Šāda rīcība bija pilnīgi pretēja tam, ko Ilečs jebkad mācījies par laivas vadīšanu. Šausmu pārņemts, viņš, tiklīdz laiva palielināja ātrumu, nometa kausu un ieķērās bortā.
- Turpini smelt ūdeni! - Bontjēra pamācīja un pavilka noslēdzošo krānu. Kad laiva sāka slidēt vēl ātrāk, ūdens no tās izlija.
- Tu mūs novedīsi kapos! - Hečs iekliedzās.
- Rs jau tā esmu darījusi, - atsaucās Bontjēra. - Bērnībā stūrēju pamatīgos viļņos.
- Bet ne jau šādos!
Laiva ieslīdēja viļņu ieplakā; kad viņi sāka rāpties nākamā vāla mugurā, dzenskrūve, briesmīgi čērkstēdama, ieurbās ūdenī. Ar kājām atspēries pret laivas dibenu un ar abām rokam ieķēries laivas bortos, llečs paguva nospriest, ka viņi pārvietojas ar ātrumu divdesmit mezgli stunda.
- Turies! - uzsauca Bontjēra.
Laiviņa sāniski pārslīdēja pāri putojošajai bangai. I lečs, pārbijies un samulsis, atskārta, ka laiva uz bridi palecas gaisā un tikai nākamajā mirkli ar troksni iegāzās ūdenī viļņa otrajā pusē. Laiva atguva līdzsvaru un atkal nesās lejup, bangojošajā dzelmē.
- Vai lēnāk nevar?
- Lēnāk nekas neizdosies! Laivai jālido!
Hečs paskatījās pāri braucamā priekšgalam.
- Bet mēs lidojam nepareizajā virzienā!
- Neuztraucies! Pēc dažām minūtēm sagriezīsimics pareizi.
Hečs apsēdās priekšgalā. Viņš vēroja, kā Bontjēra pēc iespējas ilgāk aiztur laivu starp gludajiem, stiklainajiem viļņiem, kur to nevar aizsniegt vējš un putas - pilnībā pārkāpjot noteikumu, ka laivu nedrīkst pagriezt ar bortu pret nopietnu bangu. Taču lielais ātrums nodrošināja laivai stabilitāti, un Bontjērai pietika laika izvēlēties piemērotāko vietu, kur velties pari kārtējam vilnim.
Tuvojās nākamais milzu valnis. Bontjēra apņēmīgi pagrieza motora rokturi. Laiva pārlēca pāri viļņa mugurai un, krizdama ieplakā, mainīja virzienu.
- Augstais Dievs! - Hečs iesaucās, izmisīgi pūlēdamies nosēdēt.
Kad viņi nonāca salas aizvēja pusē, vējš mazliet norima. Viļņi vairs nesekoja viens otram pārāk regulāri, tādēļ mazajai laivai bija grūti slīdēt mutuļojošajā ūdenī.
- Griezies atpakaļ! - uzsauca Hečs. - Paisums mus aiznesis garam salai!
Bontjēra jau gribēja atbildēt, taču pārdomāja.
- Gaismas! - viņa iesaucās.
No negaisa iznira "Cerbers" - tas bija apmēram trīssimt jardu attālumā, un tā prožektori uz tiltiņa un priekšējā klaja šķēla tumsu. Kuģis pagriezās pret viņiem - kā glābiņa simbols, kā miera osta. Iespējams, ieraudzījuši mūs, Hečs nodomāja, nē, pilnīgi noteikti ieraudzījuši mūs! Droši vien ieraudzījuši "Žēlabaino Džeinu" tin steidz palīgā.
- Mēs esam šeit! - iekliedzās Bontjēra un māja ar rokām.
"Cerbers" samazināja ātrumu un pagriezās ar kreiso bortu pret laivu. Kad milzīgais korpuss nostājās priekšā vējam un viļņiem, šūpošanas mazliet nomierinājās.
- Atveriet luku! - uzsauca Hečs.
Kādu bridi viņi turpināja šūpoties un gaidīja, taču uz "Cerbera" valdīja klusums un miers.
- Vas-i/, vas-y! - Bontjēra kliedza. - Mēs salstam!
Hečs vēroja balto milzeni un saklausīja elektriskā motora rūkoņu. Viņš pievērsās lūkai - gaidīja, kad tā atvērsies. Taču tā nekustējās.
Debesis pāršķēla zibens. Hečam šķita, ka augstu virs galvas viņš spožajā gaismā ieraudzījis kādu cilvēka stāvu.
Motors turpināja rukt. Un tad viņš ieraudzīja harpūnu - ierocis lēni griezās viņu virzienā.
Ari Bontjēra samulsusi skatījās uz harpūnu.
- Grande merde du noir, - viņa izdvesa.
- Sagriez laivu! - I lečs uzsauca.
Bontjēra strauji sagrieza stūri pa labi. Virs galvas I lečs ieraudzīja zilu uguntiņu. Atskanēja skaļa šņākoņa, un tad no- granda tāds ka sprādziens. Viņu priekšā izauga divdesmit pēdas augsts ūdens tornis, ko no iekšpuses izgaismoja nepatīkams oranžs spīdums.
- Harpūna ar sprāgstvielām! - iesaucās Hečs.
Atkal uzplaiksnījums un sprādziens - biedējoši tuvu. Nelielā laiviņa spēcīgi sasvērās. Tiklīdz viņi izslīdēja ārā no "Cerbera" aizvēja, laiva nonāca mežonīgās vētras varā. jau nākamajā mirkli ūdeni iesprāga vēl viena harpūna. Laiva atkrita atpakaļ un gandrīz paslīdēja zem ūdens - šļakatas iesitās Hečam sejā.
Ne varda neteikusi, Bontjēra atkal sagrieza laivu, palielināja ātrumu un virzīja laivu tieši "Cerberam" virsū. Hečs jau gribēja uzkliegt, taču tad saprata, ko arheoloģe grasas darīt. Pēdējā brīdi viņa pagrieza laivu sāniski, un tā spēcīgi atsitās pret milzīgo kuģi. Tagad viņi atradās korpusa aizsegā, kur harpūnai nebija aizsniedzami.
- Aizlavīsimies gar pakaļgalu! - Bontjēra uzsauca.
Tiklīdz Hečs paliecās uz priekšu, lai smeltu ūdeni, priekšā pavērās dīvains skats - viņiem virsū pa ūdens virsmu brāzās šaura līnija. Hečs kā apburts nespēja atraut acis no tās. Kad līnija skāra laivas priekšgalu, tas ar plosošu troksni pazuda skaidu un dūmu mākoni. Atkritis pakaļgalā un pacēlis acis, Hečs ieraudzīja Strīteru, kas bija pārliecies pāri kuģa reliņiem - un tēmēja uz viņu ar flešeti.
Iekams Hečs paguva izdvest kaut vārdu, Bontjēra atkal vadīja laivu uz priekšu. Ierocis Strītera rokās saka strādāt kā velnišķīga šujmašīna - tā pāršķēla ūdeni tieši tajā vietā, kur laiva bija mirkli iepriekš. Viņi attālinājās no kuģa pakaļgala un atkal atradās vētras skavās - laiva šūpojās un ūdens šļācās pari sadragātajiem bortiem. "Cerbers" rēkdams sāka griezties. Bontjēra parāva laivu pa kreisi - tā gandrīz apgāzās. Tagad viņi taisnā ceļā devās uz Skrandu salu.
Taču mežonīgi mutuļojošajā jūrā laivele nespēja cīnīties ar vareno un ātro "Cerberu". Cauri stiprajiem viļņiem Hečs ieraudzīja, ka kuģis tuvojas. Nākamajā minūtē tiks aizšķērsots vienīgais ceļš cauri rifiem, un viņi netiks līdz salas piestātnei.
- Uz rifiem! - Hečs uzsauca. - Ja izvēlēsies īsto vilni, varēsi pārlidot tiem pāri! Šai laivai vajadzīgā tikai peda ūdens!
Bontjēra stūrēja norādītajā virzienā. "Cerbers" turpināja sekot un nepielūdzami tuvojās.
- Piemāni viņu! Lai domā, ka gatavojies pie rifiem griezties! - I lečs uzsauca.
Bontjēra virzīja laivu paralēli rifiem.
- Viņš domā, ka ir mūs noķēris! - nokliedza Hečs, kad "Cerbers" kārtējo reizi sagriezās. Atskanēja vēl viens sprādziens, un jau nākamajā mirklī Hečam krūtīs iesitās sāļu šļakatu šalts. Tad viņi izspruka no ūdens strūklas, llečs ieraudzīja, ka harpūna līdz pusei nogrāvusi kreiso bortu.
- Musu vienīgā iespēja! - viņš nokliedza. - Ar nākamo vilni laižam pāri!
Šķita, ka viņi neiedomājami ilgi slīd apkart rifiem. Pēc tam I lečs uzsauca:
- Tagad!
Tajā pašā bridi, kad Bontjēra iestūrēja mutuļojošajā ūdens ellē, kas ieskāva rifus, atskanēja jauns sprādziens. Hečs izdzirdēja briesmīgu krakšķi un tika uzmests gaisā. Viss apkārt pārvērtās par burzguļojošu ūdens un koka gabalu vērpeti, un vienīgais troksnis bija apslāpēta burbuļošana. īss panikas mirklis, un pēc tam viņu apņēma pilnīgs miers.
47.
Vudijs Klejs paslīdēja uz jūraszāļu kumšķa, sasita apakšstil- bu un gandrīz jau sāka velti valkāt Dieva vārdu. Klintis piekrastē bija slidenas un zālēm klātas. Viņš nolēma, ka drošāk bus mesties rāpus.
Sāpēja visas maliņas. Deguns neiedomājami smeldza. Drēbes bija sarautas driskās. Un viņam briesmīgi sala. lāču viņš jutās dzīvāks neka jebkad savā mūžā. Klejs jau gandrīz bija aizmirsis, ko nozīme mundrs gars. Protesta akcija, kura nebija nesusi gaidītos augļus, tagad šķita maznozīmīga. Būtībā tā nebija izgāzusies. Viņš nonācis šajā salā. Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, taču Viņš savu kalpu atvedis uz Skrandu salu ar kadu nolūku. I'ātad viņam tiks uzticēts kāds uzdevums, kāds ļoti svarīgs uzdevums. Klejs pagaidām nezināja, kāds būs šis uzdevums, taču bija pārliecināts, ka vajadzīgajā bridi sapratīs.