Telpa, kura izdevās ierāpties, bija Heča iekārtotā neatliekamās palīdzības sniegšanas zāle. Šauro kušeti neviens vēl nebija izmantojis - tā palikusi tikpat neskarta un glīta sakla- ta ka pirmajā dienā. Bontjēra steigšus sāka raut vaļā atvilktnes - viņa meklēja pistoli, nazi, jebko, kas noderētu par ieroci.. Taču atrast izdevās tikai garu, smagu lukturi. Ieslēgusi to un spīdinadama uz grīdas, viņa iegāja nākamajā telpā. Vienā pusē bija Heča kabinets, bet otrajā - gaitenis, kas veda uz uzgaidāmo telpu. Tālākajā sienā bija durvis ar uzrakstu "Medikamentu noliktava". Kā jau sagaidāms - slēgtas, taču visai vieglas, taisitas no trausliem dēļiem. Divi precīzi mērķēti sitieni, un durvis pārlūza uz pusēm.
Nelielo telpu no trim pusēm ieskava skapji ar stikla durvīm - augšējos plauktos bija medikamenti, apakšējos glabājas aprīkojums. Bontjērai nebija ne jausmas, kā varētu izskatīties Geigera skaitītājs, taču atcerējās, ka Hečs to nosauca par dozimetru. Viņa ar lukturi izdauzīja viena skapja stiklu un, bārstīdama saturu uz grīdas, pārmeklēja apakšējās atvilktnes. Nekā. Tad viņa izsita nākamā skapja durvis, rāva vaļa atvilktnes, bridi pa brīdim šo to ieslidināja kabatā. Pašā apakšējā atvilktnē sieviete atrada nelielu melna neilona futrāli ar milzīgu firmas Radmetrics logo. Futrālī bija dīvaina ierīce ar saliekamiem rokturiem un adas siksnu. Virsējā daļā bija spīdošs displejs un mazītiņa tastatūra. Priekšējā daļā izvirzījās neliels cilindrs, kas atgādināja mikrofonu.
Bontjēra sameklēja ieslēgšanas pogu un, lūgdamās, kaut baterija darbotos, nospieda to. Atskanēja kluss pīkstiens, un displejā parādījās ziņojums:
RADMETRIC SYSTEMS INC.
RADIĀCIJAS KONTROLES UN NOTEIKŠANAS SISTĒMA DARBĪBU NODROŠINA PROGRAMMATŪRA RADMETRIC 3.0.2 (A) LAIPNI LŪDZAM, JAUNS LIETOTĀJS VAI VAJADZĪGA PALĪDZĪBA? J/N
- Un kā vēl vajadzīga! - nočukstēja Bontjēra un nospieda taustiņu J.
Ekrānā viena pec otras parādījās rindiņas ar instrukcijām. Viņa ātri tas pārlasīja, tad izslēdza aparātu - jo saprata, ka, pūloties iemācīties ar to apieties, tikai velti izšķiedis laiku. Ar baterijām viss kārtībā, taču nebija zināms, cik ilgi tās izturēs.
Ielikusi aparātu atpakaļ futrālī, Bontjēra atgriezās neatliekamās palīdzības telpā. Pēkšņi viņa sastinga. Vētras rēkoņu pāršķēla asa un svešāda skaņa - atgādināja šāvienus.
Uzlikusi futrāli plecā, viņa devās uz izsistā loga pusi.
49
Hečs apdullis ērti gulēja uz akmeņiem, viņa krūtis apskaloja viļņi. No vienas puses, viņš jutās vilies, ka izrauts no jūras skavām. No otras puses - sīkas, taču pieaugošas -, pārņēma šausmas par šādām domām.
Viņš bija dzīvs - skaidrs vismaz tas; dzīvs - līdz ar sāpēm un ciešanām, ko nesa šāda atjausma. Viņš varēja tikai minēt, cik ilgi tā gulējis.
Pamazām Hečs sāka just sāpes plecos, ceļos un stilbos. Atlika tikai par tām iedomāties, kā sāpes pārvērtās mocībās. Rokas un kājas bija aukstumā sastingušas, galva šķita kā pielieta ar ūdeni. Tā saprāta daļa, kas iegalvoja, ka viss notiek uz labu, tagad mudināja vilkt savu nelaimīgo pakaļu ārā no ūdens un augšup pa klinšaino piekrasti.
Viņš dziļi ievilka elpu - plaušās nonāca ari jūras ūdens, tādēļ sākās klepus. Spazmas piespieda pietrausties uz ceļiem, taču kājas neturēja svaru, un viņš atkal nogāzās uz akmeņiem. Uzcīnījies atkal augšā, Hečs rāpus pavirzījās dažas pēdas tālāk - ārā no ūdens. Tad viņš uz milzīga granīta bluķa atpūtās - klints zem vaiga šķita vēsa un gluda.
Tiklīdz domas mazliet noskaidrojās, sāka atgriezties atmiņa. Hečs atcerejās Naidelmanu, zobenu un iemeslu, kādēļ atgriezies uz salas. Atcerējās braukšanu ar "Žēlabaino Džeinu", kuģīša apgāšanos, laivu, Striteru…
Strīters.
Viņš piecēlās sēdus.
Laivā bija ari Izabella.
Pietrausies kājās, Ilečs atkrita atpakaļ; atkal apņēmīgi piecēlās. Viņš bija izkritis no laivas pakaļgala, un untumainais vilnis izmetis viņu šajā klinšainajā piekrastē. Priekšā negaisa pārņemtajās debesis melni vīdēja zemās klintis, kas aizsedza skatu uz pirātu apmetnes vietu. Bontjēra droši vien izmesta akmeņainajā pludmalē. Ja viņa vispār tikusi lidz krastam.
Un pēkšņi Ilečs atskārta, cik neizturama ir doma, ka Izabella varētu būt mirusi.
Hečs grīļīgi devās uz priekšu un aizsmacis sauca Bontjēru vārdā. Pēc brīža viņš apstājās, lai paraudzītos apkārt - izrādījās, ka apjucis viņš gājis prom no pludmales zemo klinšu virzienā. Pakāpies augstāk, viņš atkal pagriezās uz jūras pusi. No Bontjēras nebija ne miņas, tāpat kā no laivas atlūzām. Okeāna viļņi nesaudzīgi un nenogurdināmi sitās pret kesona sienām - katru reizi pa spraugām cauri izšļācās jūras ūdens.
Uz bridi tumšo piekrasti apmirdzēja gaisma. Hečs pacēla galvu, taču gaismiņas vairs nebija - droši vien zibens, kas atspīdējis no klintīm. Viņš sāka kāpt lejā no klints.
Negaidīti gaisma atgriezās - šoreiz jau tuvāk - un pašūpojās pie likuma. Tad gaismas spēcīgais bālais halogēnlam- pas stars pasitās uz augšu un pāršķēla tumsu. Tas švīkstēja turpu šurpu gar krastu, tad pārmeklēja teritoriju iekšzemē. Instinktīvi Hečs sāka rāpties atpakaļ augšā.
Pēkšņi viņš tika apžilbināts. Hečs piespiedās klintij un pagriezās. Gaismas stars taustija zemi apkārt viņam. Un tad Hečs acu priekšā ieraudzīja savu ēnu. Viņš bija pamanīts.
Atkal atskanēja savadais, saraustītais troksnis, ko Hečs bija dzirdējis uz "Cerbera" - rīboņu apslāpēja vētras rēkoņa un vēja gaudošana. Šķita, ka sitas milzieas adāmadatas. Pa labi no viņa gaisā izšāvās dubļu šaltis. Strīters bija aiz muguras un šāva viņam virsū.
Hečs nekavējoties pavēlās uz kreiso pusi - viņš izmisīgi centas uzrāpties klinti. Kārtējā velnišķīgā klaboņa - simts volframa naglu ietriecās akmenī vieta, kur pirms dažām sekundēm bija gulējis viņš.
Pa pusei rāpodams, pa pusei veldamies, llečs tika pāri klintij un, slīdēdams uz slapjās zāles, ripoja lejā no uzbēruma. Apstājies, viņš neganti paraudzījās apkārt. Ne viena vienīga koka - tikai garš atklāts celiņš pāri pļavai, kas veda augšup uz. Ortanka pusi. Tieši priekšā vīdēja nelielais šķūnis, ko Bontjēra bija izmantojusi rakšanas rīku glabāšanai, un mel- nējošs zemes taisnstūris - pirātu masu kaps.
Viņa skatiens pakavējās pie šķūņa. Tajā varētu paslēpties. Taču ta būs pirmā vieta, kur Strīters viņu meklēs.
Hečs vel mirkli vilcinājās. Un jau nākamajā skriešus pieveica pļavu un ielēca kapa.
Pēc lēciena triju pēdu dziļuma viņš sagrīļojās, taču tūdaļ atguva līdzsvaru. Bedri izgaismoja zibens šautra. Daži pirātu skeleti bija izņemti no masu kapa, taču lielākā daļa palikuši in situ, tikai pārklāti ar brezentu. Izrakumus bija plānots pabeigt nākamajā nedēļā.
Pamatīgs pērkona dārds mudināja rīkoties. Hečs veikli palīda zem brezenta gabala. Apakšā jautās kaut kas ass un nepatīkams - parakņājies zemē, viņš izvilka milzīgu iedauzīta galvaskausa gabalu. Pametis to sānis, Hečs apgūlās un klusi gaidīja.
Augsne zem brezenta bija mikla, taču ne dubļaina. Ticis patvērumā, kur vairs nav aizsniedzams lietum un vējam, Hečs sajuta, kā siltums apņem sastingušos locekļus.
Atskanēja savāds troksnis - šķita, ka tur kāds velk kāju ārā no dubļiem.