiem - parasta elektronisko antenu, radionavigācijas sistēmu un radaru gūzma, tāpat papildu aprīkojums, kas īsti nebija saistīts ar jūrniecību - mikroviļņu antena, satelītu šķīvis, gaisa izlūkošanas radars un ļoti zemas frekvences antena. Iespaidīgi, nodomāja Hečs. Viņš uzlika vienu roku uz vadības pults, bet ar otru jau gatavojās piespiest signāltaures pogu.
Taču tad viņš pārdomāja. Tālumā varēja saklausīt dobju pulsējošu troksni - pavisam klusu, tik tikko dzirdamu, i lečs nolaida roku gar sānu. Jau pēc minūtes viņš bija pilnīgi pārliecināts - tur darbojās kuģa motors. Vēl talu, taču strauji tuvojās. Hečs nopētīja horizontu, līdz dienvidu mala pamani ja pelēku punktiņu. Rietošās saules stars uzzibsnīja šī nezināmā peldlidzekļa nospodrinātajā metālā. Varbūt '"Masas" kuģis, Hečs pratoja, kas brauc šurp no Portlendas.
Un tad Hečs pamanīja, ka pelēkais punktiņš sadalās divos, tad - trijos, tad - sešos. Neticēdams savām acīm, viņš vēroja, kā nelielajai saliņai tuvojas īsta iekarotāju flote. Tuvojās mil- ziga jūras barža, kuras tumši sarkanie borti bija skaidri sa- skatāmi, tiklīdz viļņi atkāpās no ūdenslinijas. Aiz baržas sekoja velkonis, kura takelāža priekšgalā bija apsūnojusi un spīdēja. Velkonim tauvā bija piesiets simttonnīgs peldošais celtnis. Nākamie bija vairāki motorkuteri - spīdīgi un vareni un pārbāzli ar elektroniku. Aiz tiem, dziļi iegrimis ūdenī, peldēja smagi piekrauts kravas kuģis. Tā mastā plīvoja neliels sarkanbalts karodziņš. I lečs atcerējās, ka šādu zīmējumu pirms dažām dienām bija redzējis uz Naidelmana portfeļa.
Pēdējais šajā flote bija liels kuģis ar lielisku aprīkojumu. Priekšgalā ar ziliem burtiem bija uzkrāsots nosaukums "Cerbers"'1 '. Hečs ar godbijību vērās šais mirdzošajās konstrukcijas, ievēroja harpunu uz priekšējā klāja un iluminatorus ar tumšiem stikliem. Piecpadsmit tūkstoši tonnu vismaz, I lečs domas secināja.
Kuģi ka klusā dejā viens pēc otra apstājās ar priekšgalu pret "Grifu" - lielākie apstājās ugunsdzēsības kuģīša tālākajā galā, bet mazākie novietojās līdzās "Žēlabainajai Džeinai". Nožvadzēja ķēdes - kuģi noenkurojās. Pētīdams motorkuterus, kas bija nostājušies labajā un kreisajā pusē, Hečs manīja, ka arī pats tiek pētīts. Daži uzsmaidīja un palocīja galvas. Tuvākajā kuterī bija redzams virs ar matiem dzelzs krāsā un apaļīgu baltu seju, kas vērās Hečā ar pieklājīgu interesi. Mugurā viņam bija paliela oranža glābšanas veste, uzvilkta virs cieši aizpogāta uzvalka. Līdzās stāvēja jauns puisis ar gariem, taukainiem matiem un kazbārdiņu, ģērbies Bermudu šortos un puķaina kreklā. Viņš kaut ko eda no baltas papīra kārbas un skatijas uz lleču nekaunīga vienaldzībā.
Tika izslēgts pēdējais dzinējs, un iestājās teju spocīgs klusums. I lečs skatījās 110 viena kuģa uz otru - izrādījās, visu acis pievērstas tukšajam ugunsdzēsības kuģīša klajam.
Pagāja minūte, tad divas. Beidzot atveras stūres mājas durvis, un tajās parādījās Naidelmans. Klusēdams viņš piegāja pie borta un apstajās - taisni ka stiga - un vērās sabrau- kušajos cilvēkos. Rietoša saule viņa iedegušo seju iekrāsoja burgundieša sarkanu, bet plānos matus darīja zeltainus. 1 lečs prātoja, cik ļoti šis slaidais stāvs ietekmēja pārējos. Kad iestājās pilnīgs klusums, aiz Naidelmana parādījās vēl viens cilvēks - neliela auguma un muskuļots - viņš palika stūres mājas durvīs un sakrustoja rokas uz krūtīm.
Kādu laiku Naidelmans turpināja klusēt. Beidzot viņš sāka runāt - klusi, gandrīz godbijīgi, taču labi sadzirdami.
- Mēs dzīvojam laikmetā, - Naidelmans teica, - kad nezināmais ir zināms un lielākā daļa Zemes noslēpumu jau uzminēta. Mēs esam pabijuši ziemeļpolā, uzkāpuši Everestā, aizlidojuši uz Mēnesi. Mes esam sadalījuši atomu un iezīmējuši karte okeāna dzelmes reljefu. Tie, kas ķērušies pie šiem uzdevumiem, nereti riskējuši ar dzīvību, zaudējuši mantu un likuši uz spēles visu, kas bijis dārgs. Lielus noslēpumus var atklāt tikai par ļoti augstu cenu - dažkārt tikai par visaugstāko.
Kapteinis ar žestu norādīja uz salu.
- Tur, tikai simts jardu attālumā, mus gaida viena no tām lielajām mīklām, varbūt pati lielākā, kāda vel palikusi Ziemeļamerikā. Paraugieties! Izskatās pec nieka - pēc cauruma dubļu un klinšu ielāpā. Taču šis caurums - šī Ūdens Aka - izsukusi dzīvības sulas no ikviena, kas mēģinājis piekļūt tas noslēpumiem. Iztērēti daudzi miljoni dolāru. Izpostītas dzīves, zaudētas dzīvības. Starp mums ir cilvēki, kas uz savas adas izbaudījuši, cik asi var būt Ūdens Akas zobi.