Nelikdamies ne zinis par šo piebildi, Naidelmans paraustīja plecus un tad paliecās uz rakstāmgalda pusi.
- Es jau neprasu, lai jūs tam ticētu.
Kapteinis bija tik pašpārliecināti, tik noteikti paraustījis plecus, ka Heču pārņēma jauns dusmu vilnis.
- Ja jums būtu kaut vismazākā nojausma, cik daudzas reizes esmu dzirdējis vienu un to pašu, jūs būtu kaunējies šurp nākt. Kādēļ lai jūs butu citāds nekā pārējie?
Naidelmans no portfeļa izņēma kādu papīra lapu un, ne vārda neteikdams, pārslidināja pāri rakstāmgaldam.
1 lečs paskatījās uz dokumentu, taču pal nepieskāras tam. Tā bija vienkāršotā, notariāli apstiprināta finanšu atskaite, kura noradīts, ka kompānija ar nosaukumu Talasa1 " Holdings
Ltd. ir piešķīrusi naudu Skrandu salas apgūšanas korporācijās izveidošanai. Piešķīrusi divdesmit divus miljonus dolāru.
I lečs atkal pievērsās Naidelmanam un sāka smieties.
- Un jums tiešām pietika nekaunības savākt šo naudu, pirms esat lūdzis man atļauju? Jums acīmredzot ir viegli ietekmējami investori.
Naidelmans vēlreiz atplauka viņam raksturīgajā smaidā - rezervētā, pašpārliecināta -, taču tajā nebija ne kripatas augstprātības.
- Doktor Heč, pēdējo divdesmit gadu laikā jums bijušas visas tiesības paradīt durvis ikvienam apslēptās mantas meklētajam. Es pilnīgi saprotu jusu reakciju. Nevienam no viņiem nepietika naudas un neviens no viņiem nebija pietiekami sagatavojies šai operācijai. Taču viņi nebija vienigā problēma. Ari jūs bijāt problēma. - Naidelmans atkal izslējās. - Es jūs pārāk labi nepazīstu, taču jūtu, ka pēc ceturtdaļgadsimtu ilgas nenoteiktības jus, iespējams, esat gatavs beidzot noskaidrot, kas notika ar jūsu brāli.
Naidelmans uz bridi apklusa, taču nenovērsa acis no Heča. Un tad viņš akal turpināja - tik klusi, ka vārdi bija tik tikko saklausāmi.
- Es zinu, ka jus neinteresē finansiālais ieguvums. Un saprotu, kā bēdas ir likušas ienīst šo salu. Tieši tādēļ ierodos pie jums tikai tagad, kad esmu pilnībā sagatavojies. "Tala- sa" šiem darbiem ir vispiemērotākā pasaulē. Un mums ir pieejams aprīkojums, par kādu jūsu vectēvs varēja tikai sapņot. Mēs esam nofraktējuši kuģus. Mums ir nirēji, arheologi, inženieri, ekspedīcijas ārsts - visi gatavi nekavējoties doties ceļā. Tikai viens jusu vārds, un es apsolu, ka pēc mēneša Ūdens Aka bus atklājusi visus savus noslēpumus. Mēs zināsim par to visu. - Vārdu 'visu' viņš uzsvēra ipaši.
- Kādēļ jūs neliekaties mierā? - norūca Hečs. - Kādēļ negribat atstāt tos noslēpumus neatklātus?
- Tas nav manā daba, doktor Heč. Un jūsēja?
Iestājās klusums, un bija dzirdams, kā tālumā Trīsvienības baznīcas tornis nozvana pulksten piecus. Klusums ilga minūti, divas, piecas. Beidzot Naidelmans paņēma papīra lapu no rakstāmgalda un ielika atpakaļ portfeli.
- Jūsu klusēšana ir pietiekami daiļrunīga, - viņš noteica, taču balsī nebija jaušams niknums. - Esmu jau diezgan jūs aizkavējis. Rit informēšu partnerus, ka atteicāt mūsu lūgumam. Lai jums laba diena, doktor I leč. - Viņš piecēlās, lai ietu, bet pie pašām durvīm apstājās un pagriezās. - Un vēl viena lieta. Atbildot uz jūsu jautajumu, tiešām ir kaut kas tāds, kas mūs atšķir no visiem pārējiem. Mēs esam uzzinājuši par Ūdens Aku kaut ko tādu, par ko pārējiem nav ne jausmas. Ari jums ne.
Ielūkojies Naidelmana sejā, Hečs apslāpēja smieklus.
- Mes zinām, kurš to radījis, - kapteinis klusā balsī pavēstīja.
Hečs juta, kā pirksti nevilšus savelkas ciešās dūrēs.
- Kā, lūdzu? - viņš čērkstošā balsī pārjautaja.
- Ja. Un vel kas. Mums ir žurnāls, kas rakstīts Ūdens Akas tapšanas laika.
Pēkšņi iestājās klusums. Hečs vairākkārt dziļi ievilka elpu. Nodūris acis, viņš skatījās uz rakstāmgaldu un papurināja galvu.
- Brīnišķīgi, - viņš izmocīja. - Vienkārši brīnišķīgi. Acīmredzot esmu jus novērtējis par zemu. Pēc tik daudziem gadiem beidzot dzirdu kaut ko oriģinālu. Jūs mani patiešām iepriecinājāt, kaptein Naidelman.
Bet Naidelmans jau bija prom - Hečs atskārta, ka runā ar tukšu vietu.
Pagāja vairākas minūtes, iekams viņš piespieda sevi piecelties no krēsla. Drebošām rokām liekot mapē dokumentus, viņš pamanīja, ka Naidelmans atstajis vizītkarti. Tās augšpusē ar roku uzšņāpts telefona numurs - visticamāk, viesnīcā, kur viņš bija apmeties. Hečs iemeta vizītkarti papīrgroza, paņēma savu mapi, izgāja no laboratorijas un pa krēslainajām vasarīgajām ielām mundri devās uz mājām.
Bet divos nakti viņš jau atkal bija laboratorijā - saspiedis delnā Naidelmana vizītkarti, viņš soļoja šurpu turpu gar logu. Trijos viņš beidzot paņēma rokā telefona klausuli.
3.
Hečs apturēja iznomāto mašīnu dubļainajā stāvlaukumā un izkāpa. Aizvēris duHK, viņš, joprojām ieķēries rokturi, mirkli uzkavējās, lai paskatītos uz ostu. Acis pārslīdēja šaurajam līcītim, ko ieskāva granīta krasts, kura iezīmējas omāru ķērāju laivas un dragas, ko apmirdzēja vesa sudrabota gaisma. Ari pēc divdesmit pieciem gadiem Hečs atminējās to nosaukumus - Lola B un Mai/belle \M.
Neliela Stormheivenas pilsētiņa rāpās kalnā, līkumoto bruģēto ieliņu abās puses slējās dēļiem apsistas mājiņas. Tuvāk virsotnei mājiņu vieta stājās egles un pļaviņas, ko ieskāva akmens sienas. Kalna gala atradās kongregācijas baznīca, kuras vienkāršais baltais tornis stiepās pelēkajās debesīs. Ostas tā- lākajā mala Hečs ieraudzīja savu bērnības dienu māju, kuras jumta kore un terase sniedzās pāri koku galotnēm, lielā pļava pa nogāzi stiepās lidz. pat okeāna krastam un nelielajam dokam. 1 lečs atri novērsās - šķita, ka viņa vietā stāv kāds svešinieks un viņš visu redz ar šī svešinieka acīm.
Hečs uzlika saulesbrilles un devās uz ostu. Saulesbriļļu un iekšējā nemiera dēļ viņš jutās mazliet muļķīgi. Tagad bailes bija daudz lielākas nekā Raruānas ciemā, kur visapkārt gulēja Denges vīrusa nonāvētu cilvēku līķi, daudz lielākas nekā buboņu mēra laika Sjerramadre rietumos.
Dambis bija viena no divām kuģu piestātnēm šajā ostā. Vienā piestātnes pusē rindā stiepās vairākas koka būdiņas: Omāru ķērāju kooperatīvs, uzkodu bars "Sarkanais Neds", atpūtas mājiņa un instrumentu buda. Dambja galā atradās sarūsējis degvielas uzpildes sūknis, vinčas un žūstošu omāru vārāmo katlu kaudzes. Ieeja osta slīga zemā miglā - jūra tur nemanāmi saplūda ar debesīm. Šķita, ka simts jardus no krasta līnijas beidzas pasaule.
Lubiņām klāta kooperatīva būda bija pirmā ēka pie dambja. Tievā dūmu strūkliņa, kas stiepās augšup no nelielā skursteņa, apliecināja, ka tur tiek vārīti omāri. Hečs apstajās pie tāfeles un nopētīja dažādās, ar krītu uzrakstītās omāru cenas: par omāriem ar cieto čaulu, par mazuļiem, par izlasi, par atgriezumiem. Cauri nespodrajam loga stiklam viņš ieraudzīja rindās saliktas tvertnes, kurās nikni mutuļoja omāri, kas tikai pirms dažām stundām bija izvilkti no dzelmes. Atsevišķā tvertne bija ievietots tumši zils omārs - liels retums, kas izlikts apskatei. *
Kad pie dambja, skaļi veldams mucu ar smirdīgu ēsmu, parādījās omāru ķērājs augstos zābakos un lietusmētelī, Melins atkapās no loga. Vīrs aizvēla mucu līdz molam, piestiprināja vinčai un iecēla laivā - šādu ainu Melins neskaitāmas reizes bija vērojis bērnībā. Atskanēja kliedzieni, iebrēcās dīzeļmotors, laiva devās jūrā, kur tai sekoja aizsmakušās balsis ķērcošas kaijas. Melins noraudzījās, kā laiva pazūd spokainajā miglā, kas lēni cēlās augšup. Drīz būs redzamas salas. Redzeslokā jau vīdēja Ugunsgalvas zemesrags - milzīga granīta klints, kas slējās jūrā uz dienvidiem no pilsētiņas. Pret klints pakāji nemierīgi sitās viļņi - līdz lleča ausim gan nonāca tikai vārgi ūdens čuksti. Kraujas virsotnē starp irbule- nēm un zemajiem melleņu krūmiem slējās no plēstiem akmeņiem būvēta bāka - tās sarkanbaltās svītras un vara kupols padarīja krāsaināku vienmuļo miglas vālu.