Klejs uzrāpās virs paisuma līnijas. Nu iešana bija vieglāka, un viņš izslējās, atklepojot pēdējās jūraszāles. Katra ieelpa radīja briesmīgas sāpes degunā, taču Klejs nelikās par tām ne zinis. Kā bija teicis Svētais Laurenss12 ", kad romieši viņu dzīvu dedzināja sārtā? Pagriez, mani Dievs! Lai izcepas ari otrs sāns.
Bērnībā, kamēr citi puikas lasīja detektīvromānus par Hārdija puišiem, Mazuļa Ruta12 ' un Tija Koba'" biogrāfijas,
Klejam mīļākā bija Foksa "Mocekļu grāmata"123 . Ari tagad, jau būdams kongregācijas draudzes mācītājs, viņš nesaskatīja nekā ļauna, ja sprediķos brīvi tika citētas ainas no kada katoļu svētā dzīves vai stāsti par viņa nāvi. Tie bija cilvēki, kas apveltīti ar paredzēšanas spēju un kam pietika drosmes raudzīties nākotnē, lai ko tas arī nemaksātu. Klejs bija pilnīgi pārliecināts, ka viņam piemīt šī drosme. Taču līdz šim viņam bija trūcis spējas paredzēt turpmākos notikumus.
Bet tagad viņam bija vajadzīgs patvērums, kur sasildīties un noskaitīt lūgšanu - Klejs vēlējās, lai Dievs atklāj viņa misijas mērķi.
Klejs nopētīja pelēko krastmalu un melnās debesis, ko plosīja nevaldāmais negaiss. Pa labi tumsā vidēja vairāki milzīgi klints bluķi - zvejnieki tos dēvēja par Vaļu mugurām. Aiz tām - nedabiski sausa lagūna, ko ieskāva "Talasas" izbūvēta kesona sienas. Taču atklātais jūras dibens nebija pilnīgi sauss. Klejs ievēroja, ka viļņi bez žēlastības sitās aizsprosta konstrukcijās. Daži balsta statņi jau bija saliekti, bet viena dzelzsbetona plāksne pavisam deformēta. I.īdz ar katru bangu pāri augstajai sienai pāršalca lieli putu mākoņi.
Klejs devās tālāk pa klinšaino krastu, kamēr atrada patvērumu zem milzīga uzbēruma, zem kura vidēja koku saknes. Taču ari tajā viņu sasniedza lietus plīkšķi; apsēdies Klejs tūdaļ sāka drebēt no aukstuma. Atkal piecēlies kājās, viņš turpināja iet gar uzbērumu, lai uzmeklētu kādu aizvēja vietu. Visapkārt nemanīja ne dvēseles. Varbūt uz salas neviena nebija - laupītāji aizbraukuši vēl pirms vētras, aizbēguši kā augļotāji no tempļiem.
Viņš nonāca pie zemesraga. Aiz tā sākās atklāta jura. Pat šeit viļņu sišanās pret krastu šķita neiedomājami skaļa. Nonācis raga otrajā pusē, Klejs ievēroja dzelteno policijas lenti - viens tās gals brīvi plandīja mežonīgajā vējā. Viņš turpināja ceļu. Aiz lentes bija redzama triju spoža metāla stiprinājumu konstrukcija un tālāk - ieeja tumšā, nelīdzenā uzbērumā. Lavierēdams starp lenti un stiprinājumiem, Klejs nonāca pie atveres, kurā varēja ieiet, vien pieliecot galvu.
Iekšā bangojošās jūras rēkoņa jūtami pieklusa. Vieta šķita omulīga un sausa. Ja ari nebija īsti silts, arī salt nesala.
Klejs no kabatas izņēma pieticīgo pirmās nepieciešamības preču komplektu: lukturīti, sērkociņus plastikāta kastītē, miniatūru aptieciņu. Paspīdinājis uz sienām un griestiem, Klejs atskārta, ka atrodas nelielā kambari, kas sašaurinās un turpinās tunelī.
Ļoti interesanti, gandrīz iepriecinoši. Varētu pat teikt, ka viņš atvests uz šo tuneli. Klejs nešaubījās, ka šī eja ir kaut kā saistīta ar izrakņāto salas centru, par kuru viņam bija stāstīts. Viņš atkal sāka spēcīgi drebēt, tādēļ nolēma, ka vispirms jāiekur uguns un jaapžāvejas.
Salasījis alā ieskalotos kokus, Klejs atskrūvēja plastikāta cilindra vāciņu. Paliecot trauku, saujā iekrita sauss koka sērkociņš. Klejs pasmaidīja - tā bija rūpīgi apslāpēta triumfa izpausme. Šo ūdensnecaurlaidīgo sērkociņu kastīti viņš ņēma līdzi katrā braucienā ar laivu - kopš dienas, kad ieradās Stormheivenā. Klēra allaž ķircinājās par to - protams, tā taču bija Klēra, mūžam labsirdīgā jokdare -, taču viņai pat prātā neienāca, ka sāpīgi ievaino Kleja visslēptākās jūtas. Bet tagad šie sērkociņi piedalīsies viņa likteņa izspēlē.
Drīz vien nelielais ugunskurs meta alas sienās jautras ēnas. Arā plosījās vētra, taču garam ieejai tuneli. Sāpes deguna mazinājās, pārvērtās trulā, vienmērīgā pulsēšanā.
Klejs pietrausās tuvāk ugunij, lai sasildītu rokas. Drīz, pavisam drīz taps zināms, kāds īpašs uzdevums bija sagatavots tieši viņam.
48
Izabella Bontjēra, piemiegusi acis, lai pasargātos no vēja un lietus, novērtēja klinšaino krastu. It visur smiltis iezīmējās ēnas - tumšas un nenoteiktas -, un katra atgādināja Melina Heča ķermeni. Taču, pieejot tuvāk, izrādījās, ka tie ir tikai klinšu bluķi.
Viņa pievērsās jūrai. Tur bija saskatāms Naidelmana kuģis "Grifs", ko divi enkuri, cīnoties ar rēcošo auku, noturēja rifu tuvumā. Vēl tālāk jūrā tikko jaušams vidēja prožektoru spoži izgaismotais elegantais baltais "Cerbers". Kuģis ar spēcīgo viļņu palīdzību bija ticis prom no rifiem, kam pirmīt tika uzdūries. Bija acīm redzams, ka kuģis zaudējis vadāmību, un spēcīgs bēgums to nesa arvien tālāk jUrā. Kuģis bija mazliet sasveries - iespējams, sadragāts kāds pārītis starpsienu, varbūt radusies sūce. Pirms dažām minūtēm Bontjēra bija manījusi laivu, kas tika nolaista no kuģa un, cīnoties ar viļņiem, mežonīgā ātrumā nozuda aiz salas tālākā gala. Tā devās Galvenās nometnes doka virzienā.
Vai Strīters vada laivu, Izabella nezināja. Taču vienu apzinājās ļoti skaidri: lai cik arī moderns būtu pētnieku kuģis, viens cilvēks nevar vienlaikus stūrēt un rīkoties ar harpūnu. Un tas nozīmēja, ka notiekošais - lai kas tas ari būtu - nebija vājprātīga vienpaša roku darbs. Strīteram bija palīgi.
Bontjēra nodrebēja un ciešāk ietinās piemirkušajā lietusmēteli. No Heča nebija ne miņas. Ja Hečs pārdzīvojis laivas iznicināšanu, bija cerība, ka viņš izmests šajā piekrastē. Taču viņa šeit nav, - par to Bontjēra tagad bija pilnīgi pārliecinātā. Pārējo krasta līniju ieskāva klintis - pilnīgi neaizsargātas pret niknajiem viļņiem…
Viņa ar varu apslapēja sirdī briestošās šausmīgās sajūtas. Lai vai kā, viņa pabeigs iesākto.
Bontjēra sāka soļot uz Galvenas nometnes pusi - pa apkārtceļu, pa drošāko ceļu - vairīdamās no melnās piekrastes līnijas. Vējš aizvien vairāk pieņēmās spēkā, un baltās viļņu putu vērpetes tika iesviestas dziļi salas iekšienē. Jūra ap rifiem bangoja skaļi un nepārtraukti - Bontjēra tik tikko spēja saklausīt pērkona dārdus.
Viņa lēni tuvojās baraku pulciņam. Sakaru tornis bija tumšs, antenas brīvi šūpojās vējā. Viens no salas ģeneratoriem bija apklusis, turpretī otrs uz metāliskās platformas drebēja un trīcēja kā dzīva būtne, kas protestē pret pārmērīgu slodzi. Bontjēra ielīda spraugā starp apklusušo ģeneratoru un degvielas tvertnem un uzmanīgi nopētīja nomelni. Pašā centrā spīdēja nelieli taisnstūri - Pirmās salas logi.
Turēdamās baraku ēnās, viņa uzmanīgi līda uz priekšu. Sasniegusi Pirmo salu, Bontjēra ieskatījās pa logu. Vadības centrs bija tukšs.
Pāri izrakņātajam ceļam viņa pieskrēja medpunkta logam. Arī tas izskatījās pamests. Paraustījusi durvis, arheoloģe no- lamajās, - tās bija aizslēgtas. Uzmanīgi aizslīdējusi līdz ēkas otrajai pusei, viņa pacēla akmeni un izdauzīja loga stiklu - šādā negaisā sīko šķindoņu neviens tapat nesaklausīs. Izbāzusi roku cauri lauskām, viņa atvēra logu no iekšpuses.