Hečs aizturēja elpu. Iečīkstējās metāls - kāds bija atrāvis šķūņa durvis. Un tad iestājās klusums.
Atkal soļi - tuvāki, tālāki. Smaga, taču vienmērīga elpa - apmēram desmit pēdu attālumā. Mehānisks klikšķis - ierocis tika sagatavots šaušanai. Hečs saprata, ka neizdosies piemuļķot Strīteru.
Atskanēja šāviens, un pēkšņi šķita, ka kapa dibens atdzīvojies - gaisā uzšķēlās augsnes, smilšu un kaulu šķembu mākonīši. Ar acs kaktiņu Hečs manīja, kā cilājās brezents - to augšup vilka simtiem sīku nagliņu, bet kauli krita atpakaļ zemē. Nāvējošās nagliņas, kas nikni kapāja apkārtni, tuvojās viņam, un Hečs saprata, ka viņam ir tikai pāris sekunžu laika - ja vispār ir lai izlemtu, kā rīkoties tālāk.
Ierocis ieklepojās un apklusa. Nošķindēja metāls. Izmisuma pārņemts, Hečs izmantoja niecīgo iespēju - pietrausās kājās un, izstiepis savā priekšā brezenta gabalu, uz labu laimi leca trokšņa virzienā. Viņš ietriecās tieši Striterā un nogāza uzbrucēju uz muguras. Ierocis izkrita no rokas, tam līdzās - munīcijas karba. Lukturis piezemējās zālē dažu pēdu attālumā. Strīters zem brezenta mežonigi cīnījās - sita ar rokām un kājām. Hečs ar celi nomērķēja vieta, kur, viņaprat, vajadzēja būt Strītera kājstarpei, un kā balvu saņēma pretī sāpju pārņemtu kliedzienu.
- Nelietis! - Hečs iesaucās, žmiegdams pretinieku ar savu augumu un sizdams cauri brezentam. - Nožēlojamais punduris'.
Pēkšņi viņš saņēma cirtienu pa žokli. Ilečs sareibis pasitas sānis - iespējams, Strīters devis triecienu ar galvu. Ilečs smagi atkrita uz brezenta, taču Strīters izrādījās pietiekami muskuļots un spēcīgs - viņš jau sāka atbrīvoties. Hečs steigšus pasniedzās pēc munīcijas kārbas un aizmeta to tālu tumsā; pēc tam viņš stiepās pēc luktura, bet Strīters pietrausās kājās un pilnībā atbrīvojās no netīrā brezenta. Strīters pielika roku siksnai, un jau nākamajā brīdī viņam rokā bija automātiskais ierocis. Pieņēmis acumirklīgu lēmumu, Hečs uzmina kāju lukturim.
Viss iegrima tumsā, un atskanēja šāviens. Hečs uz labu laimi metās prom - skriedams zigzagiem, viņš tuvojās centrālajai augstienei un taciņu labirintiem aiz. tās. Zibens šautra izgaismoja Strīteru - apmēram simts jardus zemāk. Tas ieraudzīja savu pretinieku, pagriezās un tuvojās pa īsāko ceļu. Hečs skrēja uz galveno izrakumu vietu - vispirms pa vienu taciņu, tad pa otru. Viņš pilnībā paļāvās uz savām izjūtām, lai noturētos teritorijā, ko ierobežoja dzeltenā lente. Aiz muguras atskanēja skaļi soļi un smaga elpa.
Uzkāpis virsotnē, Hečs ieraudzīja Ortanku, kura gaisma mirdzēja cauri miglai. Uz mirkli pakavējis skatienu šajā pusē,
Hečs pagriezās uz otru - bija skaidrs, ka pat blakus gaismai viņš Striteram būs viegls mērķis.
Heča smadzenes darbojās ātri. Varētu skriet lejā uz Galveno nometni un mēģināt paslēpties ēku puduri. Taču tur viņu itin viegli varēja iedzīt strupceļā. Turklāt tikt vaļā no Stritera vajadzēja pēc iespējas ātrāk.
Un tad Hečs atskārta, ka virszemē viņam tas neizdosies.
Netālu bija tunelis, Bostonas šahta, kas nelielā leņķī veda tieši pazemē. Ja atmiņa nevīla, ši šahta lielā dziļumā bija savienota ar Ūdens Aku. Naidelmans bija to rādījis torit - vai tiešām tas nolicis tikai pirms dažām nedēļām? kad viņi pirmo reizi noteica oriģinālās Akas atrašanās vietu.
Laika vairs nebija. Hečs pameta acis uz spīdošo Ortan- ku, noorientējās un tad nogriezās pa citu taciņu. Un, luk, jau šahta: melna, nezāļu kumšķiem skauta ieejas mute aiz drošības lentes.
I lečs paslīdēja zem lentes un nostājās pašā Bostonas šahtas mala. Tajā valdīja akla tumsa, un vējš dzina lietu horizontāli tieši acīs. Neliels leņķis? Tumsā šahta šķita teju vertikālā. I lečs vilcinādamies raudzījās lejup. Bet tad uz metāliskās laipas atskanēja soļi. Hečs ieķērās tievajos Virdžinijas ievas stumbros, pārlēca pari šahtas malai un sāka taustīties gar slidenajam šahtas sienām, lai atrastu atbalstu kājām. Tāda nebija. Koku saknes ar troksni iztrūka 110 augsnes, un Hečs lidoja tukšumā.
Lidojums bija īss, un viņš ar plakšķi nokrita dubļos. Hečs pietrausās kājās - pasaule mazliet grīļojās, taču viņam nekas nesāpēja. Virs galvas bija redzams vājš debess kvadrātiņš - tikai mazliet gaišāks par melnu. Un jau nākamajā mirklī viņš ieraudzīja - vai domāja, ka ieraudzīja - ēnu, kas staigāja ap bedres malu…
Apdullinošs troksnis, spožs uzplaiksnījums. Otrais šāviens sekoja nekavējoties, un kaut kas atsitas dubļainajā sienā dažas collas virs Heča galvas.
Hečs apgriezās un metās dziļāk tunelī. Viņš saprata, ko iecerējis Strīters: pirmā šāviena uzplaiksnījumu izmantot, lai precīzi trāpītu ar otro.
Tunelis gandrīz slāvus gāja zemē, un Ilečs saprata, ka slīd. Skrienot viņš sāka zaudēt līdzsvaru un izmisīgi pūlējās noturēties kājās. Pēc dažām šausmu pilnām sekundēm krauja kļuva lēzenākā - pietiekami, lai I lečs rastu kājām atbalstu un varētu apstāties.
Stāvēdams miklajā tunelī, viņš ieklausījās un mēģināja atgūt elpu. Skriešana uz labu laimi bija pašnāvība. Tunelis droši vien bija izrakņāts…
Aiz muguras atskanēja dobjš troksnis, kam sekoja steidzīgi žļerkstoši soļi.
Hečs uztaustīja tuneļa sienu. Roka cieši satvēra slidenās redeles, un viņš kāpa lejā, cik ātri vien uzdrošinājās, vienlaikus mēģinādams domāt racionāli. Strīters, bez šaubām, šaus vēlreiz. Varbūt pat vairākas reizes. Taču Strītera stratēģiju varēja izmantot arī Hečs - uzplaiksnījums no pirmā šāviena rādija, kas gaida tālāk.
Nāvi nesīs otrais šāviens.
Pirmais šāviens atskanēja gluži kā atbilde uz viņa pārdomām un apdullinoši atbalsojās šaurajā tunelī. Hečs metas sānis, otrā lode trāpīja redeles tieši viņam aiz muguras.
Neskaidrajā gaismā viņš saskatīja, ka tunelis lēzeni tiecas lejup.
Pielēcis kājās, Hečs metās uz priekšu - ar izstieptām rokam. Klupdams, slīdēdams viņš skrēja uz priekšu - pat tālāk, nekā pietika drosmes. Beidzot viņš apstājās, uztaustīja sienu un ieklausījās. Strīters noteikti seko, tikai daudz uzmanīgāk. Ja izdotos atrauties no šī pretinieka, varbūt varētu tikt līdz vietai, kur Bostonas šahta krustojas ar Ūdens Aku. Un tur būs Naidelmans. Kapteinis noteikti nezināja, ko pasācis Strīters, kuru acīmredzot piemeklējusi psihiska slimība - citādi to nebija iespējams izskaidrot. Ja vien izdotos nonākt līdz galvenajai šahtai…
Atkal šāviens - daudz tuvāk, nekā Hečs bija gaidījis. Viņš izmisīgi parāvās malā un tik tikko izvairījās no otrās lodes. Tunelis tālāk sadalījas - kreisais atzars beidzās ar kaut ko līdzīgu rēgainam bezdibenim. Atskanēja trešais šāviens, tad - ceturtais, un kaut kas it kā ar asu adatu pārdūra 1 leča ausi.
Ievainots. Meties skriešus, I lečs taustīja seju, pār kuru no sadragatās auss tecēja asinis. Viņš ielīda šaurajā atzarā un piegāja tik tuvu bezdibenim, cik vien uzdrošinājās. Tad viņš piespiedās sienai un saspringts gaidīja. Kad uzplaiksnīs nākamais šāviens, viņš metīsies virsu Strīteram un nogāzīs gar zemi. Bet varbūt Strīters ieskriesies, nepagūs apstāties un pats iekritīs bedrē.
Saspringtajā tumsā un klusumā Hečs saklausīja dipoņu - tikai mazliet skaļāku par paša sirdspukstiem. Strīters taustī- jas uz priekšu. Hečs gaidīja. Tagad bija dzirdama ari ķērkstoša elpošana. Strīters taupīja lodes - acimredzot krājumi bija ierobežoti. Varbūt viņš būs spiests…
Pēkšņs uzplaiksnījums un rībiens. Hečs lēca uz priekšu - viņš izmisīgi centās aizsteigties priekšā otrajam šāvienam. Brīdi, kad viņš jau bija līdzās Striteram, galvā atskanēja neaptverams sprādziens. Acis apžilbināja spoža gaisma, domas izdzisa, viss izdzisa…