Un tad jau rifi bija aiz muguras - okeāna dibens atkal attālinājās. Līdz pašam pēdējam brīdim braukdams ar maksi- mālo ātrumu, Hečs stūrēja laivu uz nelielu, oļiem klātu krasta laukumiņu starp abām Vaļu mugurām. Tad viņš izslēdza piekaramo motoru un izcēla to no ūdens. Spējš trieciens - laivas priekšgals atsitas pret krastu un paslīdēja pret oļiem.
Laiva vēl nebija pilnīgi apstājusies, kad Hečs, pagrābis čemodāniņu, jau trausās arā no tās. Atskanēja kliedzieni un saucieni. Uzrāpies krastā, viņš apstājās. Priekšā pletās neskartas grīšļu un smaržojošu mežrozīšu audzes, kas vējā šūpojās un slēpa zem zariem nāvi nesošu zemes virsmu. So mežonīgo dienvidu galu "Talasas" speciālisti vēl nebija iezīmējuši kartē. Skriet pa šejieni ir pašnāvība, I lečs nodomāja, taču kājas jau sāka kusteties. Un nākamajā mirkli viņš lauzās cauri krūmiem, lēca pari veciem baļķiem, skrēja garām sapuvušām platformām un mela lokus apkārt regainiem iedobumiem.
Pēc minūtes viņš jau atradās starp balta ģērbtiem cilvēkiem, kas bija sapulcējušies pie nelīdzenajām bedres malām. No tās vēdija jūras ūdens un svaigas zemes smārds. Līdzās atradās vinča, kurai bija uz tītas vairākas virves.
- Slriters, - Hečam uzsauca blakus stāvošais vīrs. - Darbu vadītājs.
Tas pats cilvēks, kas bija stāvējis Naidelmanam aiz. muguras, kamēr tas teica runu, - kalsns, ar sakniebtām lūpām un isi apcirptiem matiem.
Ne vārda neteikusi, divi citi viri sāka sprādzēt l iecam apkārt drošības siksnas.
Hečs ieskatījās bedrē, un viņam nevilšus sažņaudzās vēders. Vairākus dučus pēdu zemāk - precīzāk pateikt nebija iespējams - varēja saskatīt dzeltenas kabatas lukturīšu gaismas strēles. Divi virvēs iesieti vīri kā neprātīgi cīnījās ar resnu siju. Zem tās Hečs ieraudzīja vēl vienu cilvēku - pavērtu muti tas kusli kustināja locekļus. Hečam šķita, ka pat cauri ūdens rēkoņai viņš dzird mokpilnu kliedzienu.
- Pie velna, kas te notika? - Hečs skaļi jautāja, izņēmis no čemodāna pirmās palīdzības aptieciņu.
- Viens no datu vākšanas grupas iekrita šahtā, - Strīters atbildēja. - Viņu sauc Kens Fīlds. Mēs laidām lejā virvi, taču tā laikam aizķēra siju, un sākās kaut kas līdzīgs nogruvumam. Sija piespiedusi viņam kājas, bet ūdens strauji ceļas. Mums ir trīs minūtes, ne vairāk.
- Tad iedodiet viņam akvalangu! - Hečs uzkliedza, rādot vinčas operatoram, lai laiž viņu bedrē.
- Nav laika! - atkliedza Strīters. - Akvalangisti ir pārāk tālu no krasta.
- Jā, jūs lieliski vadāt darbu.
- Viņš jau ir iesiets virvēs, - pēc brīža turpināja Strīters. - Vienkārši izvelciet puisi no sijas apakšas, un mēs uzrausim viņu augša.
Izvilkt? Hečs nodomāja, un jau tajā paša brīdī tika nogrūsts no bedres malas. Nepagudams attapties, viņš šūpojas šahtā, kur apdullinoši skaļi rēca ūdens. Kādu bridi viņš bija pakļauts brīvam kritienam, bet pēc tam virves apturēja viņu līdzās abiem glābējiem. Hečs uztaustīja zemi un tad paskatījās lejup.
Vīrs gulēja uz muguras. Sija bija uzkritusi šķērsām pāri viņa kreisās kājas potītei un labās kājas celim. Vīrs atkal un atkal sāpēs kliedza. Viens glābējs rauša sānis akmeņus un dubļus, bet otrs ar smagu cirvi plēsa siju. Skaidas lēca uz visām pusēm, piepildot šahtu ar puvuša koka smārdu. No apakšas mežonīgā ātrumā cēlās ūdens.
Hečs tūdaļ saprata, ka tas ir bezcerīgi - vīri noteikti nepagūs pārcirst siju. Hečs vēlreiz uzmeta acis ūdens līmenim un aši aprēķināja - nepaies ne divas minūtes, kad straume aprīs vīru; tatad laika atlicis vēl mazāk, nekā bija teicis Strīters. 1 lečs apsvēra visas iespējas - diemžēl tādu nebija. Nepietika laika ne pretsāpju līdzekļiem, ne anestēzijai, ne kam citam. Viņš izmisīgi rakņājās aptieciņā - tur bija tikai divi skalpeļi, kas noderētu, lai likvidētu ienadžus. Atmetis ar roku, Hečs sāka vilkt nost kreklu.
- Paskaties, vai viņa virve izturēs! - viņš uzkliedza pirmajam glābējam. - Tad ņem aptieciņu un vācies prom!
Pēc tam Hečs pievērsās otram glābējam.
- Bet tu paliec un esi gatavs vilkt viņu augšā!
Viņš pārplēsa kreklu uz pusēm. Savijis vienu piedurkni, viņš to apsēja cietušā kreisajai kājai - apmēram piecas collas zem ceļa. Otru piedurkni viņš aplika labajam gurnam. Vienu pēc otras viņš abas piedurknes sasēja pēc iespējas ciešākā mezglā.
- Dod cirvi! - Hečs uzkliedza palikušajam glābējam. - Un gatavojies vilkt!
Ne vārda neteicis, virs pasniedza ārstam cirvi. Hečs jāteniski nostājās virs Kena un pacēla darbarīku.
Cietušais iepleta acis - viņš pēkšņi saprata, kas tūdaļ notiks.
- Nē! - Kens iekliedzās. - Ludzu, ne…
Hečs no visa spēka cirta pa vira kreiso apakšstilbu. Asmens iecirtās miesā, un Hečam uz bridi likās, ka viņš cērt jauna kociņa zaļo stumbru. Vliesa pretojās tikai mirkli. Vīrs apklusa, taču viņa acis vēl joprojām bija plaši ieplestas - izvalbītas. Uz kakla izspiedās saites. Kājā atvērās dziļa nelīdzena brūce, un uz bridi blāvaja gaisma bija saskatāma gaļa un kauli. Tad ap- kart savainojuma vietai sāka burbuļot ūdens, kas iekrāsojās asinssarkans. Hečs cirta vēlreiz, un kāja atdalījās. Ūdens putodams jau skalojās ap siju. Virs atmeta galvu, un viņa mute paveras mēma kliedzienā. Kabatas lukturīša blāvajā gaisma bija skaidri redzamas plombas viņa dzerokļos.
Hečs uz brīdi atkāpās un pāris reižu dziļi ievilka elpu. Viņš sakopoja spēkus, lai savaldītu trīcošās delnas un apakšdelmus. Tad viņš bija gatavs ķerties pie cietušā vīra labā gurna - šis darbiņš būs grūtāks. Daudz grūtāks. Bet ūdens līmenis jau sasniedzis Kena celi - laika vairs nebija.
Pirmais cirtiens trāpīja pa kaut ko, kas bija mīkstāks neka koks, taču atsperīgs un izturīgs. Kens sagāzās uz sāniem - viņš bija zaudējis samaņu. Otrais cirtiens trāpīja citā vietā - šķērsām celim parādījās šausminoša brūce. Ūdens jau skalojas ap Kena vidukli. Novērtējis, kur tālāk vajadzētu cirst, Hečs atvēzēja cirvi pāri galvai, mirkli vilcinājās un no visa spēka trieca lejup. Kad asmens pazuda ūdeni, Hečs saprata, ka ir trāpījis. Kaulu brīkšķi liecināja, ka Kena kāja padevusies.
- Velc augšā! - Hečs uzsauca.
Glābējs divas reizes paraustīja virvi. Tā tūdaļ nostiepās. Cietušā pleci iztaisnojās, un viņš jau bija sēdus stāvoklī, taču masīvā sija tomēr nelaida viņu vaļā. Izrādījās, kāja vel nav pilnībā nocirsta. Virve atkal tika atslābināta, un virs atkrita atpakaļ. Tumšais ūdens skalojās viņam ap ausīm, degunu un muti.
- Dod man savu zaru cirtni! - Hečs uzsauca glābējam.
Paķēris īso, mačetei līdzīgo instrumentu, Hečs dziļi ievilka elpu un ienira bangojošajā straumē. Viņš aiztaustījās līdz cietušā labajai kajai un ar zaru cirtni aši pārgrieza paceles cīpslas.
- Mēģini vēlreiz! - viņš klepodams uzsauca, tiklīdz bija izbāzis galvu no ūdens.
Virve nospriegojās, un šoreiz bezsamaņā esošais virs tika izrauts no ūdens. No amputētajiem locekļiem šļācās asinis un lija dubļi. Nākamo augšā cēla glābēju, bet jau pēc pāris acumirkļiem Hečs sajuta, ka pats, līdzīgi raķetei, traucas augšup. Pec dažam sekundēm viņš jau bija ārā no tumšās, miklas bedres un nākamajā brīdī pieplaka pie bieza zālē noguldīta Kena. Hečs steigšus novērtēja dzīvības pazīmes: virs neelpoja, taču sirds vēl joprojām pukstēja - bieži un vārgi. Lai ari amputētajām kājām bija uzlikti improvizēti žņaugi, asinis straumēm šļācās ārā no brūcēm.