Kurš metāls oksidējoties ieguva purpurkrāsu?
Naidelmans atkal pagrozīja zobenu, pāršķēla ar to gaisu. Tanī brīdī atmiņā atausa kristiešu leģenda par ercenģeli Svēto Mihaēlu.
Un prātā dzima neparasta ideja.
Nereti vēlās nakts stundās viņš bija sapņojis, ka zobens, kas aprakts Ūdens Akas dzelmē, tiešām ir zobens no leģendas - Svētā Mihaēla, sātana uzvarētāja zobens. Sapnī, skaloties uz zobenu, viņu apņēma žilbinoša gaisma - kā Svēto Pāvilu ceļa uz Damasku132 . Atskārstot, ka šajā vietā viņa bagātā iztēle sastomās, viņu allaž pārņēma dīvains miers. Nekas no tā, ko viņš jebkad apcerējis, pat nelīdzinājās godbijībai un šausmām, kas vēdīja no senajiem dokumentiem, kuros pieminēts zobens.
Bet - ja Svētais Mihaēls, Zobena ercenģelis, tiešām uzvarējis sātanu, viņa ierocim cīniņa laikā bija jāapsvilst un jākust. Un tādam zobenam bija jābūt citādam nekā parasti cērtamie.
Kā šis dārgums, ko viņš tagad turēja rokās.
Naidelmans raudzījās uz ieroci ar pavisam citām acīm - sirdī jaucās izbrīns, bailes un nedrošība. Ja šis bija tas pats zobens - un vai tad varēja būt kāds cits izskaidrojums? -, tad, lūk, ari pierādījums, apliecinājums, ka ir cita pasaule; ka aiz materialās pasaules ir vēl kāda. Šāda zobena augšāmcelšanās izraisīs iespaidīgu vētru!
ja, jā, Naidelmans domās palocīja galvu. Ar tādu zobenu viņš varēs attīrīt pasauli; aizslaucīt garā nabagos; dot liktenīgo triecienu pasaules pūstošajām reliģijām un izmirstošajiem priesteriem, nodibināt jaunu kārtību, sākt jaunu ēru. Tas, ka zobens nonācis viņa rokās, nav nejaušība - viņš to nopelnījis ar sviedriem un asinīm, viņš pierādījis, ka ir tā cienīgs. Zobens ir pierādījums, pēc kā viņš ilgojies visu savu mūžu - viņa īstenais dārgums.
Drebošām rokām Naidelmans uzlika smago ieroci uz šķirsta vāka. Un atkal ļāvās apbrīnai, cik liels bija kontrasts starp pārdabisko spala krāšņumu un mulsinošo asmens kroplumu. Taču tagad viņam sāka šķist, ka arī šajā atšķirībā ir dziļa jēga - ka tā ir teju svēta kroplības izpausme.
Un tagad zobens piederēja viņam. Un viņam bija bezgalīgi daudz laika, lai apcerētu - varbūt pat saprastu - šo savādo un briesmīgo skaistumu.
Naidelmans uzmanīgi ieslidināja zobenu atpakaļ makstī un paskatījās pāri šķirsta vākam. Arī to viņš paņems līdzi - šķirstam bija sava jēga, tas nešķirami saistīts ar zobena vēsturi. Paskatījies pār plecu, kapteinis apmierināts ieraudzīja, ka Magnusena beidzot nolaidusi lejā lielo spaini un sākusi tajā kraut maisus ar monētām - lēni, kā robots.
Naidelmans atkal pievērsās šķirstam un tai sarūsējušajai dzelzs stīpai, kas vēl joprojām atradās savā vietā. Interesanti, kādēļ šķirsts tā bijis piestiprināts grīdai? Būtu taču daudz vienkāršāk piesist stīpas dārgumu krātuves grīdai, nevis iedziļināt tās zem grīdas. Un pie kā tad tās bija piestiprinātas?
Naidelmans piegāja tuvāk un uzsita pa pēdējo dzelzs stīpu, atbrīvojot šķirstu pilnībā. Stīpa atsprāga prom un ar neparastu spēku aizvijās lejup - šķita, ka tai galā iekārts kāds milzīgs svars.
Pēkšņi telpa nodrebēja, un dārgumu krātuve sasvērās. Grīda pa labi no kapteiņa mežonīgā ātrumā gāzās lejup - kā lidmašīna, kas ienirst milzīgā turbulences mākonī. Pussapuvušas redeļu kastes, audekla maisi un muciņas no kreisās puses vēlās uz pretējo - sprāgstot vaļa, tās atbrīvoja dārgakmeņu, zelta smilšu un pērļu straumes. Zelta stieņi smagi sasvērās un tad ar apdullinošu troksni gāzās lejā. Naidelmans atsitas pret šķirstu un stiepās pēc zobena spala. Pārsteigumā ieplestam acīm viņš raudzījās apkārt. Ausīs džinkstēja Magnusenas kliedzieni.
58
Elektromotoram dūcot, lifts laidās arvien dziļāk Akā. Strīters ar pistoli rokā stāvēja stūrī, bet Renkins un Bonljēra bija iespiesti pretējā.
- Lail, uzklausi! - Bonljēra lūdzās. - Rodžers atklāja, ka zem mums ir milzīgs tukšums. Mēs visu redzējām sonara ekrānā. Aka un dārgumu krātuve ir uzbūvēta uz…
- Izstāstīsi par to savam drauģelim l iecam, - Strīters viņu pārtrauca. - Ja viņš vēl būs palicis dzīvs.
- Ko tu ar viņu esi izdarījis?
Strīters pacēla pistoles stobru.
- Es zinu, ko jūs bijāt iecerējuši, - viņš teica.
- Mon dieu, tu esi tāds pats paranoiķis kā…
- Aizveries! Es zināju, ka Hečam nedrīkst uzticēties, zināju to no brīža, kad pirmo reizi viņu ieraudzīju. Kapteinis dažkārt ir mazliet naivs. Labs cilvēks un uzticas cilvēkiem. Tādēļ viņam vienmēr esmu bijis vajadzīgs es. Un laiks to pierādīja. Bet tu, kuce, izvēlējies nepareizo ceļu. Tāpat kā tu.
Strīters pamāja ar pistoli Renkina virzienā. Ģeologs stāvēja pašā lifta platformas malā, ar veselo roku ieķēries margās, bet sašauto iespiedis azotē.
- Tu esi jucis, - viņš teica.
Bontjēra paskatījās uz viņu. Lācīgais vīrs, kas allaž bija tik laipns un iecietīgs, tagad vārījās dusmās. Tādu viņa šo cilvēku nekad vēl nebija redzējusi.
- Vai tad tu nesaproti? - Renkins izgrūda. - Bagātības simtiem gadu krājušas radiāciju. Pie laba gala tas nenovedīs.
- Nebeigsi gvelzt, ievilkšu ar zābaku pa sprauslām! - Strīters uzbrēca.
- Man vienalga, ko tu darisi, - Renkins neatlaidās. - Zobens tik un tā visus mūs nogalinās.
- Blēņas!
- Nav nekādas blēņas! Es redzēju rādījumus. Radiācijas līmenis ir neiedomājami augsts. Kad viņš izvilks to zobenu no šķirsta, mums visiem būs beigas.
Viņi paslīdēja garām platformai piecdesmit pēdu dziļumā. Titāna spraišļus apspīdēja blāva avārijas lampiņu gaisma.
- Jūs droši vien mani par muļķi turat, - Strīters teica. - Vai arī esat tādā izmisumā, ka būtu gatavi samuldēt jebko, lai tikai glābtu savu ādu. Tas zobens ir vismaz piecsimt gadus vecs. Uz zemes nekam nepiemīt tāda dabiska radioaktivitāte.
- Uz zemes nekam. Tieši tā. - Renkins paliecās uz priekšu. No viņa kuplās bārdas pilēja ūdens. - Tas zobens ir darināts no meteorīta, sasodīts!
- Ko? - Bontjēra izdvesa.
Strīters skaļi iesmējās un papurināja galvu.
- Dozimetrs fiksēja irīdija-80 starojuma signatūru. Tas ir irīdija smagais izotops. Radioaktīvs kā sātans. - Viņš nospļāvās pāri lifta malai. - Iridijs uz zemes ir reti sastopams, taču dzelzs un niķeļa meteorītos tā ir pa pilnam.
Ģeologs sašūpojās un saviebās sāpēs, jo savainotā roka bija atsitusies pret platformu.
- Striter, atļauj mums aprunāties ar kapteini, - ierunājās Bontjēra.
- Pat prātā nenāk! Kapteinis visu mūžu smagi strādājis, lai tiktu pie šim bagātībām. Viņš runā par tām pat miegā! Tās bagātības pieder viņam, nevis kaut kādam noaugušam ģeologam, kurš pievienojies komandai tikai pirms trim mēnešiem. Vai franču ielenei. Tās pieder tikai viņam.
Renkina acis niknumā iegailējās.
- Nožēlojamais nelietis!
Slriters saknieba lūpas, taču neko neteica.
- Zini, ko? - Renkins turpināja. - Kapteinim par tevi nospļauties. Tagad tu viņam nozīmē vēl mazāk nekā toreiz Vjetnamā. Domā, viņš tagad glābtu tavu dzīvību? Aizmirsti! Tagad viņam galvā ir tikai tās bagātības. Bet tu liksi aizslaucīts mēslainē.
Strīters ar pistoli iebelza Renkinam starp acīm.