- Nu, uz priekšu! - ģeologs iesaucās. - Vai nu piebeidz mani ar pistoli, vai ari met to nost un cīnies! Es sadošu tev ar vienu vēzienu!
Strīters pavērsa pistoli pret lifta margām un izšāva. Kad Renkins atrāva savu savainoto kreiso roku, pa grubuļainajām Akas sienām izšļācās asinis. Ģeologs nokrita ceļos, sāpēs un dusmās kliegdams - viņa rādītājpirksts un vidējais pirksts karājās tikai dažās miesas stērbelēs. Strīters atkal nomērķēja un sita viņam pa seju. Iekliegušies Bontjēra metās virsū darbu vadītajam.
Pēkšņi no Akas dziļumiem atskanēja dobja rēkoņa. Pēc sekundes platforma pēc spēja trieciena novibrēja. Renkins nepaguva ar savainotajām rokām kaut kur ieķerties, un Bontjēra notvēra viņu aiz apkakles, lai ģeologs nepārveltos pāri malai. Strīters atguvās pirmais un bridi, kad Bontjēra cēlās kājās, viņš jau turējās margās un tēmēja uz. viņiem pistoli. Aka nežēlīgi drebēja, titāna statņi ka protestēdami čīkstēja. Apakšā velnišķīgi auroja plūstošs ūdens.
Lifts sasvērās un spēji apstājās.
- Nekustēties! - Strīters brīdināja.
Vēl viens grūdiens, un iemirgojās avārijas ugunis. Kaut kur no augšas nokrita skrūve - tā nodzinkstēja pret platformu un gāzās tālāk tumšajā bezdibenī.
- Sākas, - aizsmacis iekliedzās Renkins, nometies uz platformas un piespiedis savainotās rokas krūtīm.
- Kas sākas? - Bontjēra pārjautāja.
- Aka gāžas zemes plaisā. Gandrīz precīzi laikā.
- Aizveries un lec! - Strīters ar pistoli pamāja uz pelēcīgajām aprisēm dažas pēdas zem lifta - tā bija platforma simts pēdu dziļumā.
Liftu satricināja vēl viens grūdiens, un tas vēl vairāk sasvērās. No dzelmes uzvēdīja dzestrs vējš.
- Precīzi laikā? - atsaucās Bontjēra. - Tā nav nekāda sagadīšanās. Šīs arī ir Makalana slepenās lamatas.
- Es teicu aizverieties! - Strīters nogrūda sievieti no lifta, un viņa pēc dažas pēdas ilga brīvā kritiena smagi piezemējās uz platformas. Sasitīsies, taču citādi bez savainojumiem, Bontjēra pacēla galvu un ieraudzīja, ka Strīters belž. Renkinam pa vēderu. Trīs sitieni, un ģeologs pārvēlās pāri malai, smagi no- krizdams līdzās sievietei. Bontjēra jau grasijās viņam palīdzēt, bet Strīters kā kaķis nolīda lejā pa kāpnēm.
- Neaiztiec viņu! - Strīters pavēlēja, brīdinoši vēcinādams pistoli. - Mēs iesim tur!
Bontjēra pagriezās. Tiltiņš no kāpnēm uz Vopnera tuneli joprojām šūpojās. Kamēr viņa skatījās, Aku pārņēma nākamais spēcīgais grūdiens. Avārijas lampas nodzisa, un statņi iegrima tumsā.
- Kusties! - nošņāca Strīters viņai ausi.
Bet tad viņš apstājās. Pat tumsā Bontjēra juta, kā virs sastingst.
LJn tad arī viņa ieraudzīja - no apakšas uz augšu lēni virzījās blāva uguntiņa.
- Kapteini Naidelman? - Strīters uzsauca. Atbildes nebija. - Tas esat jūs, kaptein? - viņš atkārtoja, šoreiz jau skaļāk, lai pārkliegtu dārdošo rēkoņu.
Gaismiņa turpināja virzīties augšup. Tagad Bontjēra ievēroja, ka tā bija vērsta lejup, aptumšojot kāpjošo stāvu.
- Ei, tur! - Strīters uzkliedza. - Vai nu parādiet seju, vai arī es šaušu!
Atbildes vietā atskanēja apslāpēti, nesaprotami vārdi.
- Kaptein?
Gaismiņa atradās apmēram divdesmit pēdas zem viņiem. Un tad tā tika izslēgta.
- Jēziņ, - Strīters izdvesa, izpletis kājas, lai noturētos uz vibrējošās platformas. Turēdams pistoli abās rokās, viņš mērķēja lejup. - Lai kas tur ari nebūtu, - viņš ierēcās, - tūdaļ es…
Tanī brīdi platformas otrajā pusē kaut kas sarosījās. Pārsteigts Striters pagriezās un izšāva. Uzplaiksnījumā Bontjēra ieraudzīja Heču, kurš ar dūri belza Strīteram pa vēderu.
***
Pēc sitiena pa vēderu nākamo Hečs raidīja tieši pa Strītera žokli. Strīters grīļodamies kāpās atpakaļ, taču Hečs neļāva attapties - viņš satvēra pretinieku aiz krekla un sagrieza. Strīters mēģināja atbrīvoties, un Hečs, pavilcis viņu uz priekšu, divas reizes no visa spēka iebelza pa seju. Pēc otrā sitiena atskanēja krakšķis - Stritera deguns padevās, no tā izšļācās gļotas un karstu, biezu asiņu šalts.
Strīters ievaidējās un saļodzījās, Hečs palaida viņu vaļīgāk. Taču jau nākamajā mirklī Strīters pacēla celi. Pārsteigumā un sāpēs Hečs ieņurdējās un pakāpās atpakaļ. Striters sniedzās pēc savas pistoles. Hečam nekas cits neatlika kā no visa spēka piespiest pretinieku pie grīdas.
Strīters pacēla pistoli, un Hečs metās pie kāpnēm. Šāviena troksnis un uzplaiksnījums, lode atsitās titāna spraišļos pa kreisi no viņa. Hečs parāvās sānis, un nākamā lode no- džinkstēja starp stiprinājumiem. Tad Hečs izdzirdēja spēju ieelpu un klusu ņurdienu - Bontjēra bija satvērusi Strīteru no muguras. Hečs lēca uz priekšu - tieši tanī brīdī, kad Strīters ar galvu spēcigi iesita sievietei un viņa tika atsviesta līdz ieejai tunelī. Veikli kā kaķis Strīters atkal satvēra pistoli un nomērķēja. Hečs sastinga, dūre palika gaisā - viņš nenovērs- damies skatījās uz pistoles stobru. Striters ieskatījās viņam acis un pasmaidīja. Asinis viņa zobus bija iekrāsojušas tumš- sārtus.
Nākamajā brīdī Strīters pasitās sānis - Renkins, nevarēdams cīniņā izmantot rokas, tādēļ celdamies ar visu augumu gāzās darbu vadītājam virsū, bīdīdams viņu uz metāla tiltiņa malu. Vienu acumirkli viņš karājās bezdibeņa malā, taču spēja atgūt līdzsvaru. Brīdī, kad Hečs uzsāka sitienu ar duri, Strīters notēmēja uz Renkinu un izšāva.
Ģeologa galva atsitās atpakaļ, un tumšajā tunelī uz visām pusēm izšļācās asinis. Tad viņš saļima uz metāla platformas.
Taču Heča dūre jau bija kustībā, un smagi trāpīja pa Stritera žokli. Tas spēcīgi atdūrās pret margām, metāls protestēdams iedžinkstējās. Hečs nekavējoties devās uz priekšu un ar abām rokām metās virsū pretiniekam. Striters liecās atpakaļ, un margas neizturēja. Viņš izmisīgi tvēra pēc kāda atbalsta punkta. Atskanēja pārsteiguma un sāpju sauciens; pistoles šāviens; mežonīgs plakšķis - miesa atsitās pret metālu. Un nākamais - jau krietnā attālumā - bija šļaksts, kas saplūda ar ūdens bangošanu bezdibeni.
Cīņa ilga mazāk par minūti.
Smagi elsodams no piepūles, Hečs piecēlās kājās. Viņš piegāja pie nekustīgā Renkina ķermeņa - turpat jau bija ari Bontjēra. Pietika ar vienu zibens uzplaiksnījumu, kas atspoguļojās statņu metālā, lai būtu skaidrs, ka ģeologam vairs nav iespējams palīdzēt.
Atskanēja kluss ņurdiens; atmirdzēja spožs luktura gaismas kūlis - un uz platformas parādījās Vudijs Klejs, kura seju klāja sviedri un sakaltušas asinis. Viņš bija lēni un klusi līdis augšā, kamēr Hečs veikli uzrāpās, lai pārsteigtu Strīteru.
Hečs piespieda Bontjēru sev klāt un ievija pirkstus viņas tumšo matu cirtās.
- Paldies Dievam, - viņš izdvesa. - Paldies Dievam! Es jau domāju, ka tu esi pagalam.
Klejs bridi noraudzījās viņos.
- Man garām kaut kas nolidoja, - viņš teica. - Vai te kāds
šāva?
Heča atbildi pārtrauca pēkšņs krakšķis. Pēc dažām sekundēm garām viņiem, skaļi džinkstot pret stiprinājumiem, nokrita milzīgs titāna stabs. Visa simt piecdesmit pēdas garā kāpņu konstrukcija nodrebēja. Hečs pastūma Bontjēru un Kleju pāri nedrošajam tiltiņam uz tuvējā tuneļa pusi.
- Pie velna, kas te notiek? - viņš elsdams jautāja.
- Žerārs ir atvēris šķirstu, - Bontjēra noteica. - Iekustinājis pēdējās lamatas.