- Manuprāt, viņi ir gatavi samaksat vairāk nekā divsimt piecdesmit. Vai man viņiem piezvanīt? Nav jau obligāti, protams…
Sakopojis visu savu gribasspēku, Hečs pievērsās nekustamo īpašumu aģentei.
- Kā jūs teicāt?
- Iedomājos, ka jus varbūt gribat pārdot šo māju, tas ari viss.
Hečs samirkšķināja acis.
- Pārdot? - viņš lēni pārjautāja. - Maju?
Dorisa Boudiča turpināja smaidīt.
- Vienkārši iedomājos, ka jūs esat vecpuisis un… saprotiet, tas šķiet nepraktiski. - Viņa saminstinājās, taču izturēja neveiklo pauzi.
Hečs apslāpēja vēlēšanos nikni atcirst. Tādā mazpilsētiņā kā Stormheivena jābūt uzmanīgam.
- Nedomāju vis, - viņš centās runāt mierīgi. Tad viņš iegāja atpakaļ dzīvojamajā istabā un devās uz ārdurvju pusi. Sieviete sekoja.
- Fs, protams, nesaku, ka jārīkojas nekavējoties, - nekustamo īpašumu aģente moži turpināja. - Ja atradīsiet… nu, to apslēpto mantu… Tas taču nebūs ilgi, vai ne? Jums taču ir tik daudz palīgu! - Uz bridi viņas seja satumsa. - Bet, ak, tas gan bija šausmīgi! Vakar taču gāja bojā divi cilvēki un tā tālāk.
Hečs ļoti lēni pievērsās Dorisai.
- Divi cilvēki? Viņi negāja bojā, Doris. Neviens negāja bojā. Tas bija nelaimes gadījums. Kur jus to dzirdējāt?
Dorisa BoudiČa izskatijās apmulsusi.
- Ka, man to izstāstīja 1 lilda Makola. Viņai pieder skaistumkopšanas salons "Mildas frizētava". Lai vai kā, tiklīdz būsiet dabūjis to naudu, šeit palikt vairs nebūs vajadzības, tādēļ varēsiet ari…
Paspēris soli uz priekšu, Hečs atvēra durvis un palaida sievieti pa priekšu.
- Paldies, Dorisa, - viņš teica, mēģinādams izmocīt smaidu. - Māja ir brīnišķīgā stāvoklī.
Nekustamo īpašumu aģente vilcinādamās apstājās.
- Par to jauno pāri. Vīrs ir ļoti veiksmīgs jurists. Divi bērni, ziniet, zēns un…
- Paldies, - Hečs teica jau daudz, stingrāk.
- Ak, ja, ludz.u, lūdzu! Es, ziniet, nedomāju, ka divsimt piecdesmit tūkstoši ir pārāk nesaprātīga cena par vasaras…
Hečs izgāja uz lieveņa tik tālu, lai ari Dorisai Boudičai nāktos iet ara, ja viņa gribētu, ka tiek saklausīta.
- Nekustamo īpašumu cenas tagad ir ļoti augstas, doktor Heč, - viņa teica, parādījusies durvis. - Bet, kā es allaž saku, nekad nevar zināt, kad tās kritis. Pirms astoņiem gadiem…
- Doris, jūs esat ļoti jauka, un ieteikšu jūs visiem saviem paziņām, kas gribētu pārcelties uz Stormheivenu. Vēlreiz paldies. Es gaidīšu rēķinu. - Hečs iesteidzās mājā un klusi, bet strikti aizvēra aiz sevis durvis.
Pastāvējis viesistabā, viņš prātoja, vai aģente uzdrošināsies piezvanīt pie durvīm. Taču sieviete vienkārši pastāvēja brīdi uz lieveņa un tad, kleitai plandot, viņa, vēl joprojām žilbinoši smaidot, devās uz savu mašīnu. Seši procenti komisijas naudas no divsimt piecdesmit tūkstošiem, Hečs prātoja, Stormheivenā ir ļoti liela nauda. Viņš neskaidri atcerējās dzirdējis, ka šis sievietes vīrs ir dzērājs, kas nogremdējis savu kuģīti netālu no krasta. Viņai nav ne jausmas, ka es jūtos, nodomāja ! lečs, pūlēdamies būt kaut mazliet līdzjūtīgs pret Dori su Boudiču.
Hečs apsēdās pie klavierēm un klusītēm uzspēlēja pirmos akordus no Šopena prelūdijas mi minorā. Viņš jutās patīkami pārsteigts, ka klavieres ir uzskaņolas. Dorisa vismaz bija rūpīgi izpildījusi visus norādījumus: uzkopt māju, visu sagatavot, bet neko neaiztikt un neko nepānnetot. Viņš ka sapņodams klusināti spēlēja prelūdiju, tādējādi cenzdamies atbrīvot prātu no jebkādām domām. Bija grūti aptvert, ka viņš divdesmit piecus gadus nav pieskāries šiem taustiņiem, sēdējis uz ši soliņa, staigājis pa šiem grīdas dēļiem. It viss, kam vien pievērsās skatiens, atgādināja par laimīgo bērnību. Galu gala ta patiešām bija laimīga. Neizturamas bija tikai tās beigas. ja vien…
Hečam bija vajadzīgs viss gribasspēks, lai apslapētu šo dzedro, uzstājīgo balsi.
Divi cilvēki gājuši boja, bija teikusi Dorisa. Parak bagāta iztēle pat tādai mazpilsētas klaču vācelei. Līdz šim Storm- heivena, šķila, bija uzņēmusi ciemiņus ar ziņkārīgu viesmīlību. Atbraucēji noteikti bija izdevīgi tirgotājiem. Taču Hečs juta, ka kādam vajadzētu kļūt par "Talasas" pārstāvi saru- nam ar vietējiem iedzīvotajiem. Citādi, kas lai zina, kādi stāsti tiks sacerēti Bada veikaliņā vai "I lildas frizētava". Un, pēkšņa vājuma pārņemts, Hečs saprata, ka šim pienākumam derīgs tikai viens cilvēks.
Viņš diezgan ilgi nosēdēja pie pianīna. Bija pilnīgi iespe- jams, ka vecais Bils Benss vel joprojām ir vietējas avīzes galvenais redaktors. Smagi nopūties, Hečs piecēlās un devās uz. virtuvi, kur - ja vien Dorisa nebija aizmirsusi - varēs atrast šķīstošo kafiju un telefonu.
10.
Grupiņa, kas nākamajā rītā bija sapulcējusies ap senlaicīgo kļavaskoka galdu "Grifa" stūres mājā, nebūt nelīdzinājās tam trokšņainajam, nepacietīgajam pūlim, kas satraukts auroja ap šo pašu kuģi pirms trim dienam. Kad Hečs ieradās uz norunāto tikšanos, lielākā daļa klātesošo tā nelaimes gadījuma dēļ izskatījās nospiesti, pat sagrauti.
Hečs nopētīja Naidelmana kuģa vadības centru. Vairaki apaļie logi ļāva netraucēti novērot salu, okeānu un cietzemi. Stūres mājas iekārtošanai bija izmantots Brazīlijas rož- koks un misiņš, viss prasmīgi restaurēts - ari sarežģītais griestu rotājums. Līdzās kompasmājiņai stikla kastē atradās kaut kas līdzīgs astoņpadsmitā gadsimta holandiešu sekstantam, un stūres rats bija izgriezts no eksotiska melnkoka. Rož- koka skapjos katrā pusē stūrei bija paslēpti moderni instrumenti, radiosignālu uztvērēju un sonāru ekrānus, ka ari globālās pozicionēšanas sistēmu ieskaitot. Pie tālākas stūres mājas sienas atradās neskaitāmas nepazīstamas elektroiekārtās. Pats kapteinis vel nebija atstājis savus privātos apartamentus - zemās koka durvis starp elektroiekārtām dziļākajā sienā bija ciet. Virs durvīm uz nagliņas otrādi apgriezts karājās pakavs, bet misiņa plāksnītē uz durvīm ar nelieliem, bet skaidri salasāmiem burtiem bija iegravēts PRIVĀTS. Vienīgo troksni telpā radīja trošu skrapstēšana un klusā ūdens šļakstēšana pret kuģa korpusu.
Apsedies pie galda, Hečs apskatīja apkārtējos cilvēkus. Dažus viņš bija saticis jau pirmajā vakarā, bet citi vēl nebija pazīstami. Grupas vadītājs Lails Strīters apzināti novērsās, kad Hečs sasveicinoties draudzīgi uzsmaidīja. Acīmredzot viņš nebija no tiem, kam patīk, ja uz viņu kliedz. Hečs domas sev atgādināja - lai ari katrs medicīnas students zina, ka kliegšana, bļaušana un lamāšanās neatliekamās palīdzības sniegšanas laikā nav nekas īpašs, citiem cilvēkiem par to nav ne jausmas.
No apakšas atskanēja troksnis, un stūres mājas durvis parādījās kapteinis. Pārējie ar acīm sekoja Naidelmanam, kurš nostājās galda galā un, atspiedies pret to ar abām rokām, pec kārtas nopētīja katru klātesošo. Spriedze telpā bija jūtami mazinājusies - it ka NO kapteiņa katrs būtu saņēmis savu devu spēka un paškontroles. Pievērsies l lečam, Naidelmans jautāja:
- Kā klājas Kenam?
- Stāvoklis ir nopietns, taču stabils. Iespējama embolija, taču viņu nepārtraukti novēro. Domāju, jūs zināt, ka kājas piešūt nevarēja.
- Tā es sapratu. Paldies, doktor Heč, ka izglābāt viņam dzīvību.