- Kā tu doma pārliecināt Naidelmanu, ka zobens ir radioaktīvs? - Bontjēra skaļi nobļāva.
- Kad "Talasa" iekārtoja medpunktu, tur tika salikta visdažādākā aparatūra. Ieskaitot radioloģijas dozimetru un modernu Geigera skaitītāju. Fs to sasodīto verķi ne reizi tā ari neieslēdzu. - Hečs papurināja galvu. Kuģis sāka rāpties nākamā vilna mugurā. - Ja butu ieslēdzis, rādītāji droši vien sajuktu prātā. Visi saslimušie racēji, kas nāca uz medpunktu, taču bija klāti ar radioaktīvajiem putekļiem. Man vienalga, cik ļoti Naidelmans alkst iegūt to zobenu. Skaitītāja rādījumus viņš nespēs apstrīdēt.
Cauri vēja rēkoņai un paša skaļajiem vārdiem viņš tik tikko spēja saklausīt viļņu sišanos pa kuģa labo bortu. Vraku sala. Izbraucot no aizvēja, vējš pieņēmās spēkā. Tagad - kā pec mājiena - virs "Žēlabainās Džeinas" parādījās vēl viens augsts balts vilnis, vēl lielāks par iepriekšējo. Tas, draudīgi šņācot, cēlās virs galvam. Kuģis iekrita klusā ieplakā un atkal sāka celties augšup. Sirdij strauji pukstot, Hečs mazliet palie- Iinaja ātrumu.
- Turies! - viņš uzsauca, kad "Žēlabaina Džeina" atradās paša virsotnē.
Samazinājis apgriezienus, Hečs virzīja kuģi tieši mutuļojošajā ūdenī. "Žēlabainā Džeina" ar nežēligu spēku tika iesviesta dīvaina krēslas pasaulē, kur gan jūra, gan gaiss sastāvēja tikai no ūdens. Piepeši viņi atkal bija izlauzušies brīvībā. Dzenskrūve bezpalīdzīgi čīkstēja - kuģa priekšgals iedūrās putainajā viļņa sienā. Ieslīdot kārtējā stiklainajā dzelmē, Hečs ieraudzīja, ka priekša materializējusies vel viena baltā svītra, kas šaudījās un mētājās kā neprātīga.
Viņš centās apslāpēt pieaugošo paniku un izmisumu. Pēdējais, tikko sastaptais vilnis nebija nekāds niķīgs izņēmums. Ar tādiem nāksies cīnīties vēl vismaz trīs jūdzes.
Tagad, tiklīdz kuģītis sašūpojās vai novibrēja, tiklīdz sasvēras stūre, viņu pārņēma draudīgas sajūtas. "Žēlabainā Džeina" šķita smagnēja un balasta pārpilna. I lečs paskatījās uz pakaļgalu - seja iesitās pātagojošs vējš. Tilpnes sūkņi stra- dāja nevainojami jau kopš izbraukšanas no ostas, taču vecajai "Džeinai" tilpnē nebija ūdens līmeņa rādītāja. Lai to noskaidrotu, vajadzēja pašam doties uz tilpni.
- Izabella! - viņš uzsauca, ar kājām atspēries pret kajītes sienu un ar rokam ieķēries stūrē. - Tiec līdz priekšējai kajītei un atskrūve metāla lūku grīdā. Pēc tam pateiksi, cik ūdens ir tilpnē.
Bontjēra nopurināja lietus lāses no sejas un saprotoši palocīja galvu. I lečs vēroja, ka viņa rāpjas pāri stūres mājai un atver kajītes durvis. Pēc mirkļa viņa jau bija atpakaļ.
- Viena ceturtdaļa! - viņa nokliedza.
Hečs nolamājās. Korpusā acīmredzot ietriekusies kāda atlūza, taču viņš to tādā negaisā pat nepamanīja. Viņš ieskatījās radionavigācijas sistēmas ekrānā. Līdz salai palikušas divarpus jūdzes. Varbūt izdosies tik tālu tikt.
- Ņem stūri! - viņš nobrēca. - Es pārbaudīšu laivu!
hečs, ar abām rokam ieķēries reliņos, devās uz pakaļgalu. Laiva vēl joprojām bija pietauvota kuģa pakaļgalam un šūpojās viļņos kā korķis. Izskatījās, ka ūdens tajā nav - "Žē- labainas Džeinas" korpuss bija aizturējis visas šaltis. Taču Hečs cerēja, ka viņiem nevajadzēs to izmantot - ne sausu, ne slapju.
Nomainījis Bontjēru pie stūres, Hečs atskārta, ka kuģis kļuvis vēl smagnējāks. Tagad rāpšanās viļņu virsotnēs aizņēma daudz vairāk laika nekā krišana lejā.
- Viss kārtībā? - uzsauca Bontjēra.
- Pagaidām jā, - atbildēja I lečs. - Un tev?
- Esmu nobijusies.
Kuģis atkal nogrima ieplakā - jau pazīstamajā spokainajā klusumā. Ilečs, ieķēries stūrē, sastindzis gaidīja celšanos augšup. Taču kuģītis palika lejā.
Hečs turpināja gaidīt. Beidzot "Žēlabainā Džeina" cēlās, taču parak leni. Uz brīdi Hečs iedomājās, ka radionavigācijas sistēma sabojājusies un viņi jau nonākuši salas aizvēja pusē. Bet tad viņš saklausīja savādu rīboņu.
Augstu virs galvas bija pacēlusies gluda, Himalaju cienīga ūdens siena. Virsotni rotāja sakultu putu cepure, kas rūca un šņāca kā dzīva būtne.
Izslējusi galvu, Bontjēra ari vēroja vilni. Abi nespeja izteikt ne vārda.
Kuģītis atkal cēlās augšup - arvien augstāk un augstāk, līdz gaiss šķita ūdenskrituma rēkoņas pārpildīts. Kad vilnis uztriecās klājam, atskanēja mežonīgs krakšķis - "Žēlabainā Džeina" šūpojās uz augšu un atpakaļ, klājs nostājās gandrīz vertikāli, l lečs izmisīgi turējās - viņš juta, kā kājas slīd pa dēļiem. Tilpnē sašūpojās ūdens, un kuģis sasvēras uz sāniem.
Stūre pēkšņi atslāba. Kad brāzmainie viļņi atkāpās, Hečs saprata, ka kuģis slīkst.
"Žēlabainā Džeina" gulēja uz sāniem un strauji grima - tajā bija pārāk daudz ūdens, lai varētu atjaunot līdzsvaru. I lečs paskatījās uz pakaļgalu. Ari laivā bija iesmēlies ūdens, taču tā vēl turējās virs viļņiem.
Bontjēra sekoja Heča skatienam un palocīja galvu, leķē- rušies bortos, līdz viduklim mutuļojošajā ūdeni, viņi ar pūlēm līda uz laivas pusi. Hečs zināja, ka tik spēcīgam vilnim seko vairāki mazāki. Viņiem bija divas vai varbūt trīs minūtes, lai ierāptos laivā un attauvotos no "Žēlabainās Džeinas". Ja ne, gan laiva, gan viņi nogrims līdz ar kuģi.
Ieķēries reliņos, Hečs aizturēja elpu, kamēr pari galvai pāršalca kārtējais vilnis. Viņš vēl spēcīgāk ieķērās pakaļgala reliņos. Bultskrūve jau bija zem ūdens. Taustīdamies ledainajos viļņos, Hečs atrada tauvas galu. Atlaidis reliņus, viņš ieķērās tauvā. Cīnīdamies ar spēcīgo straumi, viņš rāvās uz priekšu, līdz atsitās pret laivas priekšgalu. Ierāpies tajā, viņš atkrita uz grīdas, taču tūdaļ pietrausās un ar acīm meklēja Bontjēru.
Viņa bija ieķērusies "Žēlabainās Džeinas" pakaļgala reliņos, kas gandrīz jau atradās zem ūdens. Satvēris tauvu, Hečs sāka virzīties tuvāk kuģim. Spēcīgs vilnis pasita laivu uz. augšu un apšļāca viņu ar kārtējo sāļu putu devu. Pārliecies pāri malai, viņš satvēra Bontjēru zem padusēm un ievilka laivā. Kad vilnis norima, "Žēlabainā Džeina" pagriezās ar kājām gaisā un, atstādama aiz sevis burbuļu mutuli, grima dzelmē.
- Mums jātiek tālāk! - iekliedzās Hečs.
Izņēmis no kabatas nazi, viņš izmisīgi zāģēja pušu tauvu. Laiva atkal iekļuva vilni. "Žēlabaina Džeina" pagrieza savu pakaļgalu tintes zilajām debesīm un, izgrudusi skaļu noputu, pazuda zem ūdens.
Bontjēra nevilcinādamās paķēra smejamo kausu un steidza atbrīvot laivu no ūdens. Aizlīdis lidz pakaļgalam, Hečs parava starteri - vienreiz, tad otrreiz. Motors noklepojās, nosprauslājas, un tad cauri trakojošā okeāna rēkoņai atskanēja metāliska čerkstoņa. Ļaudams motoram darboties tukš- gaitā, Hečs ar otru kausu metās smelt ūdeni. Viss velti - tā kā "Žēlabainā Džeina" bija nogrimusi, laivai nācās izturēt visu negaisa spēku. Viļņi pāri bortiem šļācās ātrāk, nekā viņi to spēja izsmelt.
- Jāpagriežas, - ierosināja Bontjēra. - Tu turpini smelt, es vadīšu laivu.
- Bet…
- Klausi!
Aizrāpusies līdz laivas pakaļgalam, Bontjēra pagrieza laivu ar bortu pret viļņiem. Motors sāka darboties ar pilnu jaudu.
- Dieva dēļ, ko tu dari?! - nobrēca I lečs.
- Smel ūdeni! - atkliedza arheoloģe.
Laiva sašūpojās atpakaļ un uz augšu, ūdens, kas bija sakrājies laivā, satecēja pakaļgalā. Tiklīdz lielais vilnis bija garam, Bontjēra spēji pagrieza motoru, izcēla to no ūdens un ielaida atpakaļ. Un nekavējoties pagrieza laivu vēlreiz, paralēli vilnim, kam parslīdēja pāri.