- Vai tad jūs nedzirdējāt? - iesaucās Truits. - Es nebraukšu ne uz kādu slimnīcu!
Profesors pagriezās un veltīja viņam stingru skatienu.
- Vēl viens vārds, un tevi nogāzis uz nestuvēm un pie- saitēs kā tādu vājprātīgo! Tā vai citādi, bet tu brauksi.uz slim- nicu!
Uz brīdi iestājās klusums.
- Klausos, - Truits atbildēja.
Profesors pagriezās pret Bontjēru un Heču un piemiedza ar aci.
Hečs paķēra lukturi un paskatījās uz Bontjēru - zem milzīgās dzeltenās jūrnieku cepures mirdzēja viņas apņēmības pilnās melnās acis.
- Viņa spēj ne mazāk kā tu, - profesors teica. - Un varbūt pat vairāk, ja godīgi.
- Kādēļ tev tas vajadzīgs? - Hečs klusi jautāja.
Atbildes vietā Bontjēra ielika roku viņam elkonī.
- Tādēļ, ka tu esi ļoti īpašs, monsieur Ic docteur. Īpašs man. Nekad sev nepiedošu, ja būšu pametusi tevi vienu un ar tevi kaut kas notiks.
Hečs vēl mirkli uzkavējās, lai pačukstētu profesoram, kā tālāk rīkoties ar Truitu, un tad viņi izsteidzās āra brāzmainajā lietū. Stundas laikā negaiss bija stipri pieņēmies spēkā, cauri vēja gaudošanai un koku šalkoņai Hečs sadzirdēja Atlantijas okeāna viļņu sišanos pret zemesragu - mežonīgie taču tik klusu, ka drīzāk viņš to sajuta, nekā sadzirdēja ar ausim.
Viņi skriešus metās prom pa ielām, kuras ieskāva aizslēģotas mājas. Paragri uznākušajā tumsā vārgi mirguļoja laternas. Lai ari Hečam mugurā bija lietusmētelis, jau pēc minūtes viņš mirka slapjumā. Kad viņi tuvojās piestātnei, debesis pāršķēla mirdzoši zila zibens šautra, un atskanēja apdullinoši pērkona dārdi. Nākamajā mirklī Hečs saklausīja blīkšķi transformatorā netālu no ostas. Pilsēta acumirkli iegrima necaurredzamā tumsā.
Hečs un Bontjēra aizkļuva lidz piestātnei un, uzmanīgi sperdami katru soli, devās lejup uz peldošo doku. Visas laivas bija nostiprinātas pie šūpojošās struktūras. Izņēmis no kabatas nazi, I lečs pargrieza "Žēlabainās Džeinas" laiviņas tauvu un ar Bontjēras palīdzību iestūma to ūdeni.
- Mus divus ta var arī neizturēt, - Hečs teica, kāpjot laivā. - Es atgriezīšos un paņemšu arī tevi.
- Labāk jau butu, - Bontjēra atteica. Milzīgajā svīterī un lietusmētelī viņa izskatījās smieklīgi.
Pat nemēģinādams iedarbinat dzinēju, I lečs ielika airus dullos un sāka irties uz "Žēlabainās Džeinas" pusi. Ostā ūdens vēl bija relatīvi mierīgs, taču vējš kļuva teju neciešams. Laiviņu mētāja augšup un lejup, un tā ik pa laikam ar nepatīkamu plīkšķi atkrita ieplakās starp viļņiem. Irdamies ar muguru pret jūru, I lečs vēroja neapgaismotās pilsētas aprises, kas zīmējas tumšajās debesis. Skatiens nevilšus pievērsās šaurajai, augstajai mācītāja mājai, kas kā koka pirksts slējās mākoņos. Debesis atkal nomirgoja draudīga zibens šautra, un tajā mirklī Hečs ieraudzīja - vai domāja, ka ieraudzīja - dzeltenos svārkos ģērbušos Klēru, kas, vienu roku uzlikusi durvju aplodai, skatījās uz jūru, tieši uz viņu. Bet jau nākamajā acumirkli visu atkal ieskāva tumsa.
Beidzot laiva bija likusi līdz Heča kuģītim un atsitās pret bortu. Piestiprinājis to kuģa pakaļgalam, Hečs uzrāpās uz klāja, uzpildīja degvielu un, noskaitījis īsu lūgšanu, pagrieza starteri. ^'Žēlabainā Džeina" atdzīvojās. Klausīdamies, kā velkas augšup enkura ķēde, Hečs kārtējo reizi nopriecājās, ka viņam li tik drošs kuģis.
Palielinājis ātrumu, viņš piebrauca tuvāk dokam un apmierināts noraudzījās, ka Bontjēra, par spīti biezajam un lielajam apģērbam, uzlec uz klāja ar īsta jūrnieka meistarību. Uzvilkusi Heča pasviesto glābšanas vesti, viņa paslēpa matus zem jūrnieka cepures. Hečs pārbaudija kompasmājiņu un tad pievērsās jūrai - uz. divām spīdošajām bojām kanāla vidū un boju ar zvanu pie izejas licī.
- Kad iziesim alklāta okeānā, - Hečs teica, - es virzīšu kuģi ar pusi jaudas pa diagonāli viļņiem. Šūpos mus kā ellē, tādēļ turies cieši. Un paliec blakus, jo vari būt noderīga pie stūres.
- Tu nu gan esi muļķis, - allaž jautra Bontjēra aizkaitināta atbildēja. - Tu domā, ka vētras plosās tikai Menā? Bet es patiešām vēlētos zināt, kādēļ mēs dodamies šajā neprātīgajā ceļojumā.
- Es visu izstāstīšu, - Hečs noteica, vērdamies jurā. - Bet tev tas nepatiks.
45
Klejs, līdz sāpēm spēcīgi ieķēries stūrē, vērās bangojošajā tumsa. Pēc katra trakojošā viļņa sitiena kuģītis skaļi nodrebēja, ūdens šķīda pāri tā priekšgalam, un vējš plosīja putas no viļņu mugurām. Katra Ūdens vāla baltās dUres triecās stūres mājas logā, un kuģītis, tikko ticis bangas virsotnē, nekavējoties nāvējošā ātrumā atkal gāzās lejā. Uz bridi iestājās spējš bezvēja klusums; jau nākamajā mirkli kuģītis bīstami sasvērās uz sāniem, un viss atkal sākas no jauna.
Pirms desmit minūtēm, kad Klejs bija mēģinājis ieslēgt priekšgala prožektorus, izrādījās, ka izsisti vairāki drošinātāji un elektriskās strāvas nav. Rezerves baterijas nedarbojās - pirms iziešanas jūrā viņš nebija iedomājies tās pārbaudīt, lai ari zināja, ka tas noteikti jāizdara. Taču Kleja prātu tobrīd nodarbināja citas problēmas: "Cerbers" bez brīdinājuma bija pacēlis enkuru un, ienirdams brāzmainajā tumsā, devies prom, neliekoties ne zinis par signalizēšanu no viņa kutera. Klejs kādu bridi bija centies dzīties pakaļ lielajam kuģim, bez apstājas signalizēdams, taču "Cerbers" nepielūdzami attālinājās un nozuda mežonīgajā negaisā.
Pulēdamies novērtēt situāciju, viņš nopētīja stūres māju. Skaidrs, ka bija muļķīgi censties sekot "Cerberam", ja reiz tas jau pirmīt nepievērsa mazajam kuterim nekādu uzmanību, nebija cerību, ka tagad kaut kas mainītos. Turklāt
Skrandu salas vēja pusē okeāns burtiski mutuļoja - viļņi no austrumiem sitās pret bēguma vāliem, radot īstu bangu elli. Radionavigācijas sistēma nedarbojās, tātad viņš varēja paļauties tikai uz kompasu. Klejs mēģināja stūrēt un izskaitļot attālumu. Viņš lieliski apzinājās, ka nav nekāds izcilais jūrnieks, tādēļ šādos tumsības apstākļos viņam atlika tikai lūkoties kompasā tajos brīžos, kad uzplaiksnīja zibens. Kabatā bija lukturītis, taču stūri nācās turēt ar abām rokām.
Ugunsgalvas baka apdzisa. Vēja gaudas un viļņu bangošana bija tik skaļa, ka boju ar zvanu varēja sadzirdēt tikai tad, kad uztriecās tai virsū. Klejs piespieda stūri ar elkoņiem un uzgūlās tai virsū - viņš izmisīgi centās izdomāt, kā rīkoties tālāk. Sala bija apmēram pusjudzes attālumā. Viņš saprata, ka pat vislabākajam jūrniekam šādos laika apstākļos būtu sarežģīti izkuģot cauri rifiem, lai nonāktu pie "Talasas" dokiem. Taču - lai ari apņemšanas izkāpt Skrandu sala bija sašķobījusies - daudz grūtāk būtu bangojošajā jūrā pieveikt sešas jūdzes, lai atgrieztos Stormheivenā.
Divas reizes viņam šķita, ka dzird klusu "Cerbera" dzinēju rūkoņu. Neiespējami: kuģis vispirms bija pagriezies uz austrumiem, pēc tam uz rietumiem - it ka kaut ko meklētu vai gaidītu.
Kad atkal uzliesmoja zibens, Klejs, izmisīgi pēdējiem spēkiem ieķeries stūrē, ieskatījās kompasā. Kuteris kārtējo reizi gāzās ieplaka starp viļņiem. Klejs mazliet palaboja kursu - tagad viņš stūrēja gandrīz tieši atklātā okeānā. Kuteris sāka celties kārtējā viļņa mugurā. Kad pelēkmelnā ūdens siena paršļācās pāri kuģīša priekšgalam un cēlas arvien augstak un augstāk, viņš saprata, ka kursa maiņa bija kļūda. Kad vilnis atsitās pret stūres māju, šķita, ka kuterim trāpījusi dzelzs dūre, un tas gāzās lejup. Mežonīgās bangas izdauzīja vienu no logiem un triecas tieši virsu Klejam. Viņam tik tikko pietika laika, lai ieķertos stūrē un no visa spēka piespiestos tai, lai pārlaistu briesmīgo putienu.