Klinšu ēnā bija vēsi, un Melins pielika soli. Džonijs, atradumu satraukts un aizmirsis pats savus brīdinājumus, steidzās uz priekšu, klaigādams un vicinādams uzieto kaulu. Melins zināja, ka māte, atradusi kaulu, nekavējoties iemetīs to okeānā.
Džonijs laiku pa laikam apstājās, lai parakņātos krasta iz- skalotajas lietās. Tur bija vecas omāru bojas, salauzti trapi, lietus un vēja sabojāti dēļi. Tad viņš piegāja pie svaigas bedres netālu no klintīm. Krasts nesen bija iebrucis, atstājot aiz. sevis dubļu šaltis un izmētātus akmeņus. Džonijs lēkāja pari lielajiem akmeņiem, līdz pazuda no redzesloka.
Melins saka soļot daudz ātrāk. Viņam nepatika, ka Džonijs nav redzams. Gaisā jautas spriedze: pirms viņi ieslīdēja Skrandu salas miglā, diena šķita rāma un saulaina, bet tagad viss bija iespējams. Vējš šķita dzestrs - it kā tuvotos negaiss - un jūra kļuva nemierīga, viļņi arvien spēcīgāk sitas pret
Skrandu salas klintīm. Drīz sāksies bēgums. Vajadzētu doties atpakaļ.
Pēkšņi atskanēja griezīgs kliedziens, un Melins sāka bažīties, ka Džonijs uz slidenajiem akmeņiem savainojies. Tad atskanēja vēl viens kliedziens - ka neatlaidīgs aicinājums un Melins steidzīgi sāka rāpties pari izmētātajiem akmeņiem un apkārt bedrei. Priekšā vidēja milzīgs granīta bluķis, ko no uzbēruma atrāvusi nesenā vētra. Pie tā stāvēja Džonijs - pārsteiguma ieplestam acīm.
Sākumā Melins nespēja izteikt ne vārda. Bluķis, aizripojis no iepriekšējās atrašanās vietas, uzbēruma pakājē bija atklājis ieeju tunelī - tik šauru, ka tajā tikko varēja iespraukties. No tuneļa vējoja lipīga, sasmakuša gaisa pūsma.
- Velns parāvis! - Melins iesaucās, skriedams klāt uzbērumam.
- Es to atradu! - Džonijs nokliedza, satraukumā palicis bez elpas. - Varu saderet uz jebko, ka apslēpta manta ir šeit. Paskaties, Melin!
Melins pagriezās.
- Tā bija mana ideja.
Džonijs smīnēdams atskatījās.
- Iespējams, - viņš teica, noņēmis 110 pleca somu. - Bet es to atradu. Un es paņēmu līdzi sērkociņus.
Ziņkārības mākts, Melins paliecās tuvāk ieejai tunelī. Dziļi sirdi viņš bija ticējis tēvam, kurš teica, ka Skrandu salā nekādās apslēptas mantas nemaz nav. Taču tagad vairs nejutās par to tik pārliecināts. Vai tiešām iespējams, ka tētis kļūdījies?
Saraucis degunu sasmakušā gaisa dēļ, viņš steigšus atrāvās.
- Kas notika? - Džonijs jautāja. - Baidies?
- Nē, - klusi atteica Melins. Tunelis šķita ļoti tumšs.
- Es iešu pirmais, - Džonijs teica. - Tu man sekosi. Un labāk būs, ja nepazudīsi.
Aizmetis kaulu, viņš nolikās ceļos un ielūkojās tuneli. Ari Melins vilcinādamies notupās. Zeme bija cieta un auksta. Bet Džonijs jau pazuda no redzesloka, un Melins nevēlējās palikt viens šajā biezas miglas klātajā krastā, tādēļ spraucās pakaļ brālim.
Uzšņirkstēja sērkociņš, un Melins, celdamies kājās, neapzināti dziļi ievilka elpu. Viņš atradās nelielā kambari, kura griestus un sienas balstīja senlaicīgi baļķi. Priekšā melnēja šaurs tunelis.
- Apslēpto mantu mēs sadalīsim uz pusēm. - Džonijs runāja ļoti nopietni. Tādu toni viņa balsi Melins nekad agrāk nebija manījis. Un tad brālis izdarīja kaut ko vel pārsteidzošāku: viņš pagriezās un bērnišķā manierē paspieda Melina roku. - Mēs ar tevi, Mel, esam vienlīdzīgi partneri.
Melins norija siekalas - viņš jau jutās mazliet labāk.
Kad viņi paspēra soli uz priekšu, sērkociņš nodzisa. Džonijs apstājās; Melins izdzirdēja vēl vienu sērkociņa švirkstu, un atkal uzplaiksnīja vāra liesmiņa. Raustigajā gaismiņā Melins ieraudzīja brāļa cepuri ar Red Sox3 simboliku. Gar baļķiem pēkšņi sāka birt dubļu un oļu straumīte, kas ar troksni sitas pret akmeņiem klāto grīdu.
- Pie sienam neskaries, - Džonijs nočukstēja, - un netrokšņo. Citādi viss iebruks.
Melins neko neteica, taču neapzināti pakāpās tuvāk brālim.
- Nenāc tik tuvu! - Džonijs nošņāca.
Viņi devās dziļāk nedaudz slīpajā tuneli, bet pēkšņi Džonijs iekliedzās un parāva Melinu aiz rokas. Gaismiņa nodzisa, un viņi palika tumsa.
Džonij? - spējas panikas pārņemts, Melins iesaucās un centas satvert brāļa roku. - Un ka ar lāstu?
- Izbeidz, nekāda lasta nav, - nicīgi nočukstēja Džonijs. Pēc vēl viena švirksta atkal iedegas sērkociņš. - Neuztraucies! Man ir vismaz četrdesmit sērkociņi. Un paskat… - Viņš pagriezās pret Melinu un no kabatas izņēma milzīgu saspraudi, kuru iesprauda sērkociņa gala. - Redzi? Tā nedegs pirksti.
Tunelis griezās pa kreisi, un Melins pamanīja, ka vairs nav redzama mierinošā gaisma, kas plūda iekšā pa ieeju tunelī.
- Varbūt vajadzētu doties atpakaļ un paņemt lukturi, - viņš ierosinaja.
Pēkšņi viņš izdzirdēja biedejošu troksni, dobju vaidu, kas, šķita, nāk no salas vidienes un piepilda šauro telpu.
- Džonij! - viņš iesaucās un atkal sagraba brāļa roku. Troksnis izplēnēja, pārvēršoties par dziļu nopūtu. No augšas nokrita vēl dažas dubļu pikas.
Džonijs nokratīja brāļa roku.
- Jeziņ, Melin! Tie ir tikai viļņi. Ūdens Akā tādi trokšņi ir pierasta lieta. Kā jau teicu, uzvedies klusāk.
- Kā tu to zini? - Melins jautāja.
- Visi to zina.
Atkal atskanēja vaids un tāda kā burbuļošana, kam sekoja skaļa baļķu krakšķēšana, kas pamazām izplēnēja. Melins iekoda lūpā, lai tā netrīsētu.
Kad viņi bija izdedzinājuši vēl dažus sērkociņus, tunelis atkal pagriezās un veda lejup pa stāvu krauju. Sienas nu bija daudz īsākas un raupjākas.
Džonijs turēja sērkociņu izstiepta rokā.
- Lūk, te tas ir, - viņš teica. - Apslēpta manta būs tur, lejā.
- Nezinu, - Melins atbildēja. - Varbūt labāk doties atpakaļ un pasaukt tēti.
- Tu joko? - Džonijs nošņāca. - Tētim riebjas šī vieta. Izstāstīsim tētim visu pēc tam, kad būsim atraduši zeltu.
Viņš aizdedza vēl vienu sērkociņu un pielieca galvu, lai dotos tālāk pa šauro tuneli. Melins lēsa, ka eja nav vairāk kā četras pēdas augsta. Saliektos griestu baļķus balstīja šķelti akmens bluķi. Vēl spēcīgāk oda pec pelējuma, un šai smakai klāt jaucās jūraszāļu un vel sazin kāds smārds.
- Vajadzēs rāpot, - Džonijs visai nepārliecinoši nočukstēja.
Viņš apklusa, un Melinu uz brīdi pārņēma cerība, ka viņi
dosies atpakaļ. Tad Džonijs iztaisnoja vienu saspraudes galu un iebāza mutē. Šaudīgās sērkociņa liesmas darīja viņa seju līdzīgu neķītram satiram. Melinam ar to pietika.
- Es tālāk neiešu, - viņš paziņoja.
- Lieliski, - Džonijs atteica. - Vari palikt šeit, tumsā.
- Nē! - Melins skaļi noelsās. - Tētis mūs nogalinās! Džonij, lūdzu…
- Kad tētis uzzinās, cik esam bagati, viņš būs pārak laimīgs, lai dusmotos. Viņš nedēļā ietaupīs divus dolārus, ko dod mums kā kabatas naudu.
Melins nošņaukājās un noslaucīja degunu.
Džonijs pagriezās un uzlika roku Melina galvai.
- Ei, - viņš maigi nočukstēja. - ja mēs tagad nobisimies, otras iespējas mums, visticamāk, vairs nekad nebūs. Esi čalis, ja, Melin? - Un viņš pabužināja Melina matus.