Pusstundu pēc šī atklājuma eksplodēja viens no milzīgajiem tvaika katliem, un bojā gāja īrs, kurš tos kurināja. Daudzas kompānijās būves tika nolīdzinātas līdz ar zemi, trīspadsmit cilvēki tika ievainoti, bet viens no vadītājiem - F,cēkiēls llariss - kļuva akls. Zeltraču kompānija sekoja saviem priekšgājējiem - bankrotēja.
Deviņpadsmitā gadsimta beigās un divdesmitā gadsimta sākumā tika radītas vel trīs kompānijas, kas izmēģināja savu laimi Ūdens
Aka. Tas neveiksmīgi centās atkartot Zeltraču panākumus, izmantoja modernus sūkņus līdz ar dažādās vietās uzstādītiem zemūdens spridzekļiem, lai radītu aizslēgus un izsūknētu ūdeņiem pārpludinātās ejas. Strādājot ar pilnu jaudu, sūkņi bēguma laikā par apmēram divdesmit pēdām pazemināja ūdens līmeni dažās centrālajās šahtās. Racēji, kas tika sūtīti izpētīt Aku, sūdzējās par indīgām gāzēm; daži noģība un tika nogādāti virszemē. Tūkstoš deviņsimt septītā gada septembri salā darbojās pēdējā no Šīm trim kompānijām - un, priekšlaikus eksplodējot kādam spridzeklim, viens cilvēks zaudēja roku un abas kajas. Pēc divām dienām mežonīgs ziemeļaustre- nis sabojāja galveno sūkni. Darbi tika apturēti.
luīi arī citas kompānijas vairs netika dibinātas, netrūka individuālu racēju un entuziastu, kas laiku pa laikam izmēģināja laimi izpētes tuneļos. Tolaik oriģinālās Ūdens Akas vieta starp neskaitāmajām applūdušajām sānu šahtām, caurumiem un tuneļiem bija zudusi. Beidzot sala tika atstāta zivju ērgļu un Virdžinijas ievu ziņā - ta bija pārāk bīstama un nestabila, un iedzīvotāji no netālās pilsētiņas vairījās tur piestāt. Bet tūkstoš deviņsimt četrdesmitā gada vasarā Alfrēds Vestgeits Hečs Seniors - jauns, turīgs finansists no Ņujorkas - atveda uz Menu savu ģimeni. Viņš uzzinaja par salu un ieintriģēts sāka pētīt tās vēsturi. Dokumentu bija maz - neviena no iepriekšējām kompānijām netika parūpējusies par rūpīgiem pierakstiem. Sešus gadus vēlāk Hečs nopirka salu no zemes spekulanta un ar ģimeni pārcēlās uz Stormheivenu.
Tapai kā daudzi pirms viņa, arī A. V. liečs Seniors kļuva kā apmāts ūdens Akas dēļ, un tā viņu arī pazudināja. Divu gadu laikā ģimenes finanses tika iztērētas, un Hečs bija spiests pasludināt personīgo bankrotu. Viņš pievērsās dzeršanai un drīz vien nomira, atstājot rūpes par ģimeni uz deviņpadsmit gadus vecā A. V. Heča ļaunākā pleciem.
1. 1971, gada jūlijs
Melinam Hečam bija apnikusi vasara. Viņi ar Džoniju šo rītu pavadīja vecajā kūrmājā, metot ar akmeņiem pa lapseņu pūzni. Tas bija jautri, taču prieki ātri beidzās. Vēl tikai pāri vienpadsmitiem, bet viņš jau apēdis divas mātes pagatavotās maizes ar zemesriekstu sviestu un banāniem. Nu viņš sakrustotam kājām sēdēja uz peldošā doka mājas priekšā un skatījās jūrā - cerēdams pie horizonta ieraudzīt kāda līnij- kuģa skursteni. Pietiktu ari ar milzīgu tankkuģi. Tas varbūt dotos uz vienu no tālākajām salām, uzskrietu uz sēkļa un uzsprāgtu. Vismaz kāda pārmaiņa.
No mājas iznāca brālis un, koka laipu rībinādams, soļoja uz doku. Pie kakla viņš turēja ledus gabaliņu.
- Tev nu gan trāpīja, - Melins noteica, klusībā priecādamies, ka netika sadzelts, turpretī vecākais un, tātad, it kā gudrākais brālis gan tika.
- Tu vienkārši nebiji piegājis tik tuvu, - Džonijs atbildēja. Viņa mute bija pilna ar pēdējo sviestmaizes kumosu. - Zaķpastala.
- F:s piegāju tikpat tuvu kā tu.
- Jā, ka tad! Tām lapsenem bija redzama tikai tava bēgoša kaulainā pakaļa! - Džonijs nosprauslājās un iemeta Iedus gabaliņu ūdeni.
- Nē, ser. Fs biju tieši klāt.
Džonijs ar blīkšķi nosēdās līdzās brālim uz doka un nometa blakus ari savu somu.
- Un tomēr mēs ar tam lapsenēm tikām galā visai veikli, vai ne, Mel? - viņš noteica, ar rādītājpirkstu braucīdams sūrstošo vietu uz kakla.
- Bez šaubām!
Viņi apklusa. Melins vērās uz salām nelielajā līcītī: Vientuļnieku sala, Vraku sala, Vecais Kupris, Kilika Akmens. Aiz tām tālumā vidēja ari Skrandu salas krasta līnija, kas nozuda un atkal parādījās neatlaidīgajā miglā, kas negribēja izgaist pat šai skaistajā vasaras vidus dienā. Aiz salām sākās atklāts okeāns - kā tēvs mēdza teikt, rāms kā dzirnavu dīķis.
Garlaicības mākts, Melins iemeta ūdeni akmeni un vienaldzīgi raudzījās sīkajos viļņu aplīšos. Viņš jau sāka nožēlot, ka nav devies vecākiem līdzi uz pilsētu - tā butu vismaz kaut kāda nodarbošanās. Viņš vēlējās būt jebkura citā vietā uz zemes - Bostonā, Ņujorka - vienalga kur, tikai ne Mena.
- Vai esi kādreiz bijis Ņujorka, Džonij? - Melins jautāja.
Džonijs nesteidzīgi palocīja galvu.
- Vienu reizi. Vēl pirms tavas dzimšanas.
Kādi mdi, Melins nodomāja. It ka Džonijs varētu atcerēties, kas noticis laikā, kad viņš bija mazāk nekā divus gadus vecs. Taču skaļi to pateikt būtu riskanti - var dabūt dunku sānos.
Melina acis pieversās doka galā pietauvotajai laivai ar piekarināmo motoru. Un pēkšņi viņam prātā iešāvās ideja. Tiešām laba ideja.
- Pabraukāsim ar to! - Melins ierosināja, pieklusinādams balsi un pamādams ar galvu uz laivas pusi.
- Traks esi, vai? - Džonijs atbildēja. - Tēvs mums sados pa kaklu.
- Izbeidz, - Melins teica. - Viņi pēc staigāšanas pa veikaliem pusdienos pie Heistingsiem. Būs mājās tikai trijos vai pat četros. Neviens neko neuzzinās!
- Neviens, tikai visa pilsēta mūs redzēs braucam ar to!
- Neviens taču neskatīsies, - iebilda Melins un tad negribīgi piebilda, - nu, kurš tagad ir zaķpastala?
Džonijs, šķita, neievēroja šo dzēlibu. Viņa skatiens bija pievērsts laivai.
- Un uz kurieni tad tu gribi doties, ja ir vērts tā nopūlēties? - viņš jautāja.
Lai ari viņi bija tikai divi vien, Melins sāka runāt vel klusāk.
- Uz Skrandu salu.
Džonijs pievērsās brālim.
- Tētis mūs nositis, - viņš nočukstēja.
- Ja atradīsim apslēpto mantu, nesitīs.
- Nekādas apslēptās mantas nav, - Džonijs nicigi, taču ne visai pārliecināti iebilda. - Lai vai ka, to bedru dēj tur ir ļoti bīstami.
Melins pazina brāli pieliekami labi, lai saprastu, ko nozīmē šis tonis. Džonijs bija ieinteresējies. Melins klusēja, ļaudams, lai vienmuļais nts palīdz pārliecināt brāli.
Džonijs pēkšņi piecēlās un devās uz doka otru galu. Melins gaidīja; un viņu parņēma satraukums - kā pirms kāda liela notikuma. Kad brālis atgriezās, katrā roka viņš turēja pa glābšanas vestei.
- Kad nonāksim salā, mēs neiesim tālāk par klintīm krasta. - Džonijs tīšām runāja skarbi, it ka gribētu atgādināt Me- linam, ka lieliskas idejas iešaušanas prāta vēl nenozīmē, ka speķu samērs mainījies. - Saprati?
Melins palocīja galvu. Viņš pieturēja margapmali, kamēr Džonijs iemeta laiva savu somu un glābšanas vestes. Melins prātoja, kādēļ viņi jau agrak nebija par to iedomājušies. Ne viņš, ne brālis ne reizi nebija devies uz Skrandu salu. Melins nepazina ari nevienu Stormheiveņas pilsētas bērnu, kurš to būtu izdarījis. Bus ko izstāstīt draugiem.
- Tu sēdi priekšgala, - Džonijs izrīkoja, - bet es stūrēšu.