50
Cenzdamās turēties klinšu aizsegā, Bontjēra no Galvenās nometnes aizgāja līdz šaurajai taciņai, kas veda salas augstienē. Viņa zagās arvien augstāk, ik bridi apstājoties, lai ieklausītos. Ārpus apgaismotās nometnes bija tumšs - tik tumšs, ka dažkart nācās uztaustīt mežonīgā vēja sapluinīto dzelteno lenti. Dubļainā taciņa, atkārtojot salas kontūras, veda augšup un atkal laidās lejā. Bontjēra bija izmirkuši līdz kaulam, lietus straumītes tecēja pāri zodam, elkoņiem un rokām.
Taciņa jau bija aizvedusi Bontjēru līdz virsotnei. Dažu simtu jardu attālumā bija redzamas Ortanka aprises. Torņa virsotnē mirgoja trejādas gaismas, un logi atgādināja naksnīgajā tumsā iegravētus spožus kvadrātus. Turpat bija traktors, kura lielos riteņus slacīja lietus šaltis. Piekabē bija divi milzīgi tukši konteineri. Ieeja Akā zem torņa bija tumša, taču no bezdibeņa ārā vīdēja spocīga gaisma. Cauri vētras rēkoņai bija saklausāma mehānismu duna un gaisa sūkņu dārdoņa.
Cauri Ortanka stiklotajiem logiem vīdēja tumšs cilvēka stāvs.
Izmantodama augsto zāli par aizsegu, Bontjēra salikusi līda tuvāk. Simts pēdu attālumā viņa apstājās aiz mežrozīšu krūma. No šīs vietas redzamība bija krietni labāka. Cilvēks
stāvēja, pagriezis muguru, un viņa, slēpdama dozimetru no lielus, turpināja gaidīt. Tiklīdz stāvs iegāja gaismā, Bontjēra pazina platos plecus un garos, netīri blondos matus - tas bija Renkins, ģeologs. Šķita, ka viņš ir viens.
Bontjēra mirkli vilcinājās. Iespējams, Renkins zināja, kā lietot dozimetru; vismaz varētu labāk orientēties instrukcijās. Bel tas nozīmēja, ka nāksies viņam uzticēties.
Strīters bija mēģinājis viņus nogalināt. Kādēļ? Tiesa, viņš jau no paša sākuma ienīda Heču. Taču Bontjēra nespēja noticēt, ka tas ir pietiekams iemesls. Strīters nebija no tiem, kas rīkojas bez apdoma.
Taču I lečs bija mēģinājis apturēt rakšanu.
Vai arī pārējie ir iesaistīti šajā akcijā?
Lai vai kā, Bontjēra nespēja iztēloties, ka atklātais, sirsnīgais Renkins būtu aukstasinīgs slepkava. Bet Naidelmans… Nē, par to labāk nedomāt.
Virs galvas uzplaiksnīja zibens, un Bontjēra sarāvās, kad atskanēja pērkona dārdi. No Galvenās nometnes atlidoja spējš krakšķis - pārstāja darboties arī otrs ģenerators. Or- tankā gaismas nomirgoja pēdējo reizi, un tad torni ieskāva oranža gaisma, ko ražoja avārijas baterijas.
Bontjēra vēl ciešāk piespieda sev dozimetra futrāli. Ilgāk gaidīt vairs nedrīkstēja. Bija jāpieņem lēmums - pareizs vai nepareizs, bet jāpieņem.
51
Tumšajā realitātē Heču atgrieza dubļi, kuros bija iespiesta viņa seja. Galva pēc šāviena pulsēja, un kaut kas sāpīgi dūrās mugurā. Auksts metāls - Hečs saprata, ka tas ir pistoles stobrs, - griezās sadragātajā ausī. Es neesmu nošauts, aptvēra Hečs, man vienkārši iebelza pa galvu.
- Paklau, Heč, - atskanēja Strītera čuksts, - mēs te mazliet paskraidījām, taču tagad spēlīte ir beigusies. - Stobrs urbās Heča ausī. - Viss. Saprati?
Hečs mēģināja pamāt ar galvu, taču Strīters nežēlīgi parāva viņu aiz matiem.
- Jā vai nē?
- Jā, - aizsmakušā balsi noķērca Hečs, aizrijies ar dubļiem.
- Nerausties, nekusties, pat šķaudīt neuzdrošinies bez manas atļaujas, citādi sašķaidīšu lavas smadzenes rozā putekļos!
- Jā, - Hečs atkārtoja, pūlēdamies apkopot spēkus. Viņš jutās apstulbis, nosalis un tik tikko dzīvs.
- Bet tagad mēs celsimies, mierīgi un rāmi. Tik pamēģini paslīdēt un būsi beigts.
Spiediens mugurā atslāba. Hečs pietrausas uz ceļiem, tad - kājās. Lēni, uzmanīgi, cenzdamies nomākt pulsēšanu deniņos.
- Un tagad mēs darīsim, lūk, ko, - atskanēja Strītera balss. - Mēs atgriezīsimies vietā, kur tunelis sadalījās. Un tad dosimies taisna ceļā iekšā Bostonas šahtā. Nu, kusties! Tikai lēnām!
Hečs pēc iespējas piesardzigāk spēra pirmo soli, tad otru - lai nepakluptu tumsā. Viņi nonāca vietā, kur tunelis sazarojās, un, turēdamies pie sienas, turpināja iet pa galveno šahtu.
Hečam šķita, ka viņš varētu aizbēgt. Apkārt valdīja piķa melna tumsa, tātad vajadzēja tikai atbrīvoties no Strītera tvēriena. Taču ausī ieurbtais pistoles stobrs un reibstošā galva apgrūtināja spēju loģiski domāt. Hečs sāka prātot, kādēļ Strīters nav vienkārši nogalinājis viņu.
Uzmanīgi taustoties arvien tālāk, Hečs atskārta, ka Strīters ārkārtīgi labi pazīst Bostonas šahtu. Salā bija tikai daži horizontāli tuneļi, un gandrīz visus caurauda vertikālas šahtas.
- Vai te ir kādas akas? - Hečs beidzot iejautājās.
Atskanēja spalgi smiekli.
- Ja arī ir, tu par to uzzināsi pirmais.
Beidzot, pēc bezgalīgas, murgainas šļūkšanas tumsā, baidoties, ka ik nākamais solis var būt kritiens bezdibenī, Hečs tālumā ieraudzīja vārgu spīdumu. Aiz tuneļa līkuma skatam atklājās gaismas ieskauta atvere. Bija saklausāma klusa mehānismu dūkoņa. Strīters pagrūda viņu, mudinādams pielikt soli.
Hečs apstājās vietā, kur tunelis krustojas ar Ūdens Aku. Pēc ilgās iešanas viņš uz. mirkli jutās kā apžilbis un tikai pēc tam saprata, ka deg vienīgi avārijas ugunis gar kāpnēm. Spējas sāpes ausī - Strīters spieda uzkāpt uz laipas, kas savienoja Bostonas šahtu ar kāpnēm. Sekodams aiz muguras, Strīters nospieda pogas uz paneļa līdzās liftam. Atskanēja dūkoņa, un pēc dažām sekundēm parādījās lifts, kas apstājas līdzās laipai. Strīters uzgrūda Heču uz platformas un pats nostājās aiz muguras.
Kamēr viņi laidās lejā, Hečs atskārta, ka puvekļu un mik- luma smārdam, ko izgaroja Ūdens Aka, piejaucies vēl kas - dūmu un karsta metāla aroms.
Viņi bija nonākuši Akas dibenā. Sienas bija sašaurinājušās, gaiss šķita kā sabiezējis - par spiti ventilācijas sistēmām. Centrā bija redzama svaigi rakta šaura šahta, kas veda uz bagātību kambari. Strīters norādīja, lai I lečs kāpj lejā. Ieķēries margās, Hečs rāpās garām sarežģītam titāna statņu un stiprinājumu mudžeklim. No apakšas skanēja acelilēna balona šņākoņa.
Kad viņi bija nonākuši šahtas apakšā - pašā salas sirdi -, Hečs sašūpodamies nostājās uz kājām. Strīters nolēca viņam blakus. Hečs ievēroja, ka zeme jau aizvesta un priekšā vīd masīva sarūsējusi dzelzs plāksne. Nu bija zudusi pēdējā cerības atblāzma. Žerars Naidelmans nometies ceļos pie plāksnes un ar acetilēna gāzes degli grieza tajā trīs pēdas lielu kvadrātu. Plāksnes augšdaļai bija piemetināta bulta, kam piesiets kabelis, kurš beidzās milzīgajā spainī. Tālākajā stūrī, sakrustojusi rokas uz krūtīm, stāvēja Magnusena. Viņa blenza Hečā - skatiens pauda naidu un nicinājumu.
Atskanēja nikna šņākoņa - Naidelmans aizgrieza gāzes degli. Nolicis to malā, kapteinis piecēlās kājās un, pacēlis metinātājā masku, neizteiksmīgi raudzījās Hečā.
- Izskaties nožēlojami, - viņš vienkārši noteica un tad pievērsās Strīteram. - Kur jūs viņu atradāt?
- Viņi ar Bontjēru mēģināja atgriezties salā, kaptein. Noķēru šo Bostonas tunelī.
- Un Bontjēra?
- Viņu laiva uztriecās rifiem. Protams, ir iespējams, ka arī viņa izglābusies, taču maz ticams.
- Saprotu. Žēl, ka ari viņa tika iepīta šajā lietā. Taču tu vienalga esi malacis!
Strīters aiz lepnuma pietvīka.
- Vai varu uz mirklīti aizņemties jūsu pistoli, kaptein?