Tā stāvot dambja galā un ieelpojot sarkanasaru ēsmas smārda, sāļa ūdens un dīzeļmotora izmešu sajaukumu, Melins juta, kā ceturtdaļgadsimta laikā izstrādātā piesardzība lēnām sāk drupt. Gadi atkāpās, un krūti nospieda spēcīga saldeni rūgta atskārta. Te nu viņš stāvēja - vieta, kuru nebija cerējis vairs jebkad ieraudzīt. Viņš pats bija ļoti mainījies, turpretī šī vieta - gandrīz nemaz. Viņš tik tikko spēja apvaldīt asaras.
Aiz muguras aizcirtās mašīnas durvis. Melins atskatījās - no International Scout markas mašīnas izkāpa Žerārs Naidelmans un atsperīgiem, stingriem soļiem devās prom pa dambi: taisnu muguru, apņēmības pārpilns. No rožkoka pīpes cēlās dūmu mutulītis, un viņa acis mirdzēja rūpīgi slēpts, taču nepārprotams prieks.
- l,abi, ka sagaidāt mani šeit, - viņš teica, izņēmis no mutes pīpi un paspiedis Heča roku. - Ceru, ka tas nesagādāja pārāk daudz neērtību.
Pirms izteikt pēdējo vārdu, viņš mazliet saminstinājās, un Hečs sāka prātot, vai kapteinis gadījumā nav uzminējis viņa personīgos motīvus braukšanai uz šo pilsētiņu - un salu - vel pirms jebkādu saistibu uzņemšanās.
- Nekādu problēmu, - Hečs vesi atteica, paspiezdams kapteiņa roku.
- Un kur tad mūsu kuģis? - Naidelmans apjautājās un sa- miegtām acīm nopepja ostu.
- Tas ir tur. "Žēlabainā Džeina".
Naidelmans paskatījās norādītajā virzienā.
- Ak. Varenais omāru ķērāju kuģītis. - Tad viņš sarauca pieri. - Bet es neredzu, ka tam tauva būtu piesieta laiviņa. Ka tad mēs izkāpsim Skrandu salā?
- Laiva ir pie doka, - Hečs paskaidroja. - Taču mēs neizkāpsim uz sauszemes. lūr nav dabiski veidotas piestātnes. Lielākoties salu ieskauj augstas klintis, tādēļ mēs tāpat neko daudz neredzēsim. Turklāt uz salas ir pārāk bīstami, lai pa to staigātu kājām. Vislabāk viss būs redzams no okeāna puses. - Vel jo vairāk tādēļ, ka es nebūt neesmu gatavs spert kāju uz šīs salas, viņš domās piebilda.
- Saprotu, - Naidelmans noteica, atkal iespraudis pīpi starp zobiem. Viņš palūkojās debesis. - Migla drīz izklīdis. Vējš virzas uz dienvidrietumiem, jūra mierīga. Ļaunākais, ko varam sagaidīt, ir lietutiņš. Es ar nepacietību gaidu šo izbraucienu, doktor I Ieč.
hečs veltīja viņam skarbu skatienu.
- Gribat teikt, ka nekad agrāk neesat redzējis to salu?
- Esmu aprobežojies ar karšu un plānu pētijumiem.
- Biju domājis, ka tāds cilvēks kā jus jau agrak būs atbraucis uz šejieni. Tais senajās dienās mēs redzējām neskaitāmus ķertos, kas brauca skatīties uz Skrandu salu, daži pat mēģināja izkāpt uz sauszemes. Esmu pārliecināts, ka šajā ziņa nekas nav mainījies.
Naidelmana dzedrais skatiens atkal pievērsās Hečam.
- Negribēju to redzēt, iekams nebiju pārliecināts, ka būs iespējams taja parakņāties. - Šajos vārdos jautās mēms spēks.
Dambja galā uz peldošo doku veda jodzigas kāpnes. Hečs atraisīja "Žēlabainās Džeinas" laivas tauvu un satvēra starteri.
- Esat apmeties pilsētā? - Naidelmans jautāja, neveikli iekāpis laivā un apsēdies priekšgalā.
Hečs papurināja galvu un iedarbināja motoru.
- Esmu noīrējis istabu Sautportas moteli, no šejienes piecas jūdzes lejup gar krastu.
pat kuģi viņš bija noīrējis ar starpnieku palīdzību. Vismaz pagaidām Ilečs vēlējās savu ierašanos paturēt noslēpumā.
Naidelmans palocīja galvu un pāri Heča plecam lūkojās, kā viņi attālinās no sauszemes.
- Brīnišķīga vieta, - viņš teica, lai mainītu sarunas tematu.
- Jā, - Hečs atbildēja. - Laikam jau tā ir. Uzradušās vēl dažas vasaras mājiņas, tiek piedāvātas naktsmītnes ar brokastīm, bet citādi pasaulīgais progress Stormheivenai gājis secen.
- Tā ir pārāk tālu uz ziemeļiem, prom no iecienītajiem maršrutiem.
- Daļēji tādēļ, - hečs piekrita. - Bet viss, kas te izskatās tik dīvains un tik apburošs - vecās koka laivas, laika zoba sagrauztās būdas, bēdīgā paskata dambis - tas viss ir tikai nabadzības dēļ. Nedomāju, ka Stormheivena jebkad attapsies no depresijas.
Viņi bija nonākuši līdzās "Žēlabainajai Džeinai". Naidelmans uzkāpa uz kuģīša, bet I lečs piesēja laivu ta pakaļgalā. Tad viņš iekāpa kuģīti un jutas atvieglots, dzirdot, ka tūdaļ vienmērīgi ierūcās dīzeļmotors. Droši vicu vccs, viņš nodomāja, kad kuģītis jau brauca ārā no ostas, taču labi uzturēts. Pēc mirkļa "Žēlabainā Džeina" jau rāmi šķēla viļņus. Virs galvas saule, ka spoža lampa mirdzēdama cauri miglai, cīnījās ar mākoņu segu. Hečs lūkojās dienvidaustrumu virzienā, pāri Vecā Kupra salas kanālam, taču tur nekas nebija saskatāms.
- Tur būs vēss, - viņš noteica, uzmetis acis Naidelmana kreklam ar īsajām piedurknēm.
Naidelmans pagriezās un pasmaidīja.
- Esmu rūdīts.
- Jūs sevi saucat par kapteini, - Hečs iesāka, - esat die- nejis juras spēkos?
- Ja, - sekoja apdomīga atbilde. - Mīnu tralera kapteinis, kas kursēja no Mekongas deltas". Pēc kara12 es Nantūketā13 nopirku koka dragu un mīcījos pa Džordža krastu, zvejojot ķemmes gliemenes un plekstes. - Naidelmans pievērsās viļņiem. - Un tolaik saku interesēties par apslēptas mantas meklēšanu.
- Tiešām? - Hečs ieskatījās kompasā un palaboja kuģa virzienu. Tad viņš parbaudīja kustības ātrumu. Skrandu sala bija sešu jūdžu attālumā no krasta; viņi tur nokļūs pēc divdesmit minūtēm.
Naidelmans palocīja galvu.
- Viendien tiklā ieraudzīju milzīgu koraļļu bumbu. Mans biedrs tam uzsita ar marlīņu ķeramo piķi, un bumba pavē- ras ka austere. Iekša izrādījās neliels sudraba šķirstiņš, kas septiņpadsmitajā gadsimtā tapis Dānijā. Tad ari radās vēlēšanas meklēt apslēpto mantu. Mazliet parakņājos vecos papīros un noskaidroju, ka esam bagarējuši virs Cincj Ports vraka - šo barku bija komandējis franču pirātu kapteinis Šarls Dampjē. Tad es pārdevu kuģi, nodibināju kompāniju, nopelnīju miljonu un saku meklējumus.
- Cik daudz esat atradis?
Naidelmans viegli pasmaidīja.
- Mazliet vairāk nekā deviņdesmit tūkstošus monētās, porcelānā un antīkās lietās. Tā bija mācība, ko nevar aizmirst. Ja būtu nodevies pētījumiem, būtu izšķirstījis ziņojumus par dāņu kuģiem, kam Dampjē uzbruka. Tie lielākoties veda kokmateriālus, ogles un rumu. - Viņš apcerīgi kūpināja pīpi- - Ne visi pirāti bija tik prasmīgi ka Sarkanais Neds Okems.
- Droši vien jutāties tikpat vīlies kā ķirurgs, kurš cer atrast audzēju, bet priekšā ir tikai žultsakmeņi.
Naidelmans paskatījās uz sarunu biedru.
- Laikam jau tā varētu teikt.
Iestājās klusums. Izklīda pēdējās miglas paliekas, un I lecam pilnībā atklājās skats uz Vientuļnieku salu un Vraku salu, kuru paugurus klaja biezas egļu audzes. Drīz kļus redzama ari Skrandu sala. Viņš uzmeta skatienu Naidelmanam, kurš neatlaidīgi veras noslēpumainās salas virzienā. Bija laiks.
- Esam gana pļāpājuši, - viņš klusi noteica. - Gribu dzirdēt visu par cilvēku, kurš radīja Ūdens Aku.