Выбрать главу

Hečs mēģināja runāt, taču spēja tikai ķērkstēt. Pacēlis gal­vu uz gaismu, viņš centās saskatīt cilvēku, kas stāvēja aiz tās. Piecēlies uz drebošajiem ceļiem, viņš samirkšķināja acis un ieraudzīja mācītāju Kleju, kura degunu klāja apkaltušas asinis.

-    Jūs! - iesaucās Klejs, un viņa balsī ieskanējās neslēpta vilšanās.

Mācītājam kaklā karājās plāns spoža metāla krustiņš, ku­ra viena mala bija notašķīta ar dubļiem. Hečs sašūpojas un kāri tvēra brīnišķīgo gaisu. Spēki atgriezās, taču vēl nepie­tika, lai pārdabūtu kaut vārdu pār lūpām.

Klejs paslēpa krustiņu zem krekla un pienāca tuvāk. Viņš nostājās ailē, kur pirms vairāk nekā divdesmit pieciem ga­diem bija stāvējis Hečs.

-    Atradu patvērumu netālu no ieejas tunelī un saklausīju jUsu kliedzienus, - mācītājs stāstīja. - Tikai pēc trešā mēģi­nājuma izdevās pacelt to sviru, un tuneļa gala siena sakus­tējās. Kas šī ir par vietu? Un ko jūs te darāt? - Klejs luktura gaismā nopētīja visu telpu. - Un kas tie par kauliem?

Atbildes vielā Hečs pastiepa roku. Mirkli vilcinājies, Klejs pasniedza savējo, un Hečs pietrausās kājās.

-     Paldies, - viņš izdvesa. - Jūs izglābāt man dzivlbu.

Klejs aizkaitināts atmeta ar roku.

-    Šajā tunelī gāja bojā mans brālis. Un tie ir viņa kauli.

Klejs iepleta acis.

-    Ak, - viņš novilka un steigšus virzija luktura gaismu tā­lāk. - Man ļoti žēl.

-    Vai redzējāt vēl kādu? - Hečs pēkšņi iejautājās. - Jaunu sievieti lietusmētelī? Tumšmati?

Klejs papurināja galvu.

Hečs uz mirkli aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Tad viņš norādīja uz tikko atklāto tuneli.

-   Tas ved Ūdens Akas dziļumā. Kapteinis Naidelmans jau ir dārgumu krātuvē. Mums viņš jāaptur.

Klejs sarauca pieri.

-    Jāaptur?

-     Viņš grasās atvērt šķirstu, kurā glabājas Svētā Mihaēla zobens.

Macitāja seju pāršķēla aizdomu ēna.

Hečs sāka raustīties mokošā klepus lēkmē.

-    Es uzzināju, ka zobens ir nāvējoši bīstams. Radioaktīvs.

Klejs sakrustoja rokas uz krūtīm.

-    Ja to izvilks dienasgaismā, mēs visi aiziesim bojā, var­būt pat puse Stormheivenas iedzīvotāju.

Klejs turpināja klusēt.

-     Paklausieties, - norijis siekalas, turpināja Hečs. - Jums bija taisnība. Mums vispār nevajadzēja sākt meklēt to apslēp­to mantu. Bet nu jau ir par vēlu. Viens es viņu neapturēšu.

Pēkšņi mācītāja sejas izteiksme mainījās - Hečs īsti nezi­nāja, ko tā varētu nozīmēt. Tā kļuva gaišāka - it kā to ap­mirdzētu iekšēja gaisma.

-     Domāju, ka es sāku saprast, - viņš pie sevis noteica.

-    Naidelmans lika mani nogalināt, - Hečs turpināja. - Pa­visam nojūdzies.

-    Jā, - pēkšņā dedzīgumā noteica Klejs. - Protams.

-     Mums atliek vien cerēt, ka vēl nav par vēlu.

Hečs uzmanīgi apgāja apkārt kaulu kaudzītei. Dusi mierā, Džutiij, viņš domās noteica. Tad viņš devās prom pa šauro tuneļa nogāzi, un Vudijs Klejs viņam sekoja cieši aiz mugu­ras.

57

Žerārs Naidelmans vēl joprojām nekustīgi tupēja līdzās šķir­stam - šķita, ka bezgalīgi ilgi. Dzelzs stīpas, kas ieskāva šķir­stu, viena pēc otras tika pārgrieztas. Tiklīdz spoži baltā ace- tilēna liesma pārkausēja stīpu, tā cauri gropēm izvijās un nokrita uz metāla grīdas. Tagad bija palikusi tikai viena - pie slēdzenes - un to pie šķirsta vāka stingri turēja bieza rū­sas kārta.

Tad viņš pārgrieza arī slēdzeni un uzlauza zīmogus. Nu Naidelmans varēja paziņot, ka zobens pieder viņam.

Un tomēr kapteinis palika, kur bijis - pirksti žņaudza šķirsta vāku. Šķita, ka maņas pastiprinājušās vairākkārt. Viņš jutās dzīvs un sasniedzis mērķi - viņš pat iedomāties neva­rēja, ka reiz tā jutīsies. Šķita, ka līdzšinējā dzīve bijusi tikai bezkrāsaina ainava; it kā viņš butu dzīvojis, lai sagatavotos šim mirklim.

Viņš lēni ieelpoja, tad vēlreiz. Vieglas trīsas - varbūt sirds apmeta kūleni. Un tad viņš lēni un godbijīgi vēra vaļā šķir­sta vāku.

Iekšpuse palika ēnā, taču Naidelmans saskatīja vārgu dārgakmeņu zibsnu. Uzvēdīja silts, patīkams mirres aromāts.

Zobens atradās iesmaržinātā samtā. Naidelmans uzlika plaukstu spalam, pirksti noglāstīja zelta gravējumus un sa-

tvēra rokturi. Asmens nebija redzams - to slēpa brīnišķīga ar zelta un dārgakmeņu inkrustācijām klāta maksts.

Naidelmans uzmanīgi izņēma dārgumu no šķirsta. Samts, uz kura tas bija atradies, tūdaļ sabirza purpurkrāsas putek­ļos.

Viņš pacēla zobenu - tas bija smags, burvības apdvests - un ienesa gaismā.

Maksts un spals bija bizantiešu meistaru roku darbs - da­rināts, netaupot zeltu, astotajā vai devītajā gadsimtā. Nepa­rasti rets dizains, atgādināja rapieri. Pārsteidzoši smalks ba­reljefs un filigrāns rotājums - Naidelmans nekad agrāk neko tādu nebija redzējis.

Viņš pacēla maksti un, juzdams, kā pamirst sirds, iecēla to gaisma. Maksts plakni biezi klāja neslīpēti safīri - gluži neticama dziļuma, krāsas un tīrības dārgakmeņi. Naidelmans brīnījās, ka pasaulē ir tādi spēki, kas spēj dot akmenim tik dzidru krāsu.

Viņš pievērsās spalam. Lociņš un šķērsis dižojās ar čet­riem elpu aizraujošiem rubīniem - katrs slavenā Delongas zvaigznes rubina vērts13 ', ko, cik Naidelmans zināja, uzska­tīja par perfektāko dārgakmeni pasaulē. Taču pie šī zobena roktura pogas bija iedziļināts milzīgs rubīns ar divām zvaig­znēm, un tas krietni pārsniedza Delongas rubinu gan izmē­ra, gan krāsas, gan simetrijas ziņā. Akmens, Naidelmans do­mas prātoja, pavirzīdams spalu, lai to apmirdzētu gaisma, kam nav līdzīgu šai saulē.

Apmali, šķērsi un gardi rotāja žilbinošu safīru rinda - melnu, oranžu, tumši zilu, baltu, zaļu, sārtu un dzeltenu. Tik dzidras krāsas! Pat vispārdrošākajos sapņos viņam nebija rādījušies tādi dārgakmeņi. Katrs bija neatkārtojams, par katru varētu prasīt jebkuru cenu. Bet te tie visi atradās vienuviet, uz viena bizantiešu zeltkaļu darinājuma - gluži neaptverami. Nekā tāda pasaulē līdz šim nav bijis un arī nebūs. Nebūs pat attālu līdzinieku.

Naidelmans pilnīgi skaidri apzinājās, ka viņa priekšstats par zobenu nav bijis mānīgs. Drīzāk viņš par zemu novērtē­jis tā spēku. Tas bija mākslas darbs, kas varētu mainīt pa­sauli.

Beidzot pienācis īstais brīdis. Spals un maksts bija izcili; asmens droši vien neatpaliks. Satvēris spalu labajā rokā, bet maksti - kreisajā, Naidelmans sāka ārkārtīgi lēni vilkt āra zobenu.

Spēcīga prieka dvesmas vietā vispirms nāca apjukums, tad - šoks, tad - pārsteigums. No maksts ārā parādījās dangains, plakans, deformēts metāla gabals. Tas bija nodilis un plan­kumains, oksidējies tiktāl, ka kļuvis dīvaini violeti melns ar kaut kādas baltas substances iekļāvumiem. Naidelmans pa­cēla zobenu un nopētīja kroplīgo asmeni - vārds asmens gan tik tikko atbilda šādam priekšmetam. Naidelmans sāka prā­tot, ko tas varētu nozīmēt. Gadu gaitā viņš simtiem, tūk­stošiem reižu bija iztēlojies šo bridi. Un ikreiz zobens bija izskatījies citādi.

Taču nekad - tāds.

Naidelmans noglāstīja raupjo metālu - tas izrādījās pār­steidzoši silts. Varbūt zobens trāpījies uguni un pakusis, bet vēlāk ticis pie jauna spala? Bet cik gan spēcīgai jābūt ugunij, lai pastrādātu šādu darbiņu? Un kas tas par metālu? Ne dzelzs - tad to klātu rūsa; arī ne sudrabs, kas oksidējoties kļuva melns. Platīns un zelts neoksidējās vispār. Un tas bija pārak smags, lai būtu darināts no alvas vai kāda cita paras­ta metāla.