- Tas nav pacients, - steigšus atgriezies laboratorijā, Brūss paziņoja. - Apgalvo, ka jus gribēšot ar viņu tikties.
Hečs pacēla acis. Varbūt kads zinātniskais pētnieks no slimnīcas, viņš nodomāja un dziji ievilka elpu.
- Labi. Ved iekšā!
Pēc minūtes priekštelpā atskanēja soļi. 1 lečs durvīs ieraudzīja kalsnu augumu. Pilnā sparā blāzmojošās rietošās saules gaismā iedegusi āda darīja seju pievilcīgu, un stari spoguļojās pelēkajās acis.
- Žerārs Naidelmans, - čerkstošā klusā balsī iesāka svešinieks.
Tik iededzis cilvēks nevar būt daudz laika pavadījis laboratorijā vai pie pētījumu piezīmēm, 1 lečs nodomāja. Droši vien kaut kāds speciālists, kam atliek daudz laika, lai uzspēlētu golfu.
- Lūdzu, nāciet tālāk, doktor Naidelman, - Hečs teica.
- Kapteinis, - svešais palaboja, - nevis doktors.
Iegājis telpā, viņš izslējās, un Hečs tūdaļ saprata, ka tas nav tikai goda tituls. Jau tas vien, kā svešais, pieliecis galvu, ienāca pa durvīm, liecināja, ka šis cilvēks daudz laika pavadījis jūrā. Hečs sprieda, ka vecs viņš nevar būt - varbūt četrdesmit pieci gadi -, taču viņam bija šauras acis un vēja appūsta seja kā jūrniekam. Šajā virā jautās kaut kas savāds - kaut kas pārpasaulīgs, tāda kā askētiska intensitāte. Hečam tas šķita intriģējoši.
Kad svešais paspēra soli uz priekšu un pastiepa roku sveicienam, Hečs nosauca savu vārdu. Svešinieka roka bija sausa un viegla, rokasspiediens - īss un lietišķs.
- Vai varam aprunāties divatā? - virs klusi apjautājās.
- Ko man darīt ar tām kolonijām, doktor 1 Ieč? - sarunā iejaucās Brūss. - Tās nevajadzētu pārāk ilgi turēt…
- Vaubut ieliksi atpakaļ ledusskapī? Tām vēl vismaz pāris miljardus gadu kājas neizaugs. - I lečs ieskatījās pulkstenī, tad atkal svešinieka pētošajās acīs. Lēmumu viņš pieņēma ātri. - Un pēc tam vari iet mājas, Brus. Ierakstīšu, ka aizgāji piecos. Tikai neko nesaki profesoram Alvaresam.
Brūss atplauka smaidā.
- Labi, doktor Ileč. Paldies.
Jau pēc brīža Brūss ar visām kolonijām bija prom, un I lečs atkal pievērsās savam dīvainajam viesim, kurš tagad stāvēja pie loga.
- Vai šeit top lielākā daļa jūsu darbu, doktor? - viņš jautāja, pārvietodams no vienas rokas otrā ādas portfeli. Vīrs bija tik kalsns, ka atgādinātu spoku, ja nebūtu tās rāmās pašpārliecinātībās, kuru viņš izstaroja.
- Šeit top lielākā daļa manu darbu.
- Jauka ainava, - Naidelmans nočukstēja, skatīdamies ārā pa logu.
Hečs vērās svešā vīra mugurā un jutās pārsteigts, ka nemaz neļaunojas par traucējumu. Jau nospriedis, ka vajadzētu apjautāties par savādā viesa nodarbošanos, viņš tomēr pārdomāja. Nez kādēļ viņš jutas pārliecināts, ka Naidelmans nav ieradies nieku dēļ.
- Čārlza upes ūdens ir tik tumšs, - kapteinis teica. - Tālu no tām lēna un klusa plūst Lēte - Aizmirstības upe.6 - Viņš pagriezās. - Upes ir aizmirstības simbols, vai ne?
- Neatceros, - nevērīgi noteica Hečs, taču kļuva jau piesardzīgāks un gaidīja.
Kapteinis pasmaidīja un atrāvās no loga.
- Jūs droši vien gribat zināt, kādēļ esmu ielauzies jūsu laboratorijā. Vai drīkstu izlūgties dažas minūtes jūsu iecietības?
- Vai tad neesat jau dabūjis? - Hečs noradīja uz brīvo krēslu. - Sēdieties! Šodien jau grasījos beigt, bet tas svarīgais eksperiments, ko es… - viņš pavēcināja ar roku uz inkubatora pusi, - ir, kā lai pasaka, garlaicīgs.
Naidelmans izbrīnā sarauca pieri.
- Laikam jau ne tik interesants kā ciņa ar Denges vīrusa7 izraisītiem izsitumiem Amazones purvos.
- Tiešām, - Hečs pēc brīža atbildēja.
Vīrs pasmaidīja.
- Lasīju to rakstu žurnālā dobe.
- Žurnālisti nepieļauj, ka fakti traucē sižeta izklāstam. Nebija nemaz tik aizraujoši, kā var spriest pēc uzrakstīta.
- Un tādēļ jūs atgriezāties?
- Apnika skatīties, kā mirst mani pacienti, jo pietrūkst piecdesmit centus vērtas amoksicilina injekcijas. - Hečs fa- tālistiski noplātīja rokas. - Vai nešķiet savādi, ka vēlējos atgriezties šeit? Dzīve pie Memoriālā ceļa salīdzinājumā ar to šķiet pārāk mierīga. - Viņš pēkšņi apklusa un, paskatījies uz Naidelmanu, prātoja, kas šajā cilvēkā ir tāds, kas atraisa mēli.
- Tai publikācijā bija aprakstīti jūsu ceļojumi pa Sjerrale- oni, Madagaskaru un Komoru salām, - Naidelmans turpināja. - Bet varbūt jūsu dzīve varētu kļūt daudz aizraujošāka ari tagad?
- Neņemiet ļaunā manu rūkšanu, - Hečs noteica, cerodams, ka tas izklausījās laipni. - Garlaicība laiku pa laikam dvēselei var būt ari tonizējoša. - Viņš paskatījās uz Naidel- mana portfeli. Uz tā bija iespiesta kaut kāda viņam nesaprotama zīme.
- Varbūt, - skanēja atbilde. - Lai nu kā, bet izskatās, ka pēdējo divdesmit piecu gadu laika esat pabijis vai katra Zemes punktā. Izņemot Stormheivenu Menā.
Hečs sastinga. Viņš juta, ka nejutigums no pirkstiem pāriet uz augšdelmiem. Pēkšņi viss kļuva skaidrs: aplinkus jautājumi, pļāpāšana par ceļojumiem, svešinieka saspringtais skatiens.
Naidelm$te klusēdams cieši vērās Hečā.
- Ak tā, - Hečs novilka, pūlēdamies atgūt pašsavaldīšanos. - Un jums, kaptein, acīmredzot ir zināma zālīte, ar ko ārstēt manu dzīves apnikumu. - Naidelmans pielieca galvu. - Ļaujiet minēt! Vai tas viss kādā dīvainā kārtā nav kaut ka saistīts ar Skrandu salu? - Mirdzums Naidelmana acīs liecināja, ka minējums ir pareizs. - Un jūs, kaptein, esat apslēptas mantas meklētājs, vai ne?
Naidelmana seja saglabāja aukstasinību un pašpārliecinātību.
- Mēs dodam priekšroku jēdzienam meklēšanas speciālists.
- Mūsdienas visam ir eifēmisms". Meklēšanas speciālists. Atgādina nosaukumu sanitārijas inženieris. Jus gribai uzrakt Skrandu salu. Ļaujiet minēt: un tagad jus gribēsiet teikt, ka jūs un tikai jūs zināt Ūdens Akas noslēpuma atrisinājumu.
Naidelmans rāmi klusēja.
- Un jums, bez šaubām, ir augstas klases aprīkojums, kas ļaus noteikt apslēptās mantas atrašanās vietu. Bet varbūt esat dabūjis savā pusē slaveno gaišreģi Sosostri kundzi"?
Naidelmans saglabaja mieru.
- Es zinu, ka ari agrāk esat traucēts, - viņš teica.
- Tad jau jūs zināt, kāds liktenis sagaidīja tos, kas mani traucēja. Visus rikstniekus, gaišreģus, naftas baronus, inženierus un pārējos, kam bija pilnīgi droši plāni.
- Viņu plāni, iespējams, bija kļūdaini, - Naidelmans atbildēja, - taču sapņi īsti. Es zinu, kādas traģēdijas piemeklējušas jūsu ģimeni kopš tā laika, kad vectēvs nopirka to salu. Taču viņa nojauta bija pareiza. Salā patiešam ir apslēpta milzu bagātība. Es zinu.
- Nu, protams, ka zināt. Visi to zina. Bet, ja domājat, ka jūsos reinkarnējies pats Sarkanais Neds, būs tikai godīgi, ja brīdināšu, ka to pašu esmu dzirdējis no vairākiem citiem. Bet varbūt esal nopircis vienu 110 tam it kā senlaicīgajām kartēm, kurās norādīta apslēpta manta un kas laiku pa laikam parādās pārdošanā Portlendā? Kaptein Naidelman, ar ticību vien nepietiek. Tādas Skrandu salas apslēptās mantas nekad nav bijis un nekad arī nebūs. Man ļoti žēl, tiešām. Bet tagad būs labāk, ja iesiet, kamēr vēl neesmu izsaucis apsardzi, piedodiet, es gribēju teikt, drošības speciālistu, kas pavadīs jus līdz durvīm.