Viņš piezemējās līdzās šķirstam ar zobenu - trieciens izraisīja vairāku dārgmetāla strautiņu sakustēšanos. Naidelmans stāvēja un skatījās uz šķirstu, nelikdamies ne zinis par kambarī sablīvētajām bagātībām. Tad viņš pietupās - teju godbijīgi un ar acīm noglāstīja katru šķirsta detaļu.
Tas bija apmēram piecas pēdas garš un divas pēdas plats, sāni darināti no svina ar sudraba rotājumiem, stūri un malas dekorētas ar zeltu. Šķirsts bija piestiprināts pie dārgumu glabātavas metāla grīdas - četras krustām saliktas dzelzs stīpas atgādināja dīvainu būri, kas šķita pārāk rupjš tik ievērojamam gūsteknim.
Naidelmans uzmanīgi nopētīja šķirstu. To balstīja milzīgas ērgļa kājas no tīra zelta - katras kājas nagi bija saķēruši valsts ābolu. Acīmredzot baroka laika mākslas darbs, kas vēlāk papildināts. Tiešām, šķita, ka šķirsts ir visdažādāko stilu
sajaukuma paraugs, ko var datēt, sākot no trīspadsmitā gadsimta un beidzot ar Spānijas baroka ēras sakumu. Acīmredzot svina šķirsts laika gaitā papildināts, un katrs rotājums bijis krāšņāks par iepriekšējo.
Naidelmans pastiepa roku un pieskārās metālam - viņš pārsteigts atskārta, ka tas ir silts. Iebāzis roku starp dzelzs slīpām, viņš ar slaido pirkstu noglauda rotājumus. Daudzu gadu garumā nebija nevienas dienas, kad viņš nebūtu sapņojis par šo brīdi. Viņš bieži vien bija iztēlojies, kā jutīsies, kad ieraudzīs šo šķirstu, pieskarsies tam, atvērs - un, galvenais, izņems tā saturu.
Neskaitāmas stundas viņš pavadīja, apcerēdams zobena izskatu. Dažkārt viņš iztēlojās milzīgu romiešu zobenu no kalta elektrona124 - varbūt tas bija pats Dāmokla zobensl2S . Citreiz prātā nāca nežēlīgo saracēņu126 ierocis ar sudraba asmeni un iegravētiem zelta ornamentiem vai platais bizantiešu127 zobens, kas inkrustēts ar dārgakmeņiem un ko grūti pacelt. Viņš pat bija sapņojis, ka tas varētu būt paša Saladīna128 zobens, ko no krusta kara pārvedis kāds bruņinieks un kas darināts no labākā Damaskas tērauda12 -' ar zelta rotājumiem un dimantiem no ķēniņa Zālamana1 "1 dārgumu krātuvēm.
Iespējamības, prātojumi - kapteini pārņēma spēcigas emocijas. Nekad agrāk viņš neko tādu nebija izjutis. Tā droši vien jūtas cilvēks, kad tiekas ar Dievu, viņš nodomāja.
Tad viņš attapās, ka laika nav daudz. Atrāvis rokas no zīdainā šķirsta metāla, viņš tās uzlika uz tērauda stīpām. Parāva - vispirms uzmanīgi, tad no visa spēka. Būris, kas apņēma šķirstu, bija stiprs un pat neizkustējās no vietas. Savādi, Naidelmans sprieda, stīpas iet cauri spraugām dzelzs grīdā un izskatās piestiprinātas kaut kam, kas atrodas zem tās. Šīs neparastās drošības metodes pārliecinoši apstiprināja, ka šķirsta saturs ir nenovērtējami dārgs.
Naidelmans no kabatas izņēma spalvu nazīti un pakasīja rūsu, kas klāja tuvāko dzelzs stīpu. Pašķīda rūsgani putekļi, un zem tiem parādījās spožs tērauds. Lai tiktu pie šķirsta, nāksies griezt ar gāzi.
Domas pārtrauca skaļa elpošana. Pacēlis galvu, Naidelmans dzelzs plāksnes atverē ieraudzīja Magnusenu. Viņas acis šūpojošās lampas gaismā šķita tumšas un iekaisušas.
- Nolaid lejā degli, - kapteinis teica. - Jāsagriež šis stīpas.
Pēc minūtes Magnusena nolaidās līdzās Naidelmanam. Nokritusi uz ceļiem un aizmirsusi par gāzes balonu, viņa pievērsās bagātību jūrai. Pagrābusi sauju ar zelta dubloniem un luidoriem. viņa ļāva tiem slīdēt caur pirkstiem, lād viņa pagrāba vēl vienu sauju - jau krietni straujāk; un vēl vienu, un vēl vienu. Sievietes elkonis atsitās pret nelielu koka kastīti, kas sabirza putekļos. No tās izbira dimanti un serdoliki. Pēkšņas panikas pārņemta, Magnusena tvēra mirdzošos dārgakmeņus un neskatoties bēra kabatās. Tad viņa metās uz priekšu un plēsa pušu arvien citus maisus. Beidzot viņa, kājas iepletusi, iekrita ar seju bagātību straumē, ieurba rokas zelta kaudzēs un klusi smējās - vai raudāja, vai smējās un raudāja vienlaikus.
Paņēmis acetilēna balonu, Naidelmans brīdi skatījās uz Magnusenu - viņai butu laiks laist lejā lielo spaini, lai celtu augšā visas šīs bagātības, lād viņa skatiens atkal pievērsās šķirstam, un Magnusena tūdaļ aizmirsās.
Kapteinis satvēra biezo misiņa slēdzeni, kas neļāva šķirstam atvērties. Tā bija neglīta un smaga. Uz slēdzenes bija vairāki hercoga zīmogi; daži, kā Naidelmans varēja spriest, datējami ar četrpadsmito gadsimtu. Zīmogi nebija salauzti. Tātad Okems nekad mv atvēris sava lielākā dārguma šķirstu, Naidelmans domās secināja. Savādi.
šis gods aiztaupīts viņam.
Par spīti milzīgajam izmēram slēdzene ne visai cieši turēja šķirsta vāku. Naidelmans ar spalvu nazīti par dažiem milimetriem pacēla vāku. Izņēmis naziti, viņš atlaida vāku un atkal nopētīja dzelzs stīpas, kas bija cauraustas slēdzenei. Viņš meklēja vietu, kur būtu vislietderīgāk griezt.
Tad viņš pagrieza balona noslēdzošo krānu un uzšķīla šķiltavas. Kluss pakšķis, un sprauslas galā parādījās balts pun- ktinš. Šķita, ka viss notiek stindzinoši leni, bet Naidelmans par to bija pateicīgs. Katrs brīdis, katra kustība sniedza skaudru prieku. Būs vajadzīgs zināms laiks - varbūt piecpadsmit vai divdesmit minūtes -, iekams viņš atbrīvos šķirstu no stīpām un beidzot turēs rokās zobenu. Taču Naidelmans juta, ka visu savu atlikušo mUžu atcerēsies ik sekundi no šī laika.
Un Naidelmans uzmanīgi tuvināja liesmu dzelzs stīpai.
54
Hečs gulēja nelielas akmens akas dibenā - nemaņā, it kā mostos no sapņa. Virs galvas viņš dzirdēja graboņu - Strīters vilka no šahtas ārā saliekamās kāpnes. Blāva luktura gaisma apspīdināja velvētos griestus četrdesmit pēdu augstumā - tas pats kambaris, kurā gāja bojā Vopners. Tad bija dzirdama Strītera zābaku dipoņa - viņš pa šauro tuneli devās atpakaļ uz Ūdens Aku. Pamazām izplēnēja ari gaisma. Klusums un tumsa iestājās vienlaikus.
Uz aukstā, miklā akmens Hečs nogulēja vairākas minūtes. Varbūt tas ir tikai sapnis, viens no tiem klaustrofobiskajiem murgiem, no kuriem cilvēks mostas ar bezgalīgu prieku sirdī, lād viņš piecēlās sēdus - un pret griestu pārkāri atsila galvu. Apkārt valdīja piķa melna tumsa - ne vismazākās gaismas pazīmes.
Viņš atkal apgūlās. Strīters bija atstājis viņu, ne vārda neteikdams. Darbu vadītājs nebija pat papūlējies sasiet gūsteknim rokas. Varbūt tādēļ, lai viņa nāve neradītu aizdomas. Taču dziļi sirdī Hečs saprata, ka roku sasiešana bija lieka. Pa trīsdesmit pēdas augstajām slidenajām akmens akas sienām viņš tik un tā uzrāpties nespēs. Paies divas, varbūt trīs stundas, un dārgumi no Akas jau būs aizgādāti uz. "Grifu". Tad Naidelmans vienkārši likvidēs jau papluinīto kesonu. Ūdens atkal appludinās Aku, tuneļus un kambarus… Aku…
Pēkšņi muskuļi noraustījās spazmās - Hečs mēģināja apslāpēt paniku, kas jau tiecās nomākt veselo saprātu. Tas prasīja milzīgu piepūli. Viņš gulēja, smagi elpodams un mēģinādams nomierināt strauji pukstošo sirdi. Gaiss bedrē bija slikts un kļuva arvien sliktāks.
Hečs aizvēlās prom no griestu pārkares - akas centrā, kur varēja apsēsties un atspiest muguru pret auksto akmens sienu. Viņš atkal pavērās augšup, cenzdamies saskatīt kaut vissīkāko gaismas atblāzmu, lāču it visur bija tikai tumsa. Hečs prātoja, vai necelties kājās, taču jau doma vien nogurdināja, un viņš atkal apgūlās. Tanī brīdī labā roka ieslīdēja šaurā spraugā zem smagās akmens plātnes un satvēra kaut ko aukstu, slapju un stingru.