Pamazām viņš atguva pašsavaldīšanos, un prātu paršķe- la vēl viena doma. Šodien viņš pirmo reizi kopš brāļa nāves bija spēris kāju uz Skrandu salas. Glābjot cietušo, nebija laika pārdomām. Tagad, šajā pustumšajā operāciju zālē, paliekot vienam ar savām domām, Hečam bija vajadzīga dzelžaina griba, lai neļautos drebuļu vilnim, kas draudēja pārņemt visu ķermeni.
9.
Licencētā nekustamo īpašumu tirgotāja Dorisa Boudiča mundri kapa augšā pa Okeāna alejas piektā nama kāpnēm. Vecie lieveņa dēļi čīkstēja zem neierastā svara. Kad viņa paliecās uz priekšu, lai atslēgtu ārdurvis, lejup pār apakšdelmu džinkstēdamas noslīdēja lejā neskaitāmas sudraba rokassprādzes. Šī šķindoņa atgādināja Mečam ragavu zvaniņus. Mazliet pacīnījusies ar atslēgu, viņa beidzot pagrieza rokturi un plaši atvēra durvis.
Hečs nogaidīja, kamēr sieviete, brīvi krītošajai kleitai plandot, ieiet iekšā, un tad sekoja viņai vēsajā, tumšajā māja. Un tūdaļ viņu kā sitiens pa pakrūti ķēra atziņa: tā pati senā priedeskoka, naftalīna bumbiņu un pīpes dūmu smarža. Lai gan I lečs to nebija ieelpojis jau divdesmit piecus gadus, vienīgais, ko viņš tagad spēja, - piespiest sevi neatkāpties tālāk no šīs spēcīgās bērnības smaržas, kas draudēja iznīcināt izstrādāto aizsardzības sistēmu.
- Lūk! - atskanēja Dorisas dzidrā balss, kad viņa aizvēra durvis. - Brīnišķīga sena vietiņa, vai ne? Es vienmēr esmu teikusi, ka bija grēks to tik ilgi turēt aiz atslēgas. - Sārtajā kleitā tērptā sieviete ievirpuļoja istabas vidū. - Kā domājat?
- Jauka, - atteica llečs, nedroši sperdams soli uz priekšu. Viesistaba izskatījās tāda pati kā bērnības atmiņās -
diena, kad māte beidzot bija padevusies un viņi aizbrauca uz Bostonu. Te bija tie paši ar raibu kokvilnas audumu apvilkti atzveltnes krēsli, vecie dīvāni, Viņas Majestātes kuģa Leander fotokopija virs kamīna apšuvuma, Herkeimer pianīns ar apaļo grozāmo krēslu un pītais paklājiņš.
- Sūknis darbojas, - Dorisa turpināja, nelikdamās ne zinis par klienta noskaņojumu. - Logi ir nomazgāti, elektrība pieslēgta, propānā gāzes balons piepildīts. - Uzskaitot viņa pielieca pirkstus ar sarkanajiem lakotajiem nagiem.
- Izskatās ļoti jauki, - Hečs izklaidīgi noteica.
Viņš piegāja pie veclaicīgā pianīna un pārvilka ar plaukstu vākam, atsaucot atmiņā aukstās ziemas pēcpusdienas, ko nācās pavadīt, cīnoties ar kārtējo Baha skaņdarbu. Uz plaukta līdzās kamīnam atradās nolietota Parchcesi spēle76 , līdzās tai - "Monopols", kam vāks jau sen bija pazudis, bet sārtās, dzeltenās un zaļās naudas zīmes daudzkārtējās lietošanas dēj nobružātas un saburzītas. Uz augšējā plaukta bija daži nokvēpuši kāršu komplekti, ko saturēja gumijas, lleču atkal pārņēma skaudras atmiņas - viņš ar Džoniju spēlē pokeru, žetonu vietā izmantojot sērkociņus, un sparīgi strīdas, kura kombinācija ir stiprāka: pilna māja vai iela27 . Te vēl joprojām viss bija savās vietās - ikviens pagātnes notikumu apliecinātājs. It kā viņš atrastos atmiņu muzejā.
Braucot prom, viņi līdzi paņēma tikai drēbes. Sākotnēji bija plānots atgriezties pēc mēneša. Tad mēnesis izvērtās par trim, tad - par gadu, un drīz vien vecā māja kļuva par tālu sapni: aizslēgta, neredzama, nepieminama, taču vēl joprojām pacietīgi gaidoša. Hečs atkal sāka prātot, kādēļ māte nav pārdevusi šo maju - arī toreiz, kad viņiem Bostonā klājās tik grūti. Un tāpat viņš prātoja, kādēļ pats to nav gribējis izdarīt pēc mātes nāves.
Iegājis dzīvojamajā istabā, viņš apstājās pie loga ēkas izvirzījuma un noraudzījās bezgalīgajā okeāna zilgmē, kas mirdzēja rīta saules staros. Kaut kur pie horizonta atradās Skrandu sala - miera pārņemta pēc pirmā nelaimes gadījuma gadsimta ceturkšņa laikā. Pēc negadījuma Naidelmans uz vienu dienu bija pārtraucis darbus. Heča skatiens pievērsās priekšplānā redzamajai pļaviņai - zaļajam apmetnim, kas nu mājas stiepās līdz pat okeāna krastam. Viņš atgādināja sev, ka varēja arī nebraukt šurp. Bija taču daudzas citas vietas, kur apmesties un kur nevajadzētu ļauties šai atmiņu nastai. Taču tās vietas nebūtu Stormheivenā. Braucot šorīt uz māju, viņš bija redzējis apmēram duci "Talasas" darbinieku, kas bija sapulcējušies pie pilsētiņas vienīgās viesnicas un dega nepacietībā noīrēt piecus brīvos numuriņus. Hečs nopūtās. reiz esmu šeit, jāiet līdz galam.
Rīta saules staros virpuļoja puteklīši. Stāvot pie loga, Hečs juta, ka iet gadi. Viņš atcerejās, kā kopā ar Džoniju šai pļaviņā bija parlaiduši nakti - izklājuši guļammaisus miklajā, smaržojošajā zālē, viņi skaitīja krītošās zvaigznes.
- Vai pagājušajā gadā saņēmāt manu vēstuli? - atmiņas pārtrauca Dorisas balss. - Baidījos, ka tā bus noklīdusi.
Hečs aizgriezās prom no loga un pūlējās saprast sievietes teikto vārdu jēgu, taču velti, tādēļ atkal iegrima pagājušajos laikos. Stūrī atradās līdz galam nepabeigts, līdz pas- teļtoņiem izbalējis tamborēts krēsla pārklājs. Turpat - plaukts ar tēva grāmatām: Ričards Henrijs Dana2 ", Melvils2 ", Slokums30 , Konrāds31 , Sendberga grāmata par Linkolna dzīvi32 . Tālāk - divi plaukti ar mātes iemīļotajiem angļu detek- tīvstāstiem. Zem tiem - apdriskātu Life un dzelteno National Geograpltic žurnālu kaudze. Hečs iegāja ēdamistabā, un viņam pa pēdām zagās arī nekustamo īpašumu aģente.
- Doktor Heč, jūs taču zināt, cik dārga ir tādas vecas mājas uzturēšana! Es allaž esmu teikusi, ka tāda māja ir pārak liela vienam cilvēkam… - žilbinoši pasmaidījusi, viņa teikumu nepabeidza.
Hečs lēni apstaigāja istabu, ar plaukstu pārvilka saliekamajam galdam un ar skatienu pārslīdēja Odubona33 hromo- litogrāfijām pie sienas. Tad viņš iegāja virtuvē. Tur atradās vecais Frigidaire firmas ledusskapis, apdarināts ar hromētiem aplīšiem. Pie tā ar magnētiņu vēl joprojām bija piestiprināta sarullejusies un pabalējusi papīra lapiņa. Uz tās viņa zēna gadu rokrakstā bija uzšņāpts: "Sveika, mamm! Zemenes, lūdzu!" I lečs pakavējās nišā, kur viņi mēdza brokastot, pie saskrambātā galda un soliem, kas atsauca atmiņā cīniņus ap edienu un izlietu pienu; tēvu, kas cienīgs un stalts sēdēja šajā draudzīgajā haosā un nesteidzīgi stāstīja jūrnieku piedzīvojumus, kamēr vakariņas pavisam atdzisa. Vēlāk pie galda palika tikai viņš ar māti - mātes galva skumjās noliekta, rīta saule apmirdz sirmos matus, asaras birst tējas krūzītē.
- Lai vai kā, - atskanēja Dorisas balss, - es jums rakstīju par jaunu pārīti no Mančestras un diviem viņu bērniem. Jauks pāris. Viņi jau vairākas vasaras īrē Figinsu māju un nu gribētu pirkt savu māju.
- Nu, protams, - Hečs nenoteikti novilka.
Fa nišas logu pavērsās skats uz pagalma pļaviņu, kurā auga ābeles. Hečs atsauca atmiņā vasaras rilus, kad laukus klāja migla un no meža pirms saullēkta, nervozi brizdams cauri timotiņam, nāca briedis, lai panašķētos ar āboliem.