Jau daudzus pavasarus nātres
Sedz rūsas ēstas ecēšas un arklu, kas sen lauzts,
Un akmens veltni ar'.
Un tagad nātru galotnes tik gobu pirksti skar.2 ''
Hečs zināja, ka pārējās grupas patlaban neskaitāmajās šahtas ņem paraugus no baļķiem, lai pēc tam "Cerbera" laboratorijā ar radioaktīvā oglekļa C14 metodi mēģinātu noskaidrot to vecumu un tā uzzinātu, kura ir īstā Ūdens Aka. Hečs ar binokli nesteidzīgi nopētīja apkārtni, līdz beidzot uzduras vienai no šim grupām - cilvēki miglā atgādināja bālganus spokus. Tie bija sastājušies nekārtīgā rindā un lēni virzījās uz priekšu, ar zaru cirtņiem un cirvjiem lauzdami sev ceļu cauri Virdžīnijas ievu audzēm. Bridi pa brīdim viņi apstājās, lai kaut ko nofotografētu vai pierakstītu. Viens vīrs rokā turēja metālu detektoru, cits zondēja zemi ar garu, šauru instrumentu. Grupas priekšgala Hečs pamanīja vācu aitu suni, kas uzcītīgi ošņāja apkārtni. Droši vien dresēts meklēt sprāgstvielās, Hečs domās nosprieda.
Pavisam sala rosījās apmēram piecdesmit cilvēki. Visi - "Talasas" darbinieki, turklāt labi apmaksāti. Kā bija teicis pats Naidelmans, - ja neskaita pusduci pašu galvenāko speciālistu, kas algas vietā saņems daļu atrasto dārgumu, ierindas strādniekiem tiks samaksāti divdesmit pieci tūkstoši dolāru. Tas nebija maz, ja ņem vērā, ka lielākā daļa šo cilvēku aizbrauks no salas jau pēc divām nedēļām - kad būs pabeigta iekārtu montāža un sala būs nostiprināta.
Hečs turpināja vērot salu. Tās drošajā ziemeļu daļā - vienīgajā, kur varēja staigat bez bažām, - jau bija parādījies dambis un piestātne. Netālu no tās velkonis ar milzīgu daudzumu aprīkojuma: redeļu kastēs iepakotiem ģeneratoriem, acetilēna baloniem, kompresoriem, elektronisko saziņas apa- ratūru. Krastā jau bija saliktas metāla leņķišu, gofrētu alvas plākšņu, kokmateriālu un finiera kaudzes. Draudīga izskata visurgājējs ar milzīgiem riteņiem pa improvizētu ceļu vilka piekabi ar ekipējumu. Turpat netālu tehniķi bija ķērušies pie telefona līnijas ierīkošanas, savukārt citi viri montēja Quon- set firmas ražotās saliekamās mājiņas. Jau rit no rīta kāda no tām kļūs par Heča jauno biroju. Apbrīnojami, cik ātri te viss notiek!
Un tomēr Hečs nesteidzās spert kāju uz Skrandu salas zemes. Rītdiena tāpat pienāks pietiekami ātri, viņš klusībā nosprieda.
Atskanēja metāliska šķindoņa - krastā tika izcelts smags aprīkojuma blāķis. Virs ūdens skaņa izplātījās ļoti labi. Hečs bija pārliecināts, ka tagad arī bez Bada Rouvela palīdzības Stormheivena liek kaismīgi apspriesta viņa atgriešanas un pēkšņa drudžainā rosiba salā. Viņš jutās mazliet vainīgs, ka jau pirms divām dienām neuzdrošinājās visu izstāstīt Badam. Tagad vecais veikalnieks neapšaubāmi jau sapratis, kas notiek. Hečs sāka prātot, ko cilvēki varētu teikt. Varbūt kādam pilsētiņas iedzīvotājam radās aizdomas par viņa patiesajiem nolūkiem. Lai - viņam nebija par ko kaunēties. Lai ari vectēva rīcības izraisītais bankrots bija atbrīvojis ģimeni no juridiskajām saistībām, tēvs pakāpeniski - ar grūtībām un gadu no gada - nomaksāja visus parādus. Uz pasaules nebija labāka cilvēka par tēvu. Un šis cildenums padarīja viņa nejēdzīgo, patētisko galu vēl baismīgāku… I lečs aizgriezās prom no salas - viņš vairs nevēlējās grimt šajās pārdomās.
Viņš ieskatījās pulkstenī. Vienpadsmit; Menā - pusdienlaiks. Hečs nokāpa lejā, uzbruka ledusskapim un atgriezās ar omāra gabalu un ingveralus pudeli roka. Ierāpies kapteiņa krēslā, viņš atbalstīja kājas uz kompasmājiņas un kāri iekodās omārā. Cik savāds ir tas jūras gaiss, viņš nodomāja, tas allaž liek justies izsalkušam. Varbūt vajadzētu par šo tēmu veikt pētījumu un aprakstīt Amerikas mediķu asociācijas žurnālā? Un laborantam Brūsam neskāde tu kārtīga deva jūras gaisa. Patiesībā, jebkura gaisa.
Kamēr Hečs ēda, līdzās nolaidās kaija un jautājoši paskatījās viņa. Melins zināja, ka omāru ķērāji ienīst kaijas - sauca tās par krasta žurkām ar spārniem -, taču viņš allaž bija izjutis vājību pret šiem trokšņainajiem putniem, kas nemitīgi rakņājās atkritumos. Viņš pameta gaisa kumosiņu omāra gaļas; kaija to noķēra un strauji pacēlās debesis; pakaļ viņai metās vēl divas biedrenes. Drīz vien visas trīs atgriezās un, nosēdušās uz margas, raudzījās viņā melnām izsalkušām acīm. Nu ir viss, I lečs labsirdīgi nodomāja un pameta vidējam putnam vēl vienu gabaliņu omāra.
Kaijas, izmisīgi kulstīdamas spārnus, tūdaļ metās gaisā. Kad llečs saprata, ka putni nevis cenšas noķert omāru, bet gan neprātīgi bēg no kuģa, lai pēc iespējas ātrāk atrastos uz sauszemes, prieku nomainīja izbrīns. Kad uz īsu bridi iestājās klusums, viņš izdzirdēja, kā uz klāja ar neskanīgu plak- šķi nokrīt omāra gabaliņš.
Saraucis pieri un ar skatienu sekodams putniem, Hečs sajuta, kā zem kājām kaut kas sakustas. Viņš izlēca no krēsla, jo domāja, ka pārtrūkusi enkura tauva un "Žēlabainā Džei- na" uzskrējusi uz sēkļa. Taču lauva vēl joprojām bija nostiepta. Ja neskaita plāno dūmakas apmetni, kas ieskāva salu, debesis virs galvas bija dzidras, ari zibeni nemanīja. Hečs steidzīgi pārlūkoja apkārtni, lai saskatītu kaut ko neparastu. Varbūt kaut kur sprāga dinamīts? Ne, vēl bija pārāk agrs…
Un tad viņa skatiens pievērsās okeāna pleķītim piekrastes rifu rajonā - apmēram simts jardu attālumā no kuģa.
Šajā pleķītī, kura diametrs bija kādas trīsdesmit pēdas, rāmais ūdens pēkšņi sāka viļņoties - virspusē parādījās mutuļojoši burbuļi. Klājs nodrebēja vēlreiz, un atkal virs ūdens izsprāga burbuļi. Kad tie izplēnēja, ūdens virsma saka griezties pretēji pulksteņa radītāja virzienam - sākumā lēni, bet pēc tam arvien ātrāk. Viduci parādījās bedrīte, kas momentā pārvērtās par piltuvi. Virpulis, Hečam iešāvās prātā, kāda velna pēc…
Tad Heča uzmanību pievērsa krakšķis skeneri. Skaļruņos atskanēja histēriski kliedzieni - vispirms kliedza viens cilvēks, pēc tam jau vairaki.
- Cilvēks nokrita! - cauri troksnim Hečs sadzirdēja kāda vīra balsi. - Apmetiet viņam apkart virvi! - kliedza cits. - Uzmanīgi! Tās sijas tūdaļ gāzīsies!
Pēkšņi ieskanējās l leča racija.
- Heč, jūs klausāties? - noskaldīja Naidelmans. - Kads cilvēks iekritis salas bedrē.
- Sapratu, - Hečs noteica un iedarbināja kuģa dīzeļmotoru. - Tūdaļ piestūrēšu pie dambja.
Vējš izklīdināja miglas vālus ap salu, un viņš salas centrā ieraudzīja baltā ģērbušos cilvēkus, kas ka neprātīgi skraidīja šurpu turpu.
- Aizmirsti par dambi, - Naidelmans iebilda, un viņa balsī ieskanējās nepacietība. - Nav laika. Pēc piecām minūtēm viņš jau būs miris.
Hečs izmisīgi paraudzījās apkārt. Tad viņš izslēdza motoru, paķēra mediķa somu un pavilka "Žēlabainās Džeinas" laivu. Izrāvis virvi no stiprinājumiem, viņš iemeta to laivā un tad iekāpa arī pats. Laiva spēji sasvērās. Pa pusei sēdēdams uz ceļiem, pa pusei atkritis uz pakaļgala sedekļa, Hečs parava startera auklu. Piekarināmais motors nikni ierūcās.
Ieķēries stūrē, viņš virzīja laivu uz rifu pusi. Netālu no salas dienvidu gala starp robainajām zemūdens klintīm bija divas šauras spraugas. Hečs no sirds cerēja, ka atceras, kur īsti tās atrodas.
Kad krasts jau bija tuvu, Hečs pamanīja, ka zem laivas priekšgala mainās ūdens krasa - no neizdibināmi pelēkas uz zaļu. ļa būtu kaut nedaudz lielāki viļņi, viņš domās sprieda, es cauri tiem spētu saskatu klintis. Viņš ieskatījās pulksteni: rīkoties apdomīgi nebija laika. Dziļi ievilcis elpu, Hečs apņēmīgi palielināja motora apgriezienus. Laiva dedzīgi metās uz priekšu, un zaļās zemūdens rifu aprises kļuva ievērojami gaišākas, jo strauji kļuva arvien seklāks. Gatavodamies triecienam, Hečs ieķērās stūrē.