Melins vēroja, kā Džonijs rīkojas ar ātrumpārslēgu, atver
slāpētāju, uzpumpē degvielu un tad parauj startera auklu. Motors nosprauslājās un atkal apklusa. Džonijs rāva vēlreiz un vēlreiz. Skrandu sala bija sešu jūdžu attālumā; Melins sprieda, ka pa tik rāmu ūdeni viņi tur nonāks pusstundas laikā. Tuvojās paisums, kad salu neatlaidīgi apskaloja spēcīgi viļņi.
Džonijs mirkli atpūtas - viņa seja bija sarkana - un tad atkal stipri parāva startera auklu. Motors sāka darboties.
- Aida! - Džonijs iesaucās.
Tiklīdz virve bija atritinājusies, Džonijs pagrūda droseli līdz galam uz priekšu, un nelielās astoņpadsmit zirgspēku laiviņas motors sāka smagi pukšķināt. Laiva atrāvās no doka un garām Perēkļa zemesragam devās dziļāk līci. Melina seju patīkami glāstīja vējš un ūdens šaltis.
Šķeļot okeāna ūdeni, laiva atstāja krēmkrasas viļņus. Pirms nedēļas bija plosījusies spēcīga vētra, tomēr, kā allaž, nomierinājusies, un okeāns nu vizēja spoguļgluds. Aiz labā borta parādījās Vecais Kupris - zems, kails, kaiju mesliem notašķīts granīta paugurs, ko rotāja tumšu ūdenszāļu bārkstis. Kad viņi brauca cauri kanālam, uz laivu nolūkojās neskaitāmās kaijas, kas, uz vienas kājas stāvēdamas un galvas izslē- jušas, snauda klinšu korē. Divas pacēlās debesīs un, skumji klaigādamas, patraucās viņiem garām.
- Tā bija lieliska ideja, - Melins ierunājās, - vai ne, Džo- nij?
- Iespējams, - Džonijs novilka. - Bet, ja mūs pieķers, tā būs tava ideja.
Lai arī Skrandu sala piederēja tēvam, viņiem - cik vien Melins spēja atcerēties - bija aizliegts turp doties. Tētis ienīda to vietu un nekad par to nerunāja. Skolā klīda leģendas, ka, meklējot apslēpto mantu, bojā gājuši neskaitāmi cilvēki; ka ta vieta ir nolādēta; ka tur spokojas. Tur bija tik daudz bedru un šahtu, ka sala šķita pārrakta no viena gala līdz otram un gatava aprit ikvienu neuzmanīgu nācēju. Viņš bija dzirdējis arī par Lāstu akmeni. To pirms daudziem gadiem atrada Aka, un nu tas it ka tika glabāts īpašā telpā baznīcas pagrabos - aiz atslēgas, jo bija sātana darbs. Džonijs reiz stāstīja, ka nepaklausīgākos svētdienas skolas bērnus nekavējoties varēja nomierināt, pabiedējot ar Lāstu akmens kapenēm. Melinu atkal pārņēma satraukuma vilnis.
Sala jau vidēja priekšā - dūmakas vaļu ieskauta. Ziemā vai lietainas dienās dūmaka pārvērtās par smacējošu, zirņu zupai līdzīgu biezu miglu. Šajā mirdzošajā vasaras dienā tā vairāk atgādināja caurspīdīgu cukura vati. Džonijs mēģināja skaidrot, ka to izraisa krasta straumes, taču Melins neko nesaprata un bija pilnīgi pārliecināts, ka arī Džonijs to patiesība nesaprot.
Migla jau skāra laivas priekšgalu, un viņi pēkšņi attapās dīvaina krēslas pasaule, kurā motora skaņa šķita kā apslāpēta. Džonijs samazināja ātrumu - drīzāk tas bija neapzināti. Beidzot viņi izpeldēja no biezās dūmakas, un Melins priekšā ieraudzīja Skrandu salas klintsradzes, kuru asās, juras augiem klātas malas maigākas darīja miglas mākoņi.
Viņi stūrēja laivu garām zemām klintsradzēm. Dūmakai izklīstot, Melins ieraudzīja zaļganas robotas zemūdens klinšu virsotnes, ko klaja kustīgas jūraszāles. Tās bija klintis, no kuram bēguma vai biezas miglas laikā tik ļoti baidījās omāru ķērāji. Bet tagad bija paisums, un neliela laiviņa viegli slīdēja tām garām. Mazliet pastrīdējušies, kuram būs jāsaslapina kajas, viņi piestāja oļiem klātā krastā. Melins izlēca no laivas ar tauvu rokā un vilka. Teniskurpēs smēlās ūdens.
Džonijs izkāpa uz sauszemes.
- Diezgan jauka vietiņa, - viņš it ka starp citu noteica, uzmezdams plecā somu un nopētīdams apkārtni.
Aiz akmeņainā okeāna krasta smilšu klaja sākās grīšļu un Virdžinijas ievu audzes. Tās izgaismoja dīvaina sudrabota gaisma, kas spiedās cauri miglas vāliem, kuri vēl joprojām drūzmējās virs viņu galvām. Netālu no zāles arā vidēja vismaz desmit pēdas augsts dzelzs tvaika katls, ko klaja masī- vas kniedes un bieza rūsas kārta. Vienā pusē tas bija iesprēgājis, sasists un izrobots. Katla augšējā daļa grima zemajā dūmakā.
- Varu derēt, ka tas uzsprādzis, - Džonijs teica.
- Saderam, ka tas kādu nogalinājis, - Melins tīksminādamies piebilda.
- Saderam, ka tas nogalinājis divus.
Oļiem klatais smiltājs beidzās pie zemesraga, kas stiepās jūrā un kur sākās viļņu nospodrinātas granīta klintis. Melins zināja, ka zvejnieki, kas brauca cauri Skrandu salas kanālam, sauca šis klintis par Vaļu mugurām. Viņš uzrāpās tu- vākaja Vaļa mugurā un mēģināja pāri kraujai kaut ko saskatīt salas iekšienē.
- Kāp lejā! - Džonijs iekliedzās. - Ko gan tu domā saskatīt tajā biezajā migla? Idiots!
- Tāds tadu pazīst… - Melins iesāka, kāpdams lejā no klints, un par sagādātajam raizēm saņēma brālīgu belzienu pa galvu.
- Turies aiz manis, - Džonijs nokomandēja. - Mēs paiesimies gar krastu un tad nāksim atpakaļ.
Džonijs ātri pagāja garām klints pakājei - blāvajā gaismā bija redzamas viņa nosauļotas, šokolādes brūnās kajas. Melins, juzdamies apbēdināts, sekoja. Braukšana uz salu taču bija viņa ideja, bet Džonijs allaž guva virsroku.
- o! - Džonijs uzkliedza. - Paskaties! - Viņš pieliecās un pacēla kaut ko garu un baltu. - Tas ir kauls.
- Nav gan, - Melins atbildēja, vēl joprojām juzdamies aiz- kaitinats. Došanās uz salu bija viņa ideja. Viņam vajadzēja būt tam, kurš atrod kaulu.
- Ir gan. Un varu deret, ka tas ir cilvēka kauls. - Džonijs šupināja atradumu uz priekšu un atpakaļ kā beisbola nūju. - Tas kājas kauls piederējis kādam nelaimīgajam, kas gājis bojā, meklējot apslēpto mantu. Vai varbūt pirātam. Paņemšu to līdzi uz mājām un turēšu zem gultas.
Ziņkārība ņēma virsroku par aizkaitinājumu.
- Ļauj apskatīt, - Melins teica.
Džonijs pasniedza viņam kaulu. Tas šķita pārsteidzoši smags un auksts, turklāt neciešami oda.
- Pretīgi, - Melins noteica un steidzīgi padeva atradumu atpakaļ.
- Varbūt tepat kaut kur ir ari galvaskauss, - Džonijs atbildēja.
Viņi pārmeklēja klinšu apkārtni, taču atrada tikai beigtu dzeloņzivi ar izvalbītām acīm. Aiz zemesraga skatam paveras no sen aizmirstas dārgumu meklētāju ekspedīcijas laikiem saglabājies liellaivas vraks. Laiva bija palikusi paisuma vieta - salauzīta, uztriekta klintīm un pakļauta neskaitāmu vētru cirtieniem.
- Paskaties, - Džonijs teica ieinteresētības pilnā balsi.
Viņš uzrāpās uz mazliet ļodzīgā klaja. Visapkart bija redzami sarūsējuša metāla gabali, caurules, sadauzītas iekar- tas un briesmīgi trošu un vadu mudžekļi. Melins saka pētīt šīs grabažas, cenzdamies uztvert kāda pirātu pamesta dub- lona1 spīdumu. Viņš iedomājās, ka pirāts Sarkanais Neds Okems bijis tik bagāts, ka, iespējams, izmētājis dublonus pa visu salu. Sarkanais Neds šajā salā apracis miljonus vērtas zelta kaudzes un dārgakmeņiem rotātu ieroci, ko mēdza saukt par Svētā Mihaēla zobenu-1 - tik varenu, ka nogalināja ikvienu, kas uz to tikai paskatījās. Stāstīja, ka Sarkanais Neds reiz nogriezis kādam cilvēkam ausis un izmantojis tās kā likmi kauliņu spēlē. Sestās klases skolniece Sindija bija teikusi, ka patiesibā Sarkanais Neds tam vīram nogriezis pautus, taču Melins viņai neticēja. Citkārt Sarkanais Neds piedzeries, uzšķērdis cilvēku, pakāris aiz zarnām un pārmetis par bortu, kur tas karājies, kamēr haizivis viņu apēdušas. Bērni skola daudz zināja stāstīt par Sarkano Nedu.
Sācis garlaikoties, Džonijs pamāja Melinam, ka laiks doties tālāk - garam akmeņiem, kas izkaisīti gulēja klinšu pakājē. Aiz tiem debesīs slejās augsts dubļu dambis, kur no augsnes kā puvuši pirksti ārā spraucas sen bojā gājušu egļu saknes. Dambja virsotni klāja miglas vāli. Dažas klintis bija sagruvušas - pie tā vainojamas vētras, kas katru rudeni plosīja salu.