Un tad viņu pārņēma mežonīga panika - Hečs gandrīz zaudēja samaņu. Nevilšus iešņukstējies, viņš palaida vaļā Džonija kaulu.
Gaiss bija dzestrs un smacējoši mitrs, tas ložņāja pa slapjajām drēbēm un sprūda kaklā. Hečs zināja, ka smagās gāzes, piemēram, ogļskābā, paliek apakšā. Varbūt elpot kļūs vieglāk, ja viņš piecelsies.
Hečs piespieda sevi nostāties kājās un ar rokām atspiedās pret sienu, lai nenokristu. Pamazām dūkšana galvā mitējās. Viņš mēģināja sev iestāstīt, ka vēl visas cerības nav mirušas. Tikai sistemātiski jāizpēta šī aka, katra tās kvadrātcolla. Džonijs gāja bojā tieši šeit - viņš bija Makalana velnišķīgās nāves mašīnas upuris. Tas nozīmēja, ka netālu jābūt tunelim, kas ved uz piekrasti. Ja varētu uzminēt, kā darbojas Makalana izgudrotās lamatas, būtu iespējams izglābties.
Piespiedis seju glumajai akmens sienai, llečs pastiepa rokas virs galvas, cik augstu vien spēja. No turienes viņš ari sāks, pamazam, kvadrantu pēc kvadranta, virzīdamies lejup, līdz. būs aptaustījis katru šīs telpas kvadrātcollu. Pirksti viegli skāra katru plaisiņu un katru izcilnīti - viņš taustīja, klauvēja un ieklausījās, vai nebūs manāms tukšums.
Pirmais kvadrants - nekas vairāk par gludiem, lieliski nostrādātiem akmeņiem. Hečs pievērsās nākamajai rindai. Pagāja piecas minūtes, tad desmit, un viņš jau bija četrrāpus, taustīdamies pa akas dibenu.
Viņš bija nobraucījis visu, ko vien šajā telpā varēja aizsniegt, - izņemot šauro spraugu grīdā, kurā bija iespiesti brāļa kauli. Un nebija nekā, pilnīgi nekā, kas norādītu uz iespēju izglābties.
Smagi elpodams un sprauslādams sasmakušajā gaisā, Hečs uzmanīgi iebāza roku zem milzīgā akmens. Pirksti uztaustīja sapuvušo beisbola cepurīti, kas bija galvā viņa brālim. Hečs atrāvās - krūtīs sirds sāka auļot kā neprātīga.
Viņš atkal pierausās kājās un pacēla seju augšup - lai ieelpotu svaigāku gaisu. Džonijs būtu gribējis, lai viņš izdzīvošanas vārdā dara jebko.
Hečs sauca palīgā - sākumā klusi, pēc tam jau skaļāk. Viņš mēģināja nedomāt, ka uz salas gandrīz neviena nav; mēģināja aizmirst Naidelmanu, kurš gatavojās atvērt šķirstu; aizmirst visu, izņemot paša saucienus pēc palīdzības.
Bridi pa brīdim viņš apklusa, lai atvilktu elpu. Šķita, ka viņā lust pēdējais cerību stariņš. Sasmacis gaiss, tumsa, savāda Akas smaka, Džonija mirstīgo atlieku tuvums - tas viss kopā vienā mirklī norāva plīvuru no tās šausmīgās dienas pirms trīsdesmit viena gada. Pēkšņi dziļi glabātās atmiņas izlauzās no dziļumiem, un Hečs jau atkal bija nometies četrrāpus, roka šķīla sērkociņu, un dīvainā skaņa, it kā kaut kas tiktu vilkts, uz mūžiem aizrāva prom Džoniju.
Tanī brīdī Heča saucieni pārvērtās mežonigos kliedzienos.
55
- Kas notika? - jautāja Bontjēra, kuras roka bija sastingusi uz dozimetra.
Renkins pacēla roku, aicinādams viņu paklusēt.
- Pagaidi, - ģeologs teica. - Ļauj man vēlreiz pārbaudīt. - Viņa galva atradās tikai dažu collu attālumā no ekrāna, kas izstaroja dzeltenu spīdumu. - Jēziņ, - viņš klusi nočukstēja.
- Tiešām. Kļūdu nav, šoreiz nav. Abi rādījumi sakrīt.
- Rodžer…
Renkins atbīdīja krēslu no ekrāna un ar vienu roku atglauda matus.
- Skaties, - viņš teica.
Bontjēra ielūkojās ekrānā, raustījās līniju mudžeklis, kas pārklāja platu melnu svītru. Renkins pievērsās arheoloģei.
- Tas melnais ir tukšums zem Ūdens Akas.
- Tukšums?
- Milzīga ala, visticamāk, pilna ar ūdeni. Dievs vien zina, cik dziļa.
- Bet…
- Agrāk nevarēju uztvert skaidru signālu, jo Aka visu laiku bija pilna ar ūdeni. Pēc tam sensori niķojās. Līdz pat šim brīdim.
Bontjēra sarauca pieri.
- Tu nesaproti? Tā ir alai Mēs taču ne mirkli neiedomājāmies paskatīties, kas ir zem Ūdens Akas! Gan dārgumu kambaris, gan Aka pati - un arī mēs, velns parāvis! - viss atro-
das uz sasodīti caururbta kupola. Tas izskaidro defektus, novirzes, visu!
- Vai tā ir vēl viena Makalana būve?
- Nē, nē, tā ir dabas veidota. Makalans vienkārši to izmantoja. Šis caururbtais kupols ir ģeoloģisks veidojums, kroka Zemes garozā. - Renkins salika rokas kā lūgšanā un tad vienu pašāva gaisā. - Tā sašķeļ klintis, rada milzīgus frak- turu tīklus un parasti vertikālu plaisu, kā cauruli, kas stiepjas dziļi zemē, dažkārt pat vairāku tūkstošu pēdu dziļumā. Tie spiediena viļņi pirmīt, vibrācijas… acīmredzot kupolā kaut kas noticis, un tika izsaukta rezonanse. Acīmredzot tā ir daļa no apakšstruktūras, kas radīja tuneļus, ko Makalans…
Bontjēra salēcās, jo dozimetrs viņas rokās pēkšņi iečērk- stējās. Zilā krāsa ekrānā pamazām kļuva dzeltena.
- Paskatīsimies. - Renkins nospieda vairākus taustiņus. Viņa milzīgajā plaukstā tastatūra izskatījās pavisam maziņa. Augšējā ekrāna daļa attīrījās, un parādījās ziņojums. Trekni melni burti vēstīja:
Bīstams radiācijas līmenis Izvēlieties vajadzigo mērvienību (jonizācija/džouls/Rad) un laika vienību (sekundes/minūtes/stundas)
Renkins nospieda vēl dažus taustiņus.
240.8 Rad/h Fiksēta ātro neitronu plūsma Iespējams vispārējs radioaktīvs piesārņojums Rekomendācija: tūlītēja evakuācija
- Merde. Jau par vēlu.
- Kas ir par vēlu?
- Viņš jau ir atvēris šķirstu.
Nākamais uzraksts ekrānā vēstīja:
33.144 Rad/h Bīstams fona starojuma līmenis Rekomendācija: standarta aizsardzības procedūras
- Kas notika? - Renkins jautāja.
- Nezinu. Varbūt viņš atkal aizvēra šķirstu.
- Paraudzīsim, vai varam noskaidrot avota radiācijas sig- naturu. - Ģeologs atkal sāka spiest taustiņus. Tad viņš izslējās un vērās nelielajā ekrāniņā. - Jeziņ, - viņš nočukstēja.
- Tu neticēsi!
Viņu pārtrauca skaļš dobjš troksnis uz novērošanas platformas. Durvis atsprāga, un telpā ienāca Strīters.
- Sveiks, Lail! - Renkins uzsauca un tikai tad ieraudzīja pistoli.
Strīters skatījās te uz Renkinu, te uz Bontjēru.
- Ejam, - viņš noteica, ar pistoli pamādams uz durvju pusi.
- Uz kurieni? - Renkins iesāka. - Un kam tev pistole?
- Mēs mazliet pastaigāsimies, trijatā, - Strīters atbildēja. Viņš ar galvu pamāja uz stiklotās grīdas pusi.
Bontjēra neuzkrītoši pabaza dozimetru zem džempera.
- Tu gribi teikt, ka mēs kāpsim Akā? - Renkins neticīgi iesaucās. - Tur taču ir sasodīti bīstami! Viss tur turas uz…
Strīters pielika pistoli Renkina labajai rokai un izšāva.
Ortanka šaurībā šāviena troksnis šķita ārkārtīgi skaļš. Bontjēra instinktīvi novērsās. Kad viņa atkal paskatījās uz Renkinu, tas, sažņaudzis savu labo roku, jau bija noslīdzis uz ceļiem. Pa pirkstu starpām uz metāla grīdas pilēja asinis.
- Nu tu varēsi turēties tikai ar vienu roku, - Strīters teica. - Ja gribi, lai tā paliek vesela, aizveries! - Un atkal viņš norādīja uz durvīm un novērošanas platformu. Sāpēs elsodams, Renkins pietrausās kājās, paskatījās vispirms uz Strī- teru, tad uz ieroci un lēni sāka virzīties uz durvju pusi.
- Un tagad tu, - Strīters pamāja Bontjērai. Viņa lēni piecēlās un, pārliecinājusies, ka dozimetrs droši paslēpts zem džempera, sekoja Renkinam. - Esiet uzmanīgi, - Strīters turpināja, glāstīdams pistoli, - pastaiga būs gara.