ABC, domās skaitīja Hečs. Elpceļi, elpošana, cirkulācija,2S Viņš atvēra cietuša muti, ar saliektu pirkstu iztīrīja to, pavēla puisi uz kreisajiem sāniem un salieca embrija pozā. I lečam par lielu atvieglojumu no Kena mutes izplūda vāja ūdens strūkliņa un pec tam - nopūta. Hečs tūdaļ sāka stabilizācijas procedūras: desmil reizes elpināšana no mutes mutē; pauze, lai savilktu ciešāk žņaugu uz kreisās kājas; atkal desmit ieelpas un izelpas; pauze, lai savilktu ciešāk otru žņaugu; elpināšana no mutes mutē; pulsa pārbaude.
- Atnesiet manu čemodānu! - viņš uzkliedza apstulbušajiem strādniekiem. - Man vajadzīga šļirce!
Viens no vīriem paķēra čemodāniņu un sāka rakņāties tajā.
- Dieva dēļ, gāz visu ārā!
Virs paklausīja. Hečs nekārtīgajā kaudzē sameklēja šļirci un ampulu. Iepildījis šļircē vienu miligramu epinefrina, viņš to injicēja cietuša vira pleca zemada. Tad Hečs atsāka elpināšanu no mutes mutē. Pēc piektās izelpas virs sāka klepot un vāri ievilka plaušās gaisu.
Pienāca Strīters, kam roka bija mobilais telefons.
- Mēs izsaucām katastrofu medicīnas helikopteru, - viņš teica. - I'as mūs gaidīs Stormheivenas piestātnē.
- Pie velna, - atrūca Hečs.
Strīters sarauca pieri.
- Bet helikopters…
- …izlidos no Portlendas. Un tur ir pilns ar neprašām, kas nespēj apturēt helikopteru gaisā, lai nolaistu lejā grozu.
- Bet vai tad mēs viņu nesūtīsim uz kontinentu?
Hečs strauji pagriezās pret Striteru.
- Vai tad tu nesaproti, ka tik ilgi viņš nenodzīvos? La- bak sazinies ar krasta apsardzi.
Strīters nospieda telefona taustiņus un, ne vārda neteikdams, atdeva aparātu Hečam.
Doktors palūdza pie telefona mediķi un steigšus sāka aprakstīt pacienta stāvokli.
- Dubulta amputācija, viena virs, otra zem ceļa, - Hečs stāstīja, - liels asiņu zudums, šoks, pulss vājš - piecdesmit pieci -, plaušās nedaudz ūdens, vēl joprojām bez samaņas. Sūtiet helikopteru ar pašu labāko pilotu. Nosēšanās laukuma te nav, tādēļ bus vajadzīgs grozs. Paķeriet lidzi fizioloģisko šķīdumu un asins plazmu, ja jums tāda ir. Bet pats galvenais - dariet to pec iespējas ātrāk! Viena kāja tur, otra - te! - Viņš aizklāja telefonu ar roku un pievērsās Strīteram.
- Vai ir kaut vismazākā iespčja dabūt tās kājas augšā stundas laikā?
- Nezinu, - Strīters mierigi atteica. - Ūdens būs izskalojis bedres sienas, tas var nogrūt. Varam nosūtit izlūkos kādu ūdenslīdēju.
Hečs papurināja galvu un atsāka runāt telefonā.
- Vedīsiet cietušo taisnā ceļā uz Austrummenas Medicīnas centru. Brīdiniet traumatoloģijas nodaļu, lai sagatavo operāciju zāli. Varbūt mums izdosies sadabūt tās kajas. Tātad katram gadījumam būtu vajadzīgs mikroķirurģijas speciālists.
Viņš ar troksni aizcirta telefona vāciņu un atdeva atpakaļ Slriteram.
- Ja varat, īpaši neriskējot ar dzīvību, izvilkt tas kājas, dariet to!
Tad 1 lečs atkal pievērsās ievainotajam vīram. Pulss bija pārāk vārgs, taču stabils. Vēl svarīgāk tas, ka virs pamazam nāca pie samaņas - vari svaidījās un vaidēja. Heču pārņēma vel viens atvieglojuma vilnis - ja virs bez samaņas būtu palicis ilgāk, izredzes nebūtu nekādas dižās. Viņš parakņājās sava čemodānā saturā un iešļircināja cietušajam piecus miligramus morfīna - ar to pietika, lai atvieglotu nabaga vīra ciešanas, bet nepalēninātu pulsu. Tad viņš apskatīja to, kas atlicis no vira kājām, - un iekšēji saviebās, ieraugot nelīdzenās brūces malas un smalkos gabalos sašķaidītos kaulus. Jā, cirvja asmens nemaz nelīdzinājās brīnišķīgajam kaulu zāģītim operāciju zālē. Viņš nopētīja vairakus asinsvadus, īpašu uzmanību pievēršot labā augšstilba artērijai. Parakņājies aptieciņas atliekās, viņš paņēma adatu un diegus un sāka šūt vēnas un artērijas.
- Doktor Heč? - iesāka Strīters.
- Kas ir? - Hečs atrūca. Viņa galva atradās dažas collas no amputācijas stumbra. Ārsts centās ar pinceti izstiept vidēja lieluma vēnu, kas jau bija paguvusi paslēpties.
- Kad jums būs laiks, kapteinis Naidelmans vēlētos ar jums aprunāties.
Hečs palocīja galvu, savilka cilpu uz vēnas, pārbaudīja žņaugus un izmazgaja brūces. Tad viņš paņēma rāciju.
' - Jā?
- Kā viņš jūtas? - jautāja Naidelmans.
- Domāju, ka izķepurosies, - Hečs atbildēja. - Ja nebūs nekādas aizķeršanās ar to helikopteru.
- Paldies Dievam! Bet kājas?
- Ja ari izdosies izvilkt, šaubos, vai tas varēs piešūt atpakaļ. Iesaku ar komandu pārrunāt darba drošības pamatprincipus. No šī nelaimes gadījuma bija iespējams izvairīties.
- Saprotu, - atteica Naidelmans.
Hečs izslēdza rāciju un paskatījās ziemeļaustrumu virziena - uz tuvāko krasta apsardzes staciju. Pēc trim vai četrām minūtēm pie horizonta parādīsies dzelzs putns. Viņš pievērsās Strīteram.
- l.abāk izlieciet signālugunis. Un dzeniet visus no šejienes prom! Mums taču nav vajadzīgs vēl viens nelaimes gadījums. Kad parādīsies helikopters, būs nepieciešami tikai četri vīri, lai ieceltu cietušo nestuvēs. Tas ari viss.
- Skaidrs, - sakniebis lūpas, atbildēja Strīters.
Hečs pamanīja, ka vira seja nedabiski satumsa, bet pierē saka pulsēt izspiedusies vēna. Kāda neraža, Hečs nodomāja. Bet gan jau man izdosies nodibināt labas attiecības. Turklāt ne jau šim puisim visu atlikušo mūžu nāksies dzīvot bez kājām.
Viņš atkal pievērsās horizontam. No turienes strauji tuvojas melns punktiņš. Pēc dažām sekundēm jau bija dzirdama helikoptera motoru rūkoņa. Tas pārlidoja pāri salai, apmeta asu loku un tad pietuvojās cilvēku pulciņam, kas stāvēja pie bedres. Rotoru lāpstiņu izraisītās gaisa pūsmas mežonīgi saviļņoja grīšļu stiebrus un iecirta 1 lečam acis putekļus. Kravas tilpnes durvis tika atgrūstas, un lejā sāka laisties glābšanas nestuves. Ievainotais tika piesprādzēts nestuvēm un uzsūtīts augšā, Hečs ar zīmēm rādija, lai platforma tiek nosūtīta leja vēlreiz - lai helikopterā varētu likt arī viņš. Tiklīdz viņš bija lidaparātā, dežurējošais mediķis aizvēra durvis 1111 parādīja pilotam uz augšu pavērstus īkšķus. Helikopters tūdaļ pagriezās pa labi un devās dienvidrietumu virzienā.
Hečs palūkojās apkārt. Fizioloģiskais šķīdums jau bija sagatavots, tapat kā skābekļa balons un maska, antibiotikas, apsēji, žņaugi un antiseptiķi.
- Plazmas mums nav, dakter, - mediķis pavēstīja.
- Neuztraucieties, - I lečs atbildēja, - jus jau tā daudz esat izdarījuši. Laidīsim iekšā fizioloģisko šķīdumu. Puisis zaudējis daudz asiņu.
I lečs pamanīja, ka mediķis uz viņu savādi skatās, un tad saprata, kāpēc - viņš taču bija bez krekla, notašķījies ar dubļiem un asinīm, tādēļ nebūt neatgādināja Menas ārstu.
No nestuvēm atskanēja vaids, un cietušais atkal saka svaidīties.
Pēc stundas Hečs viens pats stāvēja tukšā operāciju zālē - taja valdīja betadlna un asiņu smārds. Kens Fīlds - cietušais - atradās blakus zale, Bengoras pilsētas labākā ķirurga rokās. Kajas atpakaļ piešūt neizdosies, taču cilvēks dzīvos. Hečs savu darbu bija padarījis.
Viņš dziļi ievilka elpu un tikpat lēni izelpoja, tādējādi cenšoties atbrīvoties no indēm, ko organismam bija nesusi šī diena. Vel viena ieelpa, un tad vēl viena. Beidzot viņš smagi atkrita uz operāciju galda, saliecās uz priekšu un piespieda cieši sažņaugtās dūres deniņiem. Tā nevajadzēja notikt, galvā nodunēja dzedra balss. Doma par to, ka viņš sēdējis uz "Žēlabainās Džeinas" klaja, laiski ēdis un draiskojies ar kaijām, uzdzina nelabumu. Hečs sodījās par to, ka nelaimes gadījuma brīdī nav bijis uz sauszemes, ka pieļāvis darbu sākšanu, iekams nav iekārtots viņa kabinets un atvests medicīniskais aprīkojums. Si bija otrā reize mūžā, kad viņš nav sagatavojies likteņa sitienam, otrā reize mūžā, kad viņš pārāk zemu novērtējis salas varenību. Nekad vairs, viņš saniknots nodomāja, nekad vairs!