Naidelmans bridi klusēja. Hečs gaidīja.
- Piedodiet, doktor Heč, - Naidelmans teica. - Vajadzēja visu izskaidrot jau jūsu birojā. Jūs vēl neesat parakstījis li- gumu. Mūsu divdesmit divus miljonus dārgais pasākums bal- stas tikai uz informāciju, ko esam ieguvuši.
Heču pārņēma pēkšņs dusmu vilnis.
- Priecājos, ka tik ļoti uzticaties man.
- Mēģiniet saprast mūsu nostāju… - Naidelmans iesaka.
- Nu, protams! Jus baidāties, ka varu izmantot jūsu rīci- bā esošo informāciju, pats atrast apslēpto mantu un atstāt jūs tukšā.
- Bez sevišķas liekulības varu teikt, ka jā, - Naidelmans atbildēja.
Uz bridi iestājās klusums.
- Pateicos par tiešumu, - Hečs noteica. - Un kā būtu, ja atbildes vietā saņemtu šo? - Viņš parāva stūri, un kuģis asi pagriezās pa labi.
Naidelmans jautājoši pavērās doktora un, cenzdamies sa- glabāt līdzsvaru, ieķērās margapmalē.
Sagriezis kuģīti par simt astoņdesmit grādiem, Hečs stūrēja "Žēlabaino Džeinu" atpakaļ uz ostu.
- Doktor Heč? - Naidelmans iesāka.
- Viss ir vienkārši, - Hečs atbildēja. - Vai nu jūs izstāstāt par saviem noslēpumainajiem atradumiem un pārliecināt mani, ka neesat viens no tiem ķertajiem, vai ari jūsu nelielais ceļojums brīvā dabā beidzas jau tūdaļ pat.
- ja jūs piekristu parakstīt mūsu līgumu…
- Dieva dēļ! - iesaucās 1 lečs. - Jus esat tāds pat jūrlietu jurists ka kuģa kapteinis! Ja mums jākļūst partneriem - ja mēs kaut uz mirkli pieļaujam šādu iespēju -, mums jāgūst savstarpēja uzticība. F.s paspiedīšu jūsu roku un došu savu godavārdu, un jums ar to būs jāapmierinās, vai ari zaudēsiet jebkādu iespēju kaut ko meklēt šajā salā.
Naidelmans nekad nezaudēja savaldību. Ari tagad viņš smaidīja.
- Rokasspiediens. Cik savādi.
Hečs apņēmīgi stūrēja kuģi atpakaļ pa viļņiem, ko tas tikai pirms dažām minūtēm bija radījis. Pamazām skatam atkal paveras Ugunsgalvas klintis, bet aiz tām - pilsētiņas namu jumti.
- Labi jau labi, - Naidelmans samierinājies teica. - Lūdzu, grieziet kuģi atpakaļ. Luk, mana roka.
Viņi sarokojas. Hečs ielika ātruma parslēgu neitrālā pozīcija un kadu bridi vadīja "Žēlabaino Džeinu" gar krastu. Beidzot, atkal palielinājis ātrumu, viņš sāka stūrēt atklātos ūdeņos pagaidām neredzamās Skrandu salas virzienā.
Braucot Naidelmans skatJflķ uz austrumiem, kūpināja pīpi - šķita iegrimis dziļas pārdomās. I lečs, uzmetis kapteinim slepenu skatienu, prātoja, vai tā varētu būt novilcināšanas taktika.
- Jus taču esat bijis Anglijā, vai ne, doktor Heč? - beidzot ierunājās Naidelmans.
I lečs palocīja galvu.
- Jauka zeme, - Naidelmans turpināja, it kā atcerētos kaut ko patīkamu. - Man īpaši patika ziemeļi. Esat bijis I laundsberijā? Brīnišķīga mazpilsētiņa Kotsvolda, kas tā ari paliktu neievērojama, ja tajā nebūtu tik neatkārtojamas katedrāles. Varbūt esat bijis Vaitstounholā Peninu kalnos? Ve- seksas hercogu rezidencē?
- lajā slavenajā, kas būvēta kā abatija? - I lečs pārjautāja.
- liesi ta. Debešķīgi septiņpadsmitā gadsimta sakrālas arhitektūras paraugi.
- Debešķīgi, - mazliet sarkastiski atkārtoja Hečs. - Un tad?
- Abu šo celtņu autors ir sers Viljams Makalans. Cilvēks, kurš projektējis ari Ūdens Aku.
- Projektējis?
- Jā. Makalans bija lielisks arhitekts, varbūt izcilākais Anglijā aiz sera Kristofera Rēna14 . Taču Makalans ir daudz interesantāks cilvēks. - Naidelmana skatiens vēl joprojām bija pievērsts austrumiem. - Bez ēkām un Vecā Betersi tilta Makalans atstājis ari monumentālu tekstu par sakrālo arhitektūru. Kad viņš tūkstoš sešsimt deviņdesmit sestajā gadā pazuda jura, pasaule zaudēja izcilu sapņotāju.
- Pazuda jūra? Intriga savērpjas vēl ciešāk.
Naidelmans saknieba lupas. Hečs sāka prātot, ka beidzot
kapteinis ir pieķerts.
- Jā. Šausmīga traģēdija. Tikai… - Naidelmans pievērsās Hečam. - Tikai viņš, protams, nepazuda jūrā. Pagājušajā gadā mēs atradām viņa zinātnisko traktātu. Uz dokumenta malām bija kaut kas līdzīgs traipiem un pabalējušam krāsām. Musu laboratorijā izdevās apstiprināt, ka pabalējušas krāsas patiesība ir piezīmes, kas rakstītas ar neredzamu tinti, kas laika gaita kļūst redzama. Ķīmiskā analīze apliecināja, ka tinte ir organisks savienojums, kas iegūts no etiķa un baltajiem sīpoliem. Tālākas analīzes datēja šo traipu - tā tolaik sauca neredzamās tintes - ar apmēram tūkstoš septiņsimto gadu.
- Neredzamā tinte? Būsiet pārak daudz lasījis "Hārdija puišu" grāmatas15 .
- Neredzamās tintes septiņpadsmitajā un astoņpadsmitajā gadsimtā bija visai izplatītas, - Naidelmans mierīgi paskaidroja. - Džordžs Vašingtons1 " to izmantoja slepenu ziņojumu rakstīšanai. Kolonisti to sauca par rakstīšanu ar balto tinti.
Hečs centās sagudrot vēl kādu sarkastisku piezīmi, taču nespēja to noformulēt. Viņš atskārta, ka pats pret savu gribu sāk ticēt Naidelmana stāstam - tas šķita pārāk neticams, lai būtu meli.
- Mūsu laboratorijā, izmantojot ķīmiskās vielas, izdevās rekonstruēt visu tekstu. Izrādījās, tas ir dokuments ar apmēram desmit tūkstošiem zīmju, ko uz grāmatas malām uzrakstījis Makalans pats ar savu roku. Dokuments bija kodēts, taču "Talasas" speciālists pirmo daļu atšifrēja bez jebkādām pūlēm. Kad izlasījām atšifrēto tekstu, uzzinājām, ka sers Viljams Makalans bijis vēl intriģējošāks arhitekts, nekā līdz šim domāts.
I lečs norija siekalas.
- Piedodiet, bet tas viss izklausās pēc absurda.
- Nē, doktor Heč, tas nav nekāds absurds. Makalans ir Ūdens Akas projekta autors. Kodētais teksts bija viņa slepenas piezīmes par pēdējo ceļojumu. - Naidelmans uz bridi apklusa, lai ievilktu dumu. - Saprotiet, Makalans bija skots un slepus piederēja katoļu baznīcai. Pēc Viljama 111 uzvaras Boinas kaujā Makalans devās uz Spāniju. Spāņu kronis pasūtīja viņam katedrāles būvi - lielāko Jaunajā Pasaulē. Tūkstoš sešsimt deviņdesmit sestajā gadā viņš no Kadisas devās uz Meksiku - ar divmastu brigu, ko pavadīja spāņu karakuģis. Kuģi pazuda, un kopš tā brīža par Makalanu neviens neko vairs nav dzirdējis. Tika pieņemts, ka visi noslīkuši jūrā. Taču šīs piezīmes atklāj, kas patiesībā noticis. Kuģiem uzbrucis Edvards Okems. Spāņu kapteinis atteicies sadarboties un tikai pēc spīdzināšanas atzinies, kāds bijis viņa ceļa mērķis. Tad Okems visus licis nodurt ar zobeniem, taču Makalanu atstājis dzīvu. Arhitekts, ķēdēs iekalts, aizvilkts pie Okema. Pirāts pielicis zobtfm viņam pie rīkles un teicis - es citēju piezīmes: "Lai Dievs pats ceļ sev to sasodīto baznīcu, es tev došu citu uzdevumu."
I leču pārņēma savads satraukums.
Kapteinis atslīga pret margapmali.
- Saprotiet, Sarkanais Neds gribēja, lai Makalans uzbūvē krātuvi viņa milzīgajām bagātībām. Nepieejamu krātuvi, kuras noslēpums bulu zināms tikai pašam Okemam. Viņi devas uz Menas krastiem, izvēlējās Skrandu salu, tur uzbūvēja krātuvi un paslēpa tajā pirāta bagātības. Drīz pēc tam Okems un viņa komanda gāja bojā. Bet Makalanu, bez šaubām, nogalināja, tiklīdz bija pabeigta krātuve. Un kopā ar viņiem gāja bojā Ūdens Akas noslēpums.
Naidelmans ieturēja pauzi - ūdens mirdzums viņa acis darīja gandrīz baltas.
- Protams, tagad nebūtu pareizi tā teikt. Jo noslēpums negāja bojā līdz ar Makalanu.