Naidelmans nolūkojās uz klausītājiem, kas bija sapulcējušies uz daudzajiem kuģiem. Tad viņš saskatījās ar Heču un turpināja runāt.
- Citas pagātnes mīklas, piemēram, Saksavamanas monolīti2 ", Lieldienu salas statujas21 , Lielbritānijas stateniskie akmeņi22 vēl slēpj savu nozīmi. Taču ar Ūdens Aku ir citādi. Tās atrašanās vieta, nozīme un pat vēsture ir zināma. Tā ir mūsu priekšā ka nekaunīgs orākuls, kas uzdrošinās izaicināt visus, kas gadās ceļa.
Viņš ieturēja nelielu pauzi.
- Tūkstoš sešsimt deviņdesmit sestajā gada Edvards Okems kļuva par vienu no bīstamākajiem jūras pirātiem. Viņa flotes kuģi, sagumstot zem salaupītās bagātības, bija kļuvuši gausi. Vētra vai vienkārši neveiksmīga sastapšanās ar karakuģi varēja nozīmēt visas flotes aiziešanu bojā. Okems visu laiku bija atlicis savas bagātības novietošanu drošā krātuvē, bet nu viņu pārņēma izmisums. Un tad viņa ceļā nejauši gadījās arhitekts, kas atrisināja visas problēmas.
Naidelmans atspiedās pret bortu, un vējš pluinija viņa matus.
- Okems nolaupīja arhitektu un uzdeva tam izbūvēt dārgumu krātuvi. Tik draudīgu un nepieejamu, ka atturētu pat vislabāk apgādālāko bagātību mednieku. Viss ritēja saskaņa ar plānu. Aka tika uzbūvēta, dārgumi paslēpti tajā. Taču, kad pirāts devās kārtējā slepkavošanas un laupīšanas turē, liktenis no viņa novērsās. Sarkanais Neds Okems nomira. Kopš tās dienas viņa bagātības snauž Ūdens Akas dzelme un gaida laiku, kad tehnoloģijas un cilvēks spēs iznest dārgumus saules gaismā.
Naidelmans dziļi ievilka elpu.
- Lai arī šis bagātības ir ļoti vērtīgas, cilvēku pūliņi pie tām tikt allaž izrādījušies velti. Visi, izņemot vienu!
To sakot, kapteinis strauji pacēla roku. Izrādījās, viņš kaut ko tur pirkstos. Rietošās saules stari tik žilbinoši atspīdēja šai priekšmetā, ka šķita, Naidelmana pirkstu gali deg liesmās. Apkārtējie sāka pārsteigumā un izbrīnā sačukstēties.
Hečs paliecās pāri sava kuģīša bortam, lai labāk saskatītu, kas ir Naidelmana rokās. Ak, Dievs, viņš nodomāja, tas droši vien ir zelta gabaliņš, ko no pazemes pirms vairak nekā simts gadiem izcēla Zeltraču kompānija.
Naidelmans pacēla zelta spirāles gabaliņu virs galvas un tā nekustoties nostāvēja diezgan ilgi. Tad viņš turpināja savu runu.
- Daži iebilst, ka Ūdens Akas dzelmē nav nekādas bagātības. Šiem apšaubītājiem es saku: "Paskatieties uz šo!"
Kad pēdejie saules stari iekrāsoja ūdeni un kuģi blāvi sārtā toni, viņš pagriezās ar seju uz "Grifa" stūres mājas logu pusi. Pacēlis nelielu āmuriņu, viņš piesita zelta gabaliņu stūres mājas sienai. Tad viņš atkal pievērsās klausītajiem, bet zelts turpināja mirgot.
- Patlaban, - Naidelmans teica, - Okema bagātības vēl guļ Akas dzelmē, kur tās neaizsniedz ne saule, ne lietus jau trīssimt gadu garuma. Bet rītdien sāksies šis ilgās atpūtas beigas. Jo atslēga, kas pirms daudziem gadiem pazaudēta, atkal ir atrasta. Līdz vasaras beigām dārgumi jau būs atvadījušies no dzelmes.
Viņš mirkli paklusēja, lai nopētītu cilvēkus uz daudzo kuģu klāja.
- Mums būs daudz darba. Jānovāc senie instrumenti, jāpadara sala droša. Mums jānosaka oriģinālās Akas atrašanās vieta. Tad mums jāatrod un jānosprosto zemūdens tunelis, kas savieno Aku ar jūru. Mums jāizsūknē ūdens no Akas un jānostiprina šahta, lai varētu piekļūt dārgumu krātuvei. Taču mums ir aprīkojums, ar ko vairāk nekā pietiek, lai sasniegtu mērķi. Mums ir darīšana ar, iespējams, atjautīgāko septiņpadsmitā gadsimta prātu. Taču divdesmitā gadsimta tehnoloģijām Ūdens Aka nav sāncense. Ja ikviens, kas šeit šodien sapulcējies, pieliks roku, mēs veiksmīgi pabeigsim izcilāko un ievērojamāko dārgumu meklēšanas operāciju visā pasaules vēsturē.
Cilvēki sāka aplaudēt, taču Naidelmans ar vienu rokas vēzienu apklusināja viņus.
- Šodien starp mums ir doktors Melins I lečs. Tikai ar viņa laipnu atļauju šis pasākums varēja sākties. Un viņš - vēl vairāk nekā jebkurš cits - zina, ka mēs šodien šeit esam sapulcējušies ne tikai zelta dēļ. Mēs šeit esam, lai uzšķirtu jaunu lappusi vēstures grāmatā. Mēs esam šeit, lai vairāk uzzinātu. Un pārliecinātos, ka to drosminieku upuri, kas pabija šai salā vēl pirms mums, nav bijuši veltīgi.
Viņš pielieca galvu un tad atkapās no kuģa borta. Šur tur atskanēja aplausi, kas kā smalks ūdenskritums vēlās pāri viļņiem, līdz beidzot visi izplūda spontānā līksmībā - rokas tika paceltas, lai uzmestu gaisā cepures, skanēja satraukti, nepacietības un prieka pilni saucieni. Hečs atskārta, ka ari viņš pievienojies vispārējam priekam, bet pāri vaigam noritēja vientuļa asara. Šķita, ka pāri plecam skatās Džonijs, kurš noraugās šajā jautrībā - greizā ziņkārē un klusā cerībā, ka viņa jauneklīgā dvēsele beidzot varēs dusēt mierā.
8.
Dienu vēlāk Hečs stāvēja pie "Žēlabainās Džeinas" stūres un vēroja, kā apkārt visi rosās. Teju par spiti sev viņš juta pieaugošu satraukumu. Līdzās divi aparāti - skeneris, kas no- klaja visus ekspedīcijas kanālus, un rācija, kas darbojās īpa- šaja mediķu frekvencē, - laiku pa laikam iečērkstējās, un bija dzirdamas sarunu druskas. Okeāns bija mierīgs, ūdens virsmu tikai mazliet skāra viļņu kustēšanās. Pūta lēns krasta vējiņš. Mūžam biezā migla šajā dienā atgādināja caurspīdīgu audeklu, kas brīvi ieskava salu. Ideāli piemērota diena ekipējuma izkraušanai, un Naidelmans to izmantoja pilnībā.
Lai gan "Žēlabainā Džeina" atradās tajā pašā vietā, kur iepriekšējā dienā, - tūdaļ aiz Skrandu salas rifiem - apkār- tējā ainava bija kardināli mainījusies. Darbi sākās tūdaļ pēc saulrieta un ausmas stundā kļuva vel rosīgāki. Tagad divus enkurus no salas austrumu krasta stāvēja milzīga barža, ko vietā noturēja divas masīvas ķēdes, kuras Naidelmana nirēju komanda droši bija piestiprinājusi zemūdens klintīm. Ilečs vēroja, kā salas rietumu galā tiek noenkurots simttonnigs peldošais krāns, kura gara hidrauliskā strēle vidēja virs krasta ka skorpiona aste - gatava pārcilāt grabažas, kas uzkrājušās divsimt apslēptās mantas meklēšanas gados. Krāna ēnā slejās "Grifs" - Naidelmana kuģis. 1 lečs tik tikko spēja saskatīt uz tiltiņa spēcīgo, slaido kapteiņa stāvu - tas uzmanīgi sekoja darbu norisei.
Lielais pētniecības kuģis "Cerbers" kluss un mierīgs palika aiz dūmakas vāla - it ka neuzskatītu par vajadzīgu tuvoties sauszemei. Divi kuteri - "Najāda"23 un "Delfīns" - jau agri no rīta bija nogādājuši komandu salā un tagad šūpojās piekrastes ūdeņos. Pēc tā, kā "Najāda" kustējās, I lečs sprieda, ka tā kartē okeāna dibenu. "Delfīns" skenēja pašu salu - ar aparatūru, kādu 1 lečs līdz šim nebija redzējis.
Hečs turpināja vērot mutuļojošo rosību, kas valdīja vis- apkart, līdz viņa skatiens pievērsās salai. Skatoties uz to, krūtis vēl joprojām kapa nelabums. Iespējams, tas nekad neizzudīs. Taču viņš bija pieņēmis lēmumu, un jau tas vien notrauca no pleciem smagu nastu. Tagad viņš katru rītu jutās arvien pārliecinātāks, ka lēmums bijis pareizs. Pagājušonakt viņš pat pieķēra sevi spriedelējot, ko darīt ar to miljardu dolāru. Un tūlīt pat nolēma: šī nauda, visa līdz pēdējam centam, tiks noguldīta fondā, ko nosauks brāļa vārdā.
Pēkšņi salā uzplaiksnīja kaut kas balts - un tūdaļ pat izzuda miglā. Hečs zināja, ka salā jau rosās komandas viri - meklē senos tuneļus, ar virvēm nožogo takas, stiprina zīmītes pie senlaicīgajām grabažām, kas ieaugušas krūmos un ko vēlāk vedis prom. Hečs atsauca atmiņa citātu: