Выбрать главу

-     Labi, - Melins atkal nošņaukājās.

Viņš nometās uz visām četrām un sekoja Džonijam tune­li. Delnās dūrās oļi un grants. Šķita, ka Džonijs i/.tērējis lie­lāko daļu sērkociņu, un Melins jau gandrīz saņēmās, lai pa­jautātu, cik vēl palikuši, bet tad brālis spēji apstājās.

-     Priekšā kaut kas ir, - viņš nočukstēja.

Melins centās kaut ko saskatīt garām Džonijam, taču tu­nelis bija pārak šaurs.

-    Kas tas ir?

-    Durvis! - Džonijs pēkšņi nošņāca. - Zvēru, ka tas ir sen­laicīgas durvis! - Griesti augšā veidoja nelielu paplašināju­mu, un Melins izmisīgi izlocījās, lai labāk kaut ko saredzē­tu. Tiešām, priekšā slējās biezu dēļu rinda, ko saturēja divas tunelī iestiprinātas senlaicīgas metāla viras. Abas pusēs sie­nas bija apdarinātas ar milzīgām akmens plāksnēm. Visu klāja mitrums un pelējums. Durvju spraugas bija aizdrīvētas ar kaut ko līdzīgu pakulām. - Skaties! - Džonijs satraukts iesau­cās un uz kaut ko rādija.

Durvis bija aizzīmogotas - aizslēgu no papīra un vaska rotaja iespiests ģerbonis. Pat cauri biezajai putekļu kārtai Džonijs redzēja, ka zīmogs nav salauzts.

-     Aizzīmogotas durvis! - Džonijs godbijīgi nočukstēja. - Kā grāmatās!

Melins jutās ka sapnī - vienlaikus brīnišķīgā un biedējo­šā. Viņi patiešām atraduši apslēpto mantu. Un tā taču bija viņa ideja.

Džonijs satvēra senlaicīgo dzelzs rokturi un uzmanīgi pa­vilka. Eņģes kā pretojoties griezīgi iečīkstējās.

-    Dzirdi? - viņš noelsās. - 'Tās nav aizslēgtas. Mums tikai jāuzlauž zīmogs. - Džonijs pagriezās un pasniedza Melinam sērkociņu kastīti. - Tu dedzināsi sērkociņus, kamēr es vēršu vaļā durvis. Un pavirzies mazliet nostāk, ja?

Melins blenza kastītē.

-    Palikuši tikai pieci! - viņš izbailēs iesaucās.

-    Aizveries un dari, kā likts! Mēs varam turpināt ceļu arī tumsā. Zvēru, ka varam!

Melins aizdedzināja sērkociņu, taču viņam drebeja rokas, un gaismiņa nodzisa. Vēl tikai četri, viņš nodomāja. Džonijs kaut ko nepacietīgi murmināja. Uzšvirkslēja nākamais sēr­kociņš, un Džonijs ar abām rokām ieķērās dzelzs rokturi.

-    Gatavs? - ar kājām atspēries pret zemaino sienu, viņš nošņāca.

Melins pavēra muti, lai protestētu, taču Džonijs jau rāva durvis vaļā. Zīmogs pēkšņi sadalījās, un durvis čīkstēdamas atvērās. Melins salēcas. Smirdīga gaisa pūsma nodzēsa sēr­kociņu. Tumsā Melins izdzirdēja, kā Džonijs spēji ievelk el­pu. Tad Džonijs spalgi iekliedzās: - Au! - viņš šķita aizel­sies un svešāds. Atskanēja dobjš troksnis, un tuneļa grīda spēji nodrebēja. Visapkārt sāka birt draza un smiltis, kas spraucās degunā un acīs. Melinam šķita, ka viņš dzird vēl kaut ko - dīvainu, apslāpētu skaņu, it kā tur kāds klepotu. Tad šī skaņa pārtapa par gargšanu un pilēšanu, it kā šis kāds būtu nospiedis slapju lupatu.

-     Džonij! - Melins iesaucās un izstiepa rokas, lai nober­zētu putekļus no sejas.

Sērkociņu kastīte nokrita zemē. Bija ļoti tumšs, un viss pēkšņi šķita pamatīgi sagājis grīstē. Melinu pārņēma pani­ka. luvumā atskanēja vēl kāds troksnis - kluss un apslāpēts. Melins tikai pec brīža atskārta, kas tas bija: nepārtraukta vilk­šana…

Tad burvestība bija lauzta. Viņš, nometies uz visām četrām, neveikli taustīdamies, saka meklēt sērkociņus un visu laiku sauca brāļa vārdu. Viena roka uzdurās kaut kam slap­jam un tūdaļ aizmeta prom, jo otra roka uztaustīja sērko­ciņu kastīti. Izslejies uz ceļiem un pūlēdamies apslāpēt šņukstus, viņš neatlaidīgi šķīla sērkociņu, līdz uzplaiksnīja liesmiņa.

Melins ka neprātīgs lūkojās apkart. Džonija nebija. Dur­vis vaļā, zīmogs salauzts - taču aiz durvīm - tikai tukša ak­mens siena. Gaiss bija neciešami putekļains.

Kad ceļi kļuva mikli, viņš paskatījās lejup. Vietā, kur bija tupējis Džonijs, vīdēja milzīga, melna ūdens peļķe, kas sū­cās drebēs. Pēkšņi Melinam iešāvās prātā, ka tunelī kaut kur ir caurums, pa kuru iekšā sūcas okeāna ūdens. Tad viņš sēr­kociņa gaismā pamanīja, ka no peļķes ceļas tvaiks. Paliecies tuvāk, viņš atskārta, ka ūdens nav melns, bet sarkans: tās bija asinis - daudz vairāk asiņu, neka, viņaprāt, varētu but cilvēka ķermeni. Sastindzis viņš vēroja, kā peļķe izplūst, spiežoties grīdas spraugās, sūcoties caurumiņos un viņa slap- jajas teniskurpēs. Melinam šķita, ka viņu skauj tumšsārts as­toņkājis. Pēkšņi sērkociņš šņākdams iekrita peļķē, un apkārt atkal valdīja tumsa.

2.Kembridža, Masačūsetsas štats Mūsdienas

No nelielās laboratorijas slimnīcas piebūve Obērna kalnā pāri kļavu lapotnēm pavērās skats uz rāmajiem, drūmajiem Čārl­za upes ūdeņiem. Tumšos, spožos viļņus spēcīgi šķēla airē­tājs adatiņai līdzīgā vieglā laiviņa. Melinu I leču, kurš vēro­ja šo ainu, tūdaļ aizrāva ķermeņa, laivas un ūdens perfektā sinhronija.

-      Doktor 1 lec? - atskanēja laboratorijas asistenta balss. - Kolonijas4 ir gatavas. - Viņš norādīja uz pīkstošo inkuba­toru.

Hečs aizgriezās no loga. Sapnis pārtrūka, un viņam nācās apslāpēt dusmas pret asistentu, kurš taču neko ļaunu nebija gribējis.

-    Tad izņemsim pirmo barotni un apskatīsim mazos vel­nēnus, - Hečs teica.

Brūss, kā allaž nervozēdams, atvēra inkubatoru un izņē­ma milzīgu plātni ar agarizetam barotnēm, kuru centros ka spīdīgi peniji bija redzamas augošas baktērijas. Relatīvi nekaitīgas baktērijas - nebija jāievēro parastās procedūras sterilos apstākļos -, tomēr Hečs bažīgi nolūkojās, kā plātne nožvadz, kad asistents uzgrūžas ar to autoklāvam.

-    Iii, uzmanīgāk! - Hečs iesaucās. - Citādi Hūvilā5 šonakt svētku nebūs.

Asistents nolika plātni uz nestabilas cimdu kārbas.

-     Piedodiet, - viņš kaunīgi noteica, pakāpdamies atpakaļ un braucīdams rokas baltajā halāta.

1 lečs ar trenetu aci nopētīja barotnes. Otrajā un trešaja rindā baktērijas bija labi augušas, pirmajā un ceturtajā - ar mainīgiem rezultātiem, turpretī piektā rinda izrādījās pavi­sam neauglīga. Viņš tūdaļ saprata, ka eksperiments izdevies. Viss bija noticis, kā pareģots; pec mēneša New England Jour­nal of Mcdicine varēs publicēt vēl vienu iespaidīgu rakstu, un pārejie atkal varēs runāt, kads zinātnes spīdeklis sastopams šajā nozarē.

Šāda perspektīva raisīja bezgalīga tukšuma sajūtu.

Viņš izklaidīgi pavirpināja palielināmo stiklu, ar kuru gra­sījās apskatīt kolonijas. Viņš tik bieži bija to darījis, ka atšķi­rības spēja pamanīt jau no pirmā acu uzmetiena, vien salī­dzinot struktūru un augšanas apjomus. Pēc pāris mirkļiem viņš pievērsās savam rakstāmgaldam, pastūma nostāk da­tora tastatūru un sāka kaut ko rakstīt piezīmju grāmatā.

Iezvanijas iekšējais telefons.

-     Brūs? - I lečs, vēl joprojām skribelēdams piezīmes, no­rūca.

Brūss pielēca kājās - viņa bloknots nokrita uz grīdas. Pēc minūtes palīgs atgriezās.

-    Viesis, - viņš vienkārši noteica.

I lečs izslēja lielo augumu. Laboratorijā viesi bija reta pa- radiba. Ka lielākā daļa doktoru, viņš savas laboratorijas at­rašanas vielu un telefona numuru atklāja tikai dažiem izre­dzētajiem.

-     Uzzināsi, ko viņš grib? - Hečs jautāja. - Ja vien tas nav kaul kas steidzams, nosūti viņu uz manu biroju. Tur šodien dežurē doktors Vinslovs.

Brūss atkal izgāja 110 telpas, un laboratorijā iestājās klu­sums. I leča skatiens 110 jauna pievērsās logam. Tajā spīdēja pēcpusdienas saule, ar zeltainu gaismu apmirdzēdama meģe- nos un laboratorijas aparaturu. 1 lečs piespieda sevi koncen- treties piezīmēm.