Jautājoši vērdamies savā palīgā, Naidelmans atkabināja
pistoli no siksnas un pasniedza viņam. Strīters ar ieroci nomērķēja uz Heču, bet savējo pasniedza Naidelmanam.
- Vai jūs, ser, varētu to atkal pielādēt? Man beidzās munīcija. - Viņš veltīja Hečam greizu smīnu. - Savu lielo iespēju esat palaidis garām, doktor. Un citas vairs nebūs.
Hečs pievērsās Naidelmanam.
- Žerar, lūdzu! Uzklausiet mani!
Kapteinis ar klikšķi pielādēja pistoli un piestiprināja to savai siksnai.
- Uzklausīt? Es jau nedēļām esmu jūsos klausījies, un tas sāka apnikt. - Viņš noņēma ķiveri un pasniedza Magnuse- nai. - Sandra, paņemiet balonu! Avārijas ģeneratori darbosies tikai divas vai trīs stundas, tādēļ nedrīkstam kavēties.
- Jums vajadzētu mani uzklausīt, - Hečs neatlaidās. - Svētā Mihaēla zobens ir radioaktīvs. Atvērt šķirstu nozīmētu pašnāvību!
Naidelmana sejā parādījās garlaikota izteiksme.
- Jūs tiešām negribat padoties, vai ne? Vai tad ar miljardu nepietiek?
- Padomājiet, - turpināja Hečs. - Kaut uz. mirkli izmetiet no galvas bagātības un padomājiet par visu, kas noticis uz šīs salas! Viss top skaidrs. Problēmas ar datoriem, sistēmas niķošanās. Radioaktīvais starojums no kambara izraisīja anomālijas, par kuram stāstīja Vopners. Tāpat slimības, kas piemeklēja strādniekus. Radiācija nomāc imūnsistēmu, samazina leikocītu skaitu, ļauj attīstīties jebkurai saslimšanai. Varu saderēt, ka cilvēkus, kas dienu no dienas pavadīja Akā, raka un stiprināja balstus, piemeklēs visbriesmīgākās slimības.
Kapteinis vērās runātājā. Viņa skatiens nepauda neko.
- Radiācija izraisa matu un zobu izkrišanu. Tāpat bija ar tiem pirātu skeletiem. Kādēļ gan būtu rakts tas masu kaps? Vardarbības pazīmju nebija. Kādēļ gan pārējie pirāti aizbrauca tādā steigā? Viņi bēga no neredzama, neizprotama slepkavas. Un kādēļ, pēc jūsu domām, Okema kuģis tika pamests, bet komandas locekļi bija miruši? Tādēļ, ka viņi bija saņēmuši nāvējošu radiācijas devu, ko izstaroja Svētā Mihaēla zobena šķirsts.
Strīters nežēlīgi ieurba pistoles stobru Heča ausī, un doktors velti mēģināja no tā atbrīvoties.
- Vai tad jūs nesaprotat? Dievs vien zina, cik radioaktīvs ir tas zobens! Starojums var būt velnišķīgi spēcīgs! Ja paņemsiet to rokā, nogalināsiet ne tikai sevi, bet arī daudzus citus. Jūs…
- Esmu pietiekami ilgi klausījies, - Naidelmans teica un paskatījās uz Heču. - Smieklīgi. Nekad nebiju domājis, ka tas būsiet tieši jūs. Kad pārdevu rakšanas ideju musu atbalstītājiem, kad rēķināju risku, jūs šajā vienādojumā bijāt viens no stabilākajiem faktoriem. Jūs ienidāt šīs bagātības. Nekad nebijāt ļāvis nevienam te rakņāties. Sasodīts, jūs tā ari nebijāt atgriezies Stormheivenā! Es zināju, ka, nodrošinājies ar jūsu piekrišanu, varēšu neuztraukties par jūsu alkatību. - Kapteinis papurināja galvu. - Sāpīgi apzināties, cik nepareizi esmu jūs novērtējis.
Beidza šņākt gāze, un Magnusena piecēlās kājās.
- Darīts, kaptein, - viņa teica, noņēmusi metinātāja masku un sniegdamās pie elektriskās kārbas, kas vadīja vinču.
Kabelis ar troksni nostiepās. Metals pretodamies mazliet iečīkstējās, un izgrieztais kvadrāts atrāvās no savas vietas. Magnusena nobīdīja to tālākajā šahtas stūrī un tad atāķēja kabeli no milzīgā spaiņa.
Heča skatiens - gandrīz pret paša gribu - pievērsās robainajam caurumam dzelzs plāksnē. No bagātību kambara uzvēdīja pelēkās ambras, vīraka un sandalkoka aromāts.
- lespidini iekšā! - pavēlēja kapteinis.
Satraukumā drebēdama, Magnusena paņēma lampu no kāpnēm un ielaida to atverē. Tad Naidelmans nometās četrrāpus un lēni, uzmanīgi ieskatījās iekšā.
Iestājās ilgs klusums, ko pāršķēla tikai ūdens pilēšana, gaisa ventilēšanas iekārtu šņākšana un attālā pērkona duna. Beidzot kapteinis piecēlās kājās. Viņš mazliet sagrīļojās, taču tūdaļ atguva līdzsvaru. Seja saspringa - atgādināja masku un miklā āda nobālēja. Pūlēdamies apslāpēt emocijas, viņš noslaucīja seju kabatlakatā un pamāja Magnusenai.
Viņa tūdaļ noslīga ceļos un piespieda seju caurumam. Hečs saklausīja, cik savādi atbalsojas sievietes elpas vilcieni. Viņa dažas minūtes nekustīgi tupēja uz grīdas, līdz beidzot piecēlās un pakāpās sānis.
Naidelmans pievērsās Hečam.
- Tagad ir jūsu kārta.
- Mana kārta?
- Tieši tā! Es taču neesmu bezjūtīgs. Puse šo bagātību varēja kļūt jūsējā. Tikai pēc tam, kad bijām saņēmuši jūsu atļauju, varējām sākt rakšanu. Par to esmu pateicīgs, neatkarīgi no problēmām, ko mums sagādājāt. Jūs taču noteikti gribat redzēt, kā dēļ mēs tik ļoti nopūlējāmies.
Hečs dziļi ievilka elpu.
- Kaptein, medpunktā ir Geigera skaitītājs. Es negribu, lai jūs man noticat uz vārda…
Naidelmans iecirta viņam pliķi. Ne visai spēcīgu, taču sāpes, kas pāršalca Heča'muti un ausi, bija tik nepanesamas, ka viņš noslīga ceļos. Kā caur miglu Hečs manīja, ka tagad kapteiņa seja satumst un to izkropļo spējas dusmas.
Neteicis ne vārda, Naidelmans ar roku pamāja uz dzelzs plāksnes pusi. Strīters sagrāba Heču aiz matiem un iestūma viņa galvu atverē.
Hečs vairākkārt samirkšķināja acis un centās aptvert, ko redz. Lampa šūpojās šurpu turpu, mezdama uz velvēm ēnas. Apmēram simts kvadrātmetrus liels metāla kambaris - dzelzs sienas jau aprūsējušas, taču vēl joprojām veselas. Skatīdamies Hečs aizmirsa par galvassāpēm; aizmirsa par Strītera rokām, kas sadistiski ieķērušās matos; aizmirsa par Naidelmanu; aizmirsa par visu.
Bērnībā viņš reiz fotogrāfija bija redzējis faraona Tutan- hamona kapeņu priekškambari. Tā atausa atmiņā, ieraugot gar kambara sienām saliktās daudzās mucas, kastes, lādes, skalu grozus un šķirstus.
Dārgumus Okems ar komandu savulaik rūpīgi iesaiņojis un salicis. Taču gadsimti darījuši savu - ādas somas sapuvušas un saplīsušas, un no tam izbirušas zelta un sudraba monētu straumes, kas, saplūdušas kopā, veidoja nelielas upītes. Pa tārpu saēsto mucu dēlīšu spraugām bija izkrituši neapstrādāti smaragdi, rubīni - tumši kā cūku asinis; mirguļojošajā gaismā spīdoši safīri; topāzi, ametisti, pērles un visās varavīksnes krasās dzirkstījoši dimanti - apstrādāti un ne- apstrNdati, lieli un mazi. Pie vienas sienas bija salikti saiņi ar ziloņkaulu, narvaļu ragi un mežakuiļu ilkņi - apdzeltēju- ši un sasprēgājuši. Pie citas sienas - milzīgi saiņi ar materi- alu, kas kādreiz acīmredzot bijis zīds, bet tagad sapelējis un sabirzis melnos putekļos, ko caurvij neskaitāmi zelta diegi.
Pie vienas sienas rindojās nelielas koka redeļu kastes. Augšējo kastu dēlīši bija izlūzuši, un Hečs saskatīja tajās raupju zelta stieņu sānus - simtiem, varbūt pat tūkstošiem stieņu. Pie ceturtās sienas atradās dīvainu formu un izmēru redeļu kasies un maisi; daži bija apgāzušies un atvērušies - tajos vidēja baznīcās salaupītie zelta krusti, kas inkrustēti ar pērlēm un dārgakmeņiem, bagātīgi rotāti zelta vīna kausi. Līdzās - vēl viens atvēries maiss, no kura ārā spraucās zelta epoletes, kas atņemtas jūras kapteiņiem, kam nelaimīgā kārtā nācies satikties ar pirātiem.
Pašā krātuves centrā atradās garš svina zārks, kura stūrus rotāja zelta apdare un ko apvija dzelzs loksnes, ar kuram šķirsts bija piestiprināts grīdai. Vākam bija piestiprināta masīva misiņa slēdzene, kas daļēji apslēpa zeltā iegravētu zobenu.
Kamēr Hečs tā, tikko elpodams, skatījās, atskanēja krak- šķis, tad - džinkstoņa. Izrādījās, pārplīsa sapuvusi soma, no kuras kā tercītes starp neapjaušamajām bagatibām izbira dubloni.